Izrāde „Visas viņas grāmatas”, kuru viņš uzvedis uz Dailes teātra Kamerzāles skatuves, izvirzīta „Spēlmaņu nakts” balvai kā labākā mazās formas izrāde. Pats Dmitrijs, kurš nominēts arī par savu izrādi „Neglītais pīlēns”, pretendē (kopā ar Kirilu Serebreņņikovu, Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu) uz labākā režisora titulu. Turklāt Daini Grūbi, kurš spēlē „Grāmatās”, var atzīt par gada labāko aktieri.
Dmitrijs Petrenko
Dzimis 1981.gada 1.maijā Rīgā.
2004.gadā saņēmis bakalaura grādu komunikācijas jomā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, 2006.gadā – socioloģijas maģistra grādu. Strādājis Latvijas Televīzijas ziņu dienestā, bijis politikas analītiķis biedrībā „Latvijas Cilvēktiesību centrs” un portāla politika.lv galvenais redaktors. Žurnālistikas pasniedzējs Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. LTV raidījuma „100 g kultūras” vadītājs un redaktors.
2012.gadā pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas maģistra programmu. No 2011.gada iestudējis izrādes „Dirty Deal Teatro”, no 2013.gada – Dailes teātrī. Kā aktieris piedalījies izrādēs „Tabakas fabrikā” un Nacionālajā teātrī (Daņiila Harmsa „Vecene”, režisors Vladislavs Nastavševs, 2012; „Piemiņas diena”, režisors Mihails Gruzdovs, 2013).
- Veiksmīga karjera radio, televīzijā – un pēkšņi teātra režija. Dmitrij, kas tas par salto? Kāpēc?
- Reiz es pēkšņi sapratu, ka man ir apnicis nodarboties ar politisko žurnālistiku, kur viss iet pa apli. Un tad es savai priekšniecībai pa jokam ierosināju – klau, tagad es taisīšu sižetus par teātri! Redaktors pa jokam atbildēja – nu, taisi. Taču es patiešām sāku tādus sižetus laiku pa laikam gatavot un sapratu, ka tas ir daudz sarežģītāk nekā politiskā žurnālistika.
Sāku lasīt grāmatas par teātri. Tieši tolaik iznāca krievu valodā tulkotā apjomīgā biogrāfija „Antona Čehova dzīve”, kuru sarakstījis Donalds Reifīlds, vispazīstamākais britu speciālists Čehova jautājumos. Es ar šo grāmatu burtiski saslimu. Pēc tam izlasīju „Sarunas ar Māru Ķimeli” un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko man gribētos pamēģināt.
Mūsu Kultūras akadēmijā man kursa vadītājs bija Mihails Gruzdovs, kurš sākumā pret mani izturējās nedaudz skeptiski – galu galā man jau bija pie 30.
- Taču režijai tas ir pašā laikā...
- Jā, un, paldies Dievam, ka doma par režiju man neienāca prātā astoņpadsmit gados! Un, kad Gruzdovs redzēja, ka mani tas patiešām interesē, viņš man sāka ļoti palīdzēt. Un Māra Ķimele ar mums ļoti daudz nodarbojās, un Aina Matīsa – runas pedagoģe un dzīves pedagoģe. Viņas joprojām nāk uz mūsu izrādēm, komentē.
- Vai pirms akadēmijas jūs jau bijāt īsts teātra cilvēks?
- Ja godīgi, līdz zināmam brīdim pat nebiju bijis latviešu teātrī un ne īpaši interesējos par teātri vispār. Laiku pa laikam gāju uz Krievu drāmu, gāju uz viesizrādēm.
Bet pirmā izrāde, kuru noskatījos latviešu teātrī, šķiet, bija Gaļinas Poļiščukas „Pūt, vējiņi!” pēc Raiņa motīviem Nacionālajā teātrī. Izrāde mani vienkārši nogalināja: izrādās, ir arī tāds teātris! Un vēl bija „Kaligula” Dž.Dž.Džilindžera režijā. Tā kā mans atklājums notika tieši tajā brīdī, kad šis postmodernisms bija kaut kas jauns. Ieinteresēja.
