Dailes teātra izrāde tapusi pēc Ingmara Bergmana 1973.gadā uzņemtās, ikoniskās sešu sēriju televīzijas filmas „Laulības dzīves ainas”, kas seko šķietami laimīgo lauleņu – juristes Mariannas un zinātnieka Jūhana – attiecību iziršanai un vēlāk pārdzimšanai jau mīļāko statusā. Stāsta, ka gadā pēc filmas iznākšanas šķirto laulību skaits Skandināvijā teju dubultojies.
Režisors Regnārs Vaivars ar Bergmanu tuvāk iepazinies, kad saņēmis piedāvājumu pats atveidot slaveno zviedru kinorežisoru kādā monoizrādē. Un no visām gatavojoties redzētajām Bergmana filmām režisora prātā aizķērušās tieši „Laulības dzīves ainas”.
„Skatījos to filmu, un man nāca kaut kādas bildes, kas nav saistītas ar pašu filmu, bet tieši ar materiālu. Vārdu sakot, skatoties filmu, es jau izdomāju pamatmateriālu izrādei. Tā vienkārši sanāca. (..) Man visi ir teikuši, ka es esmu stulbs, ka kaut ko tādu taisu uz lielās skatuves, jo tas ir reāls „kamergabals”, bet es sapratu, ka tie principi, kas man galvā radās, ir piemēroti lielajai skatuvei,” stāsta režisors.
Ingmara Bergmana filmā dominē tuvplāni un darbību pamatā veido vien divu cilvēku dialogi, tādēļ pārnest šo intimitāti uz lielās skatuves ir izaicinājums. Regnārs Vaivars Bergmana tekstu pats arī tulkojis un dramatizējis, vietām atkāpjoties no autora formulējumiem, bet ne – kā pats uzsver – no mākslinieciskā gara.
„Strādājot ar aktieriem pie šīs izrādes, es visu laiku viņiem uzsveru, ka ir jāatrod tas iemesls, kādēļ katrs no šiem cilvēkiem uzskata šo risinājumu par vienīgo pareizo, un nevis sevis dēļ, bet arī otra dēļ. Ka bieži vien pateikt nežēlīgu patiesību acīs ir daudz saudzīgāk, nekā mēģināt pieglaimoties un situāciju glābt caur kaut kādu puspatiesību. Vienvārdsakot, mums te nebūs bļaušanas, nebūs histērijas, būs stāsts par cilvēkiem, kuri ir pietiekami inteliģenti un cenšas būt pietiekami godīgi, lai visus šos notikumus, šīs šķiršanās padarītu pēc iespējas savstarpēji nesāpīgākas, neskatoties uz vārdiem,” skaidro Vaivars.
„Marianna ir ļoti stipra sieviete. Man vispār ir tik daudz paralēļu gan ar savu dzīvi, gan ar sievietes lomu sabiedrībā šobrīd un agrāk,” atzīst aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Darbu pie Bergmana stāsta Regnāra Vaivara vadībā sauc par ļoti aizraujošu, bet sarežģīto Mariannas lomu – par tādu, kas prasa absolūtu brīvību, pārliecību un arī nekaunību.
„Es laikam teiktu, ka te nu beidzot ir īsta dzīve! Tā tiešām ir dzīve. Ļoti, ļoti precīza realitāte,” Ilze Ķuzule-Skrastiņa atbild uz jautājumu, kā raksturotu šo stāstu tiem, kas neko daudz nezina ne par Ingmaru Bergmanu, ne filmu „Laulības dzīves ainas”.
Mariannas vīru Jūhanu – ārēji spožu, bet iekšēji nepiepildītu un apjukušu vīrieti, kas salūst sabiedrībai radītās veiksminieka fasādes priekšā –, spēlē Juris Žagars.
„Es viņu ļoti saprotu, šo Jūhanu. Man viņš liekas ļoti cilvēcisks un saprotams, arī ar visām tām nelietībām, ko viņš dara,” secina Žagars. „Laulības dzīves ainas” viņš sauc par stāstu par mīlestības paradoksālo dabu.
„Viens ir precējies, otrs ir precējies, un viņi, bijušie laulātie, tagad ir mīļāko pozīcijās. Un tas ir tas vienīgais veids, kā viņi var viens otru mīlēt! Jo tad, kad viņi diendienā ir kopā, viņi nespēj tā dzīvot. Tas man liekas tāds interesants stāsts par mīlestības paradoksālo dabu. Tas ir gan Bergmanā, gan, es domāju, arī Regnārs to ir labi atradis un attīstījis – par to, ka cilvēku jūtu pasaule nav perfekta. Tā reizēm ir diezgan dīvaina un slima, bet tas nenozīmē, ka tā ir slikta. Tā vienkārši ir citādāka. Tas nav tā, ka mēs sākumā atnākam baltos kostīmos un viss ir perfekti.”
„Laulības dzīves ainas” priekškaru vērs 20.maijā, un tā būs Dailes teātra šīs sezonas pēdējā pirmizrāde Lielajā zālē.
