"Rus.lsm.lv" ar viņu tikās Rīgā, kur tikko bija notikušas "Krievu baleta" viesizrādes Vjačeslava Gordejeva vadībā. Korsakovs bija solists "Donā Kihotā".
Jūs esat dzimis Sanktpēterburgā. Vai varat nosaukt pašas mīļākās jūsu dzimtās pilsētas vietas?
Teātra laukums, Marijas teātris. Tas apvidus, kurā es arī strādāju. Man ir 35 gadi. Un tieši tur ir pagājuši visi mani nozīmīgie gadi. Un vēl mazliet tālāk ir pati garākā iela pasaulē - Arhitekta Rosi iela, kur es mācījos Vaganovas vārdā nosauktajā akadēmijā. Ar to ir saistīti gan visu manu pedagogu vārdi, viņu jau vairs diemžēl nav dzīvo vidū. Tā ka - Teātra laukums, Marijas teātris. Turklāt tieši vecā, vēsturiskā skatuve. Kā lai pasaka? Tur, kad izej uz skatuves, atbildība vienkārši neiedomājami pieaug. Ar katru ķermeņa un dvēseles daļiņu jūti un saproti, kāda dižo plejāde, vesels laikmets staigājis pa šo grīdu.
Bet kopumā, apbraukājis visu pasauli, varu teikt, ka vienalga Sanktpēterburga ir viena no manām mīļākajām pilsētām - tieši gara, nacionālā piepildījuma ziņā. Tur nav kņadas kā Maskavā. Maskavā pastāvīgi ir kņada, pastāvīgi visur nokavē. Bet Pēterburgā mēdz būt arī "baltās naktis", kad pēc izrādes izej krastmalā un vienkārši staigā un pa īstam iedvesmojies.
Vai atceraties, kad pirmo reizi atnācāt uz Marijas teātri?
Te uzreiz jāteic,. ka visa mana ģimene ir saistīta ar baletu.
Jā, jūsu tēvs mācījās Vaganovas akadēmijā kopā ar Rīgā dzimušo Mihailu Barišņikovu.
Jā. Tāpēc izvēles man, tā teikt, nebija. No bērnības esmu Marijas teātrī un savu pirmo ierašanos tur patiešām neatceros.
Daudzi mani kolēģi intervijās stāsta, ka, lūk, agrā bērnībā pirmo reizi nokļuvuši izrādē "Gulbju ezers" un iemīlējušies baleta mākslā. Es par sevi tā nevaru teikt. Iemīlēju šo mākslas veidu ļoti vēlu - apmēram 15 gadu vecumā, kad sāku saprast, ka balets ietver sevī ne tikai ārējo skaistumu, bet arī filozofiju.
Protams, uz kaut kādiem "darba panākumiem" mani pamudināja pirmās ovācijas, bet tas jau bija nobriedušākā vecumā, kad uzstājos prinča partijā Čaikovska "Riekstkodī".
Taču oficiāli kā baleta mākslinieks es izgāju uz Marijas teātra skatuves 16 gadu vecumā ar baleta toreizējā mākslinieciskā vadītāja Mahara Vazijeva svētību (vēlāk viņš kļuva par Milānas "La Scala" galveno baletmeistaru - "Rus.lsm.lv"). 16 gadi - tas tolaik bija nonsenss. Es dejoju padedē "Žizeles" pirmajā cēlienā.
Mana pirmā iznākšana uz Marijas teātra skatuves izcēlās ar manu kritienu visā garumā (!) uz grīdas.
Opā! Un ar ko tas beidzās?
Ziniet, droši vien cilvēki lēnāk mirkšķina nekā es nokritu un tūlīt pat pielēcu kājās. Šoks bija tikai man. Taču Vazijevs man, apjukušam, pēc tam teica: "Lūk, vienmēr tā krist un vienmēr tā dejot!"
Jebkuram baleta solistam ir elki savā profesijā. Kam centāties līdzināties jūs?
Neapšaubāmi - tas bija Mihails Barišņikovs. Starp citu, es viņu iepazinu pēc tā perioda, kad viņa vārds skanēja visā pasaulē. Kaut gan, protams, tas skanēja arī viņa darba Marijas teātrī, tolaik Kirova teātrī, padomju periodā. No tā padomju perioda man vēl ir tuvs Jurijs Solovjovs.
Izcils baleta mākslinieks, viens no jaunākajiem PSRS māksliniekeim, traģiski aizgājis no dzīves pašā plaukumā.
Saprotiet, pašlaik balets nestāv uz vietas - līnijas uzlabojas, pilnveidojas tehnika, kas dažkārt aiziet līdz kaut kādas supervingrošanas līmenim, ir šodien tāda tendence. Taču Jurijs Solovjovs bija tas unikālais tā laika baleta ar visiem tā sasniegumiem un iepriekšējo laiku baleta apvienojums. Klasiska izpildījuma maniere kaut kādu neprātīgi tehnisku lēcienu fonā. Viņš varēja savietot veco horeogrāfiju ar jaunajām iespējām.
Vai šis klasiskais Pēterburgas stils baletā šodien tiek saglabāts?
Tas ir iespējams tikai ar nosacījumu, ka ir pedagogi, kuri nodod stilu skolēniem, bet viņi savukārt pēc tam arī kļūst par pasniedzējiem. Tagad šī tendence nedaudz pārveidojas, taču - ja runāt par mani personīgi, man visi pedagogi bijuši tautas skatuves mākslinieki. Tieši viņi saglabāja šo stilu - dejot akurātāk, manierīgāk. Tagad tas viss pārveidojas tāpēc, ka solistiem palielinās izrāžu skaits un pie tā nav, kad strādāt. Pat pedagogi ne vienmēr ir kompetenti šajos jautājumos. Tā ir mūsdienu Krievijas baleta problēma, taču ne man to risināt.
Savos 33 gados jūs esat nodejojis gandrīz visu.
54 lomas.
"Tikai". Vai jums pēc šī visa vēl ir kāds sapnis?
Gribētos ilgāk dejot klasisko repertuāru. Man, protams, ir favorītizrādes - "Romeo un Džuljeta", "Žizele", "Bajadera". Bet tālāk gribētos pagarināt radošo karjeru un kļūt par pedagogu. Tam esmu jau izdarījis daudz, piemēram, ieguvis otru augstāko izglītību - pedagoģisko.
Vaganovas akadēmijā?
Jā, turpat. Tur, kur es sāku. Arhitekta Rosi ielā, kuru bērnībā biju "izķemmējis" desmit gadu garumā, kura man ir pazīstama līdz sāpēm un kuru es zinu no sākuma līdz galam.