- Par jūsu pirmo iestudēto izrādi kļuva?
- Pilnmetrāžas izrāde pēc Majakovska poēmas „Mākonis biksēs” neatkarīgajā „Dirty Deal Teatro”. Tur bija arī mans diplomdarbs „Tonio Krēgers” pēc Tomasa Manna noveles, kas iegāja repertuārā uz diviem gadiem. Ar Dailes teātri vienkārši paveicās. Džilindžeru, tā pašreizējo māksliniecisko vadītāju, es kādreiz intervēju, bet tagad ierosināju viņam ideju izrādei par Latviju. Kaut ko līdzīgu Bekera filmai „Good Bye, Ļeņin!”, tikai pārceltu Latvijas realitātē. Viņiem tieši tobrīd kaut kas tika atcelts un augustā – septembrī skatuve izrādījās brīva.
Mēs atnācām, sākām strādāt pie izrādes „Biedre Zariņa”. Kopā ar jauno dramaturģi Rasu Bugavičuti uzrakstījām lugu pēc vācu filmu motīviem, bet mēģinājumu procesā vēl daudz ko papildinājām.
Tā man bija pirmā nopietnā pieredze kopīgā darbā ar dramaturgu un aktieriem. Kopš tā laika turpinās sadarbība arī ar Dailes teātri.
- Spriežot pēc iestudējumiem, žurnālista dziņu jūs neesat zaudējis?
- Jā, kad izvēlos lugu, man ir ļoti svarīgi, lai tajā būtu arī kaut kāds šodienas nervs. Kad uzvedu „Visas viņas grāmatas” pēc Bernharda Šlinka romāna „Priekšlasītājs” motīviem, bija svarīgi saprast, kāpēc holokausta tēma ir aktuāla šodien. Principā vēstures jautājumi mani vienmēr ir interesējuši. Lūk, tagad Dailē uzvedīšu slaveno Paula Barca lugu „Iespējamā tikšanās” par izdomātu tikšanos Leipcigā starp 62 gadus vecajiem ģeniālajiem komponistiem Bahu un Hendeli. Luga ir brīnišķīga, bet kāpēc tai ir jāskan šodien, 330 gadu pēc tās reālo varoņu nākšanas pasaulē, - man tas bija liels jautājums.
- Lugai „Iespējamā tikšanās" ir ļoti bagāta uzvedumu vēsture – gan televīzijas izrādes, gan filmas, gan teātra versijas...
- Es pie šīs lugas nonācu pilnīgi pa citu ceļu. Zināju, ka Mindaugs Karbausks iestudējis Maskavas Majakovska vārdā nosauktajā teātrī izrādi „Kants” pēc Marjus Vaškeviča lugas. Man iznāca satikt Marju Rīgā un lūdzu viņam atsūtīt tekstu. Bet tajā bija daudz atsauču uz „Iespējamo tikšanos”. Atradu arī to, ļoti, ļoti iepatikās. „YouTube” divus trīs fragmentus paskatījos, lai saprastu, kā Krievijas režisori to risinājuši, taču visu neskatījos speciāli – man patīk risināt pašam.
- Tad kāpēc gan šai lugai ir jāskan šodien?
- Tajā ir ļoti svarīga tēma – mākslinieka brīvība. Vienā svaru kausā tiek likta popularitāte un materiālā labklājība, bet otrā – mākslinieciskā brīvība un risks visu pazaudēt vienā brīdī. Un vēl cilvēka novecošanas tēma – kas paliek pēc tevis... Turklāt luga ir asi uzrakstīta. Kā komēdija, taču ļoti skumja komēdija. Iznāca tā, ka aktieri palūdza to palasīt, un Olga Dreģe pēc tam man teica, ka tas ir brīnišķīgs materiāls.
