Pirmajā brīdī varētu šķist, ka izrāde būs ļoti skumjš un skaudrs stāsts, jo tās galvenais varonis ir desmitgadīgais Oskars - ļoti smagi slims bērns, kuram šajā pasaulē atvēlēts dzīvot vien desmit dienas. Taču franču autors uz šo stāstu palūkojies no daudz plašāka rakursa nekā ierasts, šīs desmit dienas zēna dzīvē piepildot ar vispilnasinīgāko saturu. Proti, žēlsirdīgā māsa, saukta par Rozā dāmu, Oskaram piedāvā spēli - katru viņam atvēlēto dienu izdzīvot kā desmit savas dzīves gadus. Un viņš arī ar lielu azartu to dara - kļūst pieaudzis, iemīlas, apprecas, izjūt arī pusmūža krīzi un noveco.
Rēzija Kalniņa izrādē iejutīsies gan abu galveno varoņu - Oskara un Rozā dāmas, gan arī pārējo - astoņu personāžu lomās. Viņa ir gandarīta, ka pēc divu gadu prombūtnes var atgriezties ar tik saturiski jēgpilnu darbu un arī aktieriski izaicinošiem uzdevumiem.
"Pēc divu gadu prombūtnes no skatuves es pārdomāju, par ko man ir svarīgi runāt, un, ja ir tāda dāvana kā Dailes teātra Kamerzāle un režisors Viesturs Meikšāns, tad tam parādās daudz dziļāka jēga par egoistisku un egocentrisku spēlēšanos. Tas ir viens aspekts. Otrs - mana māsa ir kapelāne Stradiņos. Diezgan bieži mēs runājam vispār par medicīnas sistēmu Latvijā un paliatīvo aprūpi, un garīgo aprūpi, kas saistās ar nemirstības tēmu. Ja ķermenis ir mirstīgs, tad tēma par to, kas ir gars un kur viņš paliek, tiek atstāta novārtā. Bet tam dzīves laikā būtu jāpagatavojas," saka Rēzija Kalniņa.
Kāpēc cilvēki ikdienā nevēlas domāt par dzīves trauslumu un gaistošumu, kāpēc mēdz izlikties, ka ir nemirstīgi, kāpēc nāvi uztver ar bailēm un nevis uzticēšanos - arī visi šie jautājumi ir ietverti izrādē, taču uzdoti it kā netieši, ar aizkustinošu maigumu un mīlestību.
Izrādes veidotāji ir pārliecināti, ka katram skatītājam tā būs izrāde par kaut ko savu, bet viņi - režisors Viesturs Meikšāns un Rēzija Kalniņa - to uzver kā stāstu par prieku. "Kādā veidā mēs atrodam prieku, protams, zinot, ka mūsu dzīve ir ar ierobežotību. Kā mēs meklējam prieku, bet meklējam arī caur kritieniem, saprotot, ka kritieni ir nepieciešami, lai mēs paceltos un spētu ieraudzīt krāsas. Tā kā šī būs ļoti dzīvi apliecinoša izrāde," norāda Viesturs Meikšāns.
"Jā, pats svarīgākais - prieks par jebko, kas ar tevi notiek, un tas ir nenormāli grūti, jo tās smadzenītes pakausī, kas glabā zemapziņas informāciju, un prāts, kas ir pārņēmis apziņu, visu laiku velk atpakaļ tajā ieradumā. Taču sevī nepieciešams trenēt smaida muskuļus. Pašai arī tas grūti padodas, bet Oskars uz to māca," pauž Rēzija Kalniņa. Aktrise vēl piebilst, ka būtu ļoti gandarīta, ja skatītājs pēc izrādes izietu ārā un viņa pirmie vārdi būtu - sasodīts, cik labi ir dzīvot!
Rēzijas Kalniņas monoizrādes "Oskars un Rozā dāma" pirmizrāde Dailes teātra Kamerzālē būs skatāma 11.septembrī.
