„Dramaturgu teātris” kopš 2009.gada atrodas bijušās Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas 3. korpusa telpās Krišjāņa Barona ielā 130.
„Pirmajā reizē jāaizved,” uz manu iebildumu, ka gan jau būtu atradis teātri pats, bilst Andris Zeibots, dramaturgs un viens no „Dramaturgu teātra” dibinātājiem. Un taisnība vien ir – ar Barona ielu teātrim maza saistība un bez pavadoņa diezin vai būtu nonācis līdz ieejai cauri pagalmam no Zemitāna ielas puses.
Gaitenis teātra telpās.
Rūpnīcas korpusa ceturtajā stāvā mūs sagaida „Dramaturgu teātra” dvēsele Gunta Kusiņa, kura stādās priekšā kā teātra administratore un Hermaņa Paukša sieva, taču darot arī citus darbus, piemēram, šuj aktieriem tērpus.
Teātris izplešas
2009. gada augustā uz nomali – uz bijušās rūpnīcas korpusu teātris pārvācās no centra - Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama. Pārvākšanās iemesli – gan lētākas mītnes meklējumi krīzes dēļ, gan greznās RLB telpu izmantošanas noteikumi, kas liedza skatuvisko pārbūvju brīvību.
Jaunajā mājvietā „Dramaturgu teātris” sāka ar vienu nelielu telpu mēģinājumiem, kura iesaukta par „Dīvānu zāli”, jo teātra aktīvisti, piemēram, Lelde Stumbre un Jānis Jurkāns ziedoja telpas iekārtošanai pa dīvānam.
Dīvānu zāle.
Kaimiņos esošo telpu īrniekiem aizejot, teātris lēnām pletās, iegūstot un iekārtojot gan zāli izrādēm, gan plašāku aizskatuvi, vēl trīs zāles mēģinājumiem un palīgtelpas. Paralēli teātris ik pēc pusgada uzņēma jaunu aktiermeistarības studiju, katrai no kurām mācību cikls ilgst 18 mēnešus.
Nodarbības teātrī darbadienās notiek katru vakaru, bet brīvdienās – visas dienas garumā visās zālēs. Vienlaicīgi „Dramaturgu teātrī” ir apmēram 200 cilvēku, stāsta Gunta Kusiņa, skaidrojot nodarbību menedžēšanas shēmu – dikti sarežģītu saskaņošanas un plānošanas procesu, kura laikā tiek ņemtas vērā visu studistu vēlmes un iespējas.
Gādīgo attieksmi pret studiju dalībniekiem raksturo arī kaut vai paukšmaizītes – maisi ar tostermaizītēm, kurus studiju nodarbību vadītājs teātra galvenais režisors Hermanis Paukšs katru dienu nes uz teātri.
Paukšmaizītes un teātra jubilejas krūzīte.
„Es vienmēr esmu gribējis, lai cilvēkiem vienkārši ir interesanti, un ka viņi redz jēgu tam, ko var izdarīt, un tas pašiem patīk,” saka Zeibots. Viņš uzskata, ka šo mērķi izdevies panākt, „ja cilvēki tiešām paliek pie teātra. Protams, ir arī tādi, kas neturpina.” Ar lepnumu dramaturgs stāsta par četriem studiju dalībniekiem, kuri turpinājuši skatuves mākslas apgūšanu ārvalstīs.
Teātrī pārvēršas gan mācītājs, gan deputāts
„Vecākā, kas pieteicās, 82 gadus veca. Jaunākie – mēs jaunākus par 14 gadiem neņemam, bet kādreiz izlūdzas, taču principā neņemam,” studiju dalībnieku vecuma diapazonu iezīmē Kusiņa.
Šobrīd ir sākusies pretendentu reģistrēšana jau 13. aktiermeistarības studijai. Parasti piesakoties vairāk nekā simts gribētāju, taču līdz mācību uzsākšanas brīdim daļa atbirstot. Lielākais studiju beidzēju skaits bijis tuvu 40, bet mazākais – pieci.
Profesiju pārstāvji, sākot ar mācītāju, beidzot ar dziedātājiem. Studenti, skolēni, advokāti, pasniedzēji, direktori… Jūrmalas domes veci priekšsēdētāji, jauni priekšsēdētāji,” stāsta Kusiņa.
Teātra dvēsele Gunta Kusiņa aizrautīgi stāsta par teātri.
Reiz gadījies, ka skolotāja satikusi studijā savus skolēnus. „Jautri taču,” piebilst Zeibots. Tāpat bijis, ka tēvs kopā ar meitu apmeklē studiju, izmantojot laiku, kas abiem atvēlēts, jo ģimene šķirta. Uz nodarbībām braucot cilvēki no visas Latvijas. Tālākais studiju dalībnieks braucis ar stopiem no Ventspils rajona uz divām nodarbību dienām, nakšņojis dīvānu zālē un tad ar stopiem braucis atpakaļ. Interesantu gadījumu daudz…
"Tam, ar ko viņš nodarbojas, nav pilnīgi nekādas nozīmes,” turpina Kusiņa, skaidrojot dažādos iemeslus, kāpēc cilvēkiem šie kursi nepieciešami. „Vai nu viņam vajag elementāri piecelties kolektīva priekšā un kaut ko pateikt, bet viņš nevar, vai arī studentam vajag vienkārši nostāties auditorijas priekšā un nolasīt savu referātu, bet viņam bail, – šeit viņš to visu iemācās un pārvēršas.”