- Olga Dreģe?!
- Jā, Bahu spēlēs Lidija Pupure, bet Hendeli – Olga Dreģe. Man šķita, ka šī luga ir jārisina... teatrālāk.
Reiz sēdēju kafejnīcā un novēroju Olgas un Lidijas dialogu – un sapratu, ka to var pasniegt tieši tā. Mums būs vēl arī viņu personiskais aktrišu stāsts. Es domāju – nevis tekstā, bet tieši spēlē, pasniegšanā, zemtekstā. Un ģērbsim viņas baroka stilā. Tajā ir visas šīs parūkas, visa šī greznība, šis skaistums, kas sen aizgājis.
Lugā ir arī trešais personāžs, Hendeļa palīgs. Lai Baha un Hendeļa mūzika „dzīvajā” skanētu pienācīgi, es meklēju šīs lomas tēlotāju mūzikas skolās. Atradām zēnu, kurš uzstājās Ineses Galantes konkursa finālā un spēlēja klasiku uz liela ksilofona, kuru sauc marimba. Un tagad viņš mājās, Limbažos, mācās uz šī dīvainā, maģiskā instrumenta mūsu izvēlētos opusus. Pirmizrāde būs februārī.
- Taču jums tā nav vienīgā pirmizrāde pašreizējā sezonā?
- Kopā ar vadošo aktieri Artūru Skrastiņu un pazīstamo pianistu, aranžētāju un komponistu Kārli Lāci sākām strādāt pie lugas pēc Vertinska tekstiem un mūzikas. Skanēs dziesmas krievu valodā, romances. Un viņa stāsts par to, kā viņš pavadīja 25 dzīves gadus emigrācijā, cerot sniegt savu galveno koncertu – dzimtenē. Nosaukums „Koncerts, kura nebija. Aleksandra Vertinska dzīve romancēs”. Taču es to saucu nevis par koncertu, bet izrādi, mēs visu izdomājam tā, lai iznāktu ļoti konkrēts stāsts ar savu dramaturģiju.
Pirmizrāde būs jau 16.decembrī. Mēs atradām brīnišķīgu grīdu, melnu, gandrīz spoguļgrīdu. Gribas tukšu telpu, kur visa uzmanība ir tikai mūzikai un aktiera enerģijai. Un, protams, – lieliskam tekstam.
- Bet Nacionālajā teātrī jūs pagaidām neesat iestudējis, taču esat spēlējis?
- Un vēl līdz šim spēlēju Nastavševa izrādē pēc Harmsa „Vecenes” motīviem. Režisora darba man pagaidām pietiek Dailes teātrī. Nākamās sezonas sākumā man te pirmo reizi dzīvē būs iestudējums uz lielās skatuves. Bet tā ir ļoti liela skatuve, un mēs jau gatavojamies. Izrāde būs pēc „Toma Sojera” motīviem.
- Bērnu?
- Man ļoti patīk iestudēt kā bērnu – un tajā pašā laikā ne bērnu. Labākais komentārs par manu „Neglīto pīlēnu” Leļļu teātrī bija tāds: „Var iet arī bez bērniem.” Mēs meklējām tādus risinājumus, lai katrā ainā būtu kaut kas negaidīts, lai visu laiku noturētu uzmanību. Pieaugušie nez kāpēc uzskata, ka iznācis pārāk sarežģīti mazajiem. Taču tieši bērni ir uzņēmīgāki pret abstraktām lietām. Un, ja mēs iznesam kasti, kas atgādina suni, un aktieri spēlē pareizi, tad mazie skatītāji redz tieši suni un viņiem ir bail. Bet lielie nesaprot: kāpēc gan viņi kasti iznesuši?...
Droši vien tā arī iestudēšu „Sojeru” – un bērni sapratīs vairāk nekā pieaugušie.
Interviju oriģinālvalodā lasiet šeit!
