Dieviem ir aizdomas, ka cilvēki vairs nedzird viņu balsis, ir kļuvuši ļauni. Lai to noskaidrotu, viņi ierodas Ķīnas provincē Sečuānā, lai atrastu pietiekamu skaitu arī labu cilvēku, jo tad vēl pasaulei būtu iespēja izglābties. Galu galā tāds atrodas tikai viens – un tā ir prostitūta Šen Te.
Šen Te pārliecina dievus, ka viņai būtu vieglāk palikt labai, ja viņa kļūtu kaut nedaudz bagātāka, un dievi dod viņai šādu iespēju.
Tā sākas Brehta luga, kuru režisors Elmārs Seņkovs risinājis oriģinālā stilistikā, kuras atmosfēru veido gan aktieru atsvešinātais tēlojums, gan Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas, gan Paula Desaus kompozīcijas Edgara Mākena aranžējumos, ka izrādē izskan dzīvajā izpildījumā.
Elmārs Seņkovs dalās pārdomās, ka Brehta darbs šajā laikā visvairāk trāpa ar to, ka ļoti labi izgaismo, cik demagoģiski konstruētā pasaulē mēs dzīvojam, kas dažbrīd ļoti viltīgi un veikli nojauc orientierus par to, kas ir labs un kas slikts.
"Nu, vienalga kaut vai to pašu banālo piemēru minēšu par bēgļiem. Šajā jautājumā arī izpaužas šīs alūzijas, ka tu faktiski esi krietns, demokrātisks, īsts Eiropas pilsonis, ja tu pieņem bēgli savā valstī. Bet mēs jau zinām arī to otru pusi, ka ir cilvēki, kas ar to spekulē. Es jau nesaku viennozīmīgi, ka viņi spekulē, bet ir daudz arī tādu. Tāpat ar to spekulē lielas varas, un kā tu vari pretoties lielajām varām, kas spēlē šo scenāriju? Skaidrs, ka tie nav tikai prezidenti, tie ir vēl kādi cilvēki, kas patiesībā ir izdomājuši jau trīs soļus uz priekšu un viņi konstruē arī kaut kādu realitāti mums. Un Brehts kā īsts politiķis ir konstruējis arī diezgan politisku savu dramaturģiju," skaidro Elmārs Seņkovs.
Jekaterinai Frolovai izrādē ir sarežģīts uzdevums – viņai jāiejūtas gan galvenās varones Šan Te, gan viņas dvīņu brāļa lomā, kas raksturā ir pilnīgi pretējs labajai Šan Te – ļauns un cietsirdīgs.
Aktrise stāsta, ka viņai kā ļoti emocionālam cilvēkam sākotnēji bijis grūti pierast pie atsvešinājuma tehnikas, kādā izrāde tiek spēlēta, bet ar laiku viņa tajā iedzīvojusies.
Loma, izrāde un pārdomas par to jau labu laiku aizņemot teju visu viņas dzīvi.
Jekaterina Frolova: „Es par to visu laiku domāju, gan braucot uz teātri, gan no teātra, vēroju visādas situācijas. Izrādē ir epizode, ka cilvēkam salauž roku, bet neviens uz to nereaģē. Es savukārt pagājušajā nedēļā iekāpu tramvajā, bet tur tramvaja vidū gulēja cilvēks, kam citi vienkārši kāpa pāri. Man tas bija .. nu tik… Bet es viņu nevarēju pacelt, to vienā brīdī izdarīja vīrieši. Jā, viņš bija netīrs un piedzēries, bet nezinu… man visu laiku tagad ir tas jautājums galvā, kas ir labi, kas slikti. Protams, katram cilvēkam ir sava izpratne par to, es šajā situācijā labāk to cilvēku paceltu, kaut vai es nosmērētu savu kurtku. Ja viņš dzer, tas ir slikti viņam, bet man vajag šādā situācijā viņu pacelt. Ja es to neizdarītu, es vēl ilgi domātu, kāpēc es viņam nepalīdzēju..”.
Elmāra Seņkova iestudējuma „Krietnais cilvēks no Sečuānas” pirmizrāde Rīgas Krievu teātrī skatāma šovakar, un šī ir jau trešā Seņkova sadarbība ar teātri, viņš iestudējis arī izrādes „Indrāni” un „Vasarnieki”.