Aktieru telpa aizskatuvē.
Papildinot Kusiņas teikto, Zeibots norāda, ka studiju dalībnieki paši jūtot, kāda ir attieksme pret viņu spējām.
„Ja cilvēks jūt: ē, man neizdodas, bet esmu sasniedzis to, ko gribējās un esmu drošāks auditorijas priekšā. OK, arī tas ir vinnests finālā,” saka dramaturgs, atzīstot, ka tādi, kuriem pavisam nesanāk, gadoties gaužām reti. Arī runas defekti un sliktas valodas zināšanas nav „absolūti nekāds šķērslis,” piebilst Kusiņa.
Garīgā veselība samaksas vietā
Tas, ka šāda veida teātris nav peļņas avots, skaidrs katram. Gunta Kusiņa teic, ka viņa priecājas par nomaksātiem teātra rēķiniem, bet Andris Zeibots savu motivāciju strādāt neatalgotu darbu skaidro ar garīgu nepieciešamību. Iztiku dramaturgs pelna citviet.
„Nav tāda brīža, kad tev nebūtu neviena jautājuma, kas risināms. Vienalga – vai sociālā, garīgā, vai citā sfērā. Mani visvairāk interesē, kas notiek zemapziņas lietās – no turienes sirreālisms un visas sapņu štelles, kuras es tagad gadiem ilgi cenšos pētīt, ne pie kāda atrisinājuma, protams, līdz galam nenonākot, bet tik un tā arvien un arvien kaut ko vairāk saprotot,” stāsta Zeibots.
Andris Zeibots stāsta par savu pieredzi.
Zeibots domā, ka šī pētniecība viņa dzīvē palīdzējusi saglabāt garīgo veselību.
„Manu garīgo veselību kaut kādā ziņā nodrošina tas, par ko man nemaksā. Tā ir samaksa, ko es saņemu gan no tekstu rakstīšanas, gan no teātra. Mani tas apmierina un nedomāju, ka manā dzīvē kaut kas radikāli mainīsies,” smej Zeibots, atzīstot, ka ir apmierināts un gribētu, „lai pa lielam, tā globāli nekas nemainītos”.
Pašiem savs žurnāls
Kopš 2014. gada jūnija „Dramaturgu teātris” reizi mēnesī izdod literāri teatrālu izdevumu „Dramaturgu teātris”, kuru var iegādāties tikai teātrī. Žurnālā ir gan dzeja, proza un lugas, kuras tiek publicētas turpinājumos, gan aktuālas intervijas un nopietni raksti par un ap teātri. Turklāt – krāsainas un kvalitatīvas ilustrācijas.
Tikko klajā nācis žurnāla šī gada pirmais – janvāra numurs. Tajā izdevuma lasītāji var iepazīties ar „Dramaturgu teātra” aktieri Tomu Sliedi, tradicionālajā rubrikā „Tortes diena” šoreiz žurnāls sveic dzimšanas dienā Jaunā Rīgas teātra aktieri Gundaru Āboliņu, kā arī – tiek uzsākta jauna rubrika „Pasaulē”, kurā turpmāk tiks dota iespēja uzzināt vairāk par dažādām vēsturiskām personībām – rakstniekiem, dramaturgiem, dzejniekiem.
Jaunajā numurā var lasīt Andra Zeibota triloģiju „Šlāgertraģēdija” un viņa dzejoļus, aktiera Ulvja Berkmaņa jaunāko liriku un Hermaņa Paukša lugu „Glorija”.
Bez hipertrofētiem uzstādījumiem
Pievēršoties jautājumam par mārketinga nepieciešamību, Zeibots atzīst, ka, no vienas puses, saprot teātra kritiķu aicināšanas nepieciešamību, lai būtu vērtējums un apmeklētāji teātrim, bet, no otras puses, „baigi uzprasīties uz vērtējumiem” nekad dramaturgam nav gribējies.
„Es vienmēr esmu centies vairāk izvairīties nekā līst priekšplānā praktisku iemeslu dēļ,” saka Zeibots. „Man labāk gribas komfortā strādāt. Tikko prožektoru gaismā esi nostādīts, tā tas traucē. Nav vairs tā atbrīvotība.”
Pēc Zeibota domām, visam jānotiek dabiski. Tieši to Zeibots vēlas no „Dramaturgu teātra” un arī saņem. Lai ilustrētu šo sajūtu, Zeibots piesauc savu pieredzi „Radio SWH” raidījuma „BB brokastis” pirmsākumos.
„Viss notika bez hipertrofētas iepriekšējas kaut kādu ideju uzstādīšanas. Cik varējām, tik izdarījām. Un, tā taustoties un peldot, beigu beigās tīri okay raidījums finālā sanāca. Un tieši to pašu es gaidu, lai tas tā dabiski attīstītos arī šai teātrī. Līdz šim tas, tfu tfu tfu, taisni tā arī notiek,” skaidro Zeibots.
