Jaunajā Rīgas teātrī top iestudējums «Divpadsmit krēsli»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Svētdien, 7.decembrī, Jaunajā Rīgas teātrī notiks Alvja Hermaņa iestudējuma "Divpadsmit krēsli" pirmizrāde. Tās pamatā ir Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova slavenā romāna dramatizējums.

Radošā grupa atzīst, ka darba process ir aizraujošs, bet arī sarežģīts, jo pārāk spilgti ir leģendāro padomju laika filmu iespaidi. Izrādei gan viņi meklējuši citu pieeju, un tās galvenais vēstījums būs par cilvēka mūžīgajām alkām pēc laimes.

"Es pieļauju, ka zināma daļa cilvēku, kas nāks, gribēs ieraudzīt to pašu, kas ir filmā, bet to pašu neieraudzīs, tas ir skaidrs," par topošo izrādi teic aktieris Vilis Daudziņš.

Ostapa Bendera lomas tēlotājs Andris Keišs viņam piebilst, ka arī Benderu neredzēsim no filmas tik pierastajā jūrnieku cepurē, šallē un apelsīnu krāsas mokasīnos, tomēr reizē izrāde būs ļoti cieši sakņota slavenā Ilfa un Petrova romāna motīvos.

"Mēs neejam pret materiālu, mēs nemokām to grāmatu, mēs vadāmies pēc tā, kā tur ir uzrakstīts," saka Andris Keišs.

Lielais mahinators – šīs apzīmējums, šķiet, visvairāk pielipis Ostapam Benderam. Andris Keišs uzskata, ka trāpīgāk būtu teikt - slinks cilvēks, kurš ļoti mīl naudu.

"Apdāvināts, talantīgs cilvēks, kurš ļoti labi jūt citus un spēj no viņiem naudu izvilināt. Lielais mahinators. Viņa mahinācijas nav nekādas lielās, tā ir vienkārši tāda vārdu spēle. Lieli mahinatori nestaigā bez zeķēm. Man Benders šķiet ļoti simpātisks, viņš taču ir skaistulis. Cik viņš precīzi un asprātīgi prot izteikties! Es labprāt gribētu sev tādu draugu," prāto Andris Keišs.

Strādājot pie izrādes, aktieri līdzās Ilfa un Petrova darbiem iedziļinājušies arī citā tā laika literatūrā, īpaši Odesas ebreju autoru darbos, kas daudz labāk palīdzējis saprast šīs izrādes varoņu domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Iedvesma smelta arī no krievu humoristiem, īpaši Mihaila Žvaņecka, kā arī no ebreju anekdotēm.

"Odesa mums bija pats galvenais iedvesmas avots. Tā viņu ikdiena, tāds šiks it visā, ka tu nevari nekad tā vienkārši atbildēt, tev atbildei vienmēr jābūt odesieša cienīgai," norāda Andris Keišs.

"Odesieši nemaz savādāk uz dzīvi nespēj raudzīties, kā tikai viegli ironizējot par pastāvošo iekārtu, paši par sevi, par pasauli, arī par miršanu, par draudzību, laimi un naudu. Jā, vēl viens iedvesmas avots ir ebreju anekdotes. Tās ir tādas ļoti koncentrētas, mazas, literāras formas, kas ļoti precīzi iedod kamertoni mūsu izrādei. Varētu teikt, ka viss romāns ir viena liela anekdote. Tāda diezgan skumja, bet anekdote," piebilst Vilis Daudziņš.

Smieklīgi smeldzīga vai smeldzīgi smieklīga – tieši šādu noskaņu aktieri arī centīsies uzburt izrādē, kurā pāri visam tomēr būs stāsts par ikviena cilvēka mūžīgajām alkām pēc laimes.

Par nepiepildīto laimi, par neatrasto laimi, par to, ka tā tepat vien ir, kaut kur krēslā.

"Vai kādam citam tā ir kādā mājā vai kādā nepiepildītā sapnī, tas viss vienalga. Bet tā dzīšanās pēc laimes un vēlēšanās saķert laimi, kad liekas – re, kur, re, kur tā rudā aste tepat jau bija aiz mājas stūra. Bet tu aizskrien un nav. Un tu skrien aiz nākamās mājas, cerībā, ka tur tā ēna kaut kur pazibēs. Šādā sajūtā ir gandrīz visa izrāde. Par finālu es nestāstīšu," teic Vilis Daudziņš.

"Man atliek tikai pievienoties, ka tie krēsli iegūst tādu metaforisku nozīmi, ka tie nav tikai saistīti ar briljantiem. Mēs dažādiem līdzekļiem mēģinām panākt to, ka šie krēsli iegūst vispārinājumu," filozofisks ir Andris Keišs.

Skatītāji tik ļoti noilgojušies pēc jauna Alvja Hermaņa iestudējuma un Jaunā Rīgas teātra aktieru darbiem tajā, ka labu laiku pirms pirmizrādes visas biļetes, kas vien ir pārdošanā, jau ir izpirktas.

Iestudējuma "Divpadsmit krēsli" pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī būs skatāma svētdien, 7.decembrī.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti