Jūs esat dejojuši arī vienas un tās pašas lomas.
- Nedaudz. Dažas klasiskas un romantiskas lomas tādos baletos kā princis Alberts „Žizelē”, jauns vīrietis „Silfīdā”, taču esmu dejojis virkni lomu, kas speciāli radītas viņam. Tā Mihails Fokins viņam veidoja miniatūrbaletu „Rozes gars”, arī „Petrušku” esmu dejojis. Taču neesmu dejojis tās horeogrāfijas, ko viņš radīja sev, jo viņš bija pavisam atšķirīgs dejotājs.
Taču klasiskās lomas, ko esmu dejojis arī es, (klasiskās vai ornamentālisma, vai Fokina stilā) uzreiz varēja redzēt, ka viņa dejošanas stils bijis neparasts, ne tikai runājot par viņa tehniku, bet arī par šo horizontu un plašumu, kad viņš dejoja kā aktieris, kā raksturlomu dejotājs. Viņš bija apsēsts ar savu darbu, un katra viņa repertuārā radītā loma bija atšķirīga. Klāsts un spektrs bija ļoti plašs, tāds 360 grādu skatījums. Un viņš savā darbā nekad nepieļāva kļūdas.
Vāclavs Ņižinskis bija traģiska personība. Kā šajā izrādē, kas ilgst 70 minūtes, iespējas atklāt šī cilvēka traģēdiju?
- Mēs, un te es domāju Bobs Vilsons un es, nekad neesam domājuši šajā darbā attēlot Ņižinska dzīvi. Izrāde drīzāk stingri balstīta dažās dienasgrāmatas rindkopās un attiecas uz dažiem dienasgrāmatas tekstiem, kas sarakstīti 1919.gadā sešu mēnešu garumā, kad viņam bija 29 gadi un kad viņš jau slīdēja garīgā tumsā.
Mēs mēģinām attēlot šo mākslinieka balsi, nevis tiešā nozīmē viņa balsi, bet izrādes ideja ir kā mākslinieka manifests, kas rāda viņa attiecības ar pasauli, politiku, ar Dievu, ģimeni, kā ir būt tēvam. Tās ir attiecības ar cilvēkiem. Viņa mākslas mīlestība, aizrautība ar deju un horeogrāfiju, bet galvenokārt izrāde ir par viņa attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Protams, izrādē skan daudz mūzikas. Tāda skaņas eklektika. Vilsons nekad neilustrē savus darbus, bet vienmēr meklē paralēles muzikālajā materiālā. Izrādē skan dažādi dziesmu teksti no Toma Veitsa, Boba Dilana repertuāra, daži gadsimtu mijas avangardiski darbi, krievu un vodeviļas stila mūzika. Ir savāds muzikālā materiāla salikums, un tā režisors vienmēr dara.
Šī ir otrā reize, kad strādāju kopā ar Vilsonu, pirmā reize bija pirms dažiem gadiem, kad kopā ar amerikāņu aktieri Vilemu Defo veidojām izrādi pēc Daniēla Harmsa darba „Vecene", arī tajā iestudējumā varēja vērot režisoram raksturīgo paņēmienu – neparastu muzikālu kolāžu.
Vai kādā savā dzīves posmā arī Mihails Barišņikovs rakstījis dienasgrāmatu?
- Nē. Pasarg dievs! Un es nedomāju, ka kādreiz rakstīšu.
Vai, strādājot pie izrādes "Barišņikovs/Brodskis", guvāt arī kaut ko sev vai devāt tikai mums, skatītājiem?
- Pilnīgi eksplozīvs darbs kopā ar Alvi [Hermani], mēs arī esam labi draugi. Taču interesanti, ka tad, kad domājām, kādu projektu šeit kopā veidot, Alvis ierosināja taisīt izrādi par Nižinska dzīvi. Un es Alvim teicu, ka jau esmu iesācis darbu ar Vilsonu. Un viņš teica: Cik interesanti! Tad jādomā kaut kas cits. Un dažus mēnešus vēlāk mēs nācām klajā ar citu ideju. Bet mēs daudz runājām par Brodski tā vispārīgi, jo viņš zināja, ka es un Josifs [Džozefs] bijām labi draugi. Un dažus mēnešus vēlāk Alvis teica - es zinu kādā veidā taisīt šo izrādi. Protams, tas man pašam bija ļoti emocionāls ceļojums. Arī Alvim, tāpēc ka viņš audzis kopā ar šiem Džozefa tekstiem un tie atstājuši lielu ietekmi viņa dzīvē - gan pieaugot, gan jau esot pieaugušam. Viņš ir ļoti ietekmējies no Brodska darbiem.
Daudzus dzejoļus jūs runājat ar aizvērtām acīm.
- Tas ir režisora ierosinājums. Jo viņš man teica, ka šis teātris un viņa aktieri strādā šādā veidā. Un tas izceļot iekšējo balsi. Pretējā gadījumā, kad jūs atverat acis, ir tendence tēlot, un tieši tas viņam nepatīk. Es sapratu, ka arī man tas palīdz, turklāt es atklāju, ka tā ir arī vieglāk atcerēties tekstu, ja acis aizver, - vienalga, vai tā ir proza vai dzeja. Un režisors uzskata, ka tas izceļ iekšējo balsi un dabisko toni, un to, vai esat patiess vai ne. Vai izpaužaties tādā aktiera stilā... Nu tāds ir Alvis.
- Kāpēc dejas mākslā, kurā tik daudz sieviešu, slaveni horeogrāfi ir tieši vīrieši? Kāpēc tā?
- Tas nav obligāti. Diženie krievi un Dennis, Marta Greiema, vesela virkne sieviešu, kuras sekmē dejas mākslu. Es raugos arī šeit, Helēna Tangijeva-Birzniece, daudziem patīk Nine-del-Vel-Wai, Londonā Marija Rambēra.
Ir daudz daudzas horeogrāfes sievietes. Un viņu kļūst arvien vairāk.
Vai joprojām atceraties kādas frāzes latviski?
- Protams, protams. Un kādu dienu es konfidenciālā tikšanās reizē ar jums runāšu latviski. (latviski) Es saprotu visu, bet es aizmirstu.
Kurā ielā jūs dzīvojāt?
- (latviski) Skolas ielā.
Jau vēstīts, ka Rīgā ieradies Mihails Barišņikovs, lai trešdien, 3.augustā, kāptu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves monoizrādē “Vēstule cilvēkam”.
Savā slavas virsotnē Vāclavs Ņižinskis (1889-1950) tika atzīts par vienu no izcilākajiem Rietumu kultūras baleta māksliniekiem. Ņižinskis bija arī slavenās Sergeja Djagiļeva Krievu baleta trupas dalībnieks un modernā baleta horeogrāfijas pamatlicējs. Viņa sākotnējie darbi ir “Fauna diendusa” un “Svētpavasaris”. Trešajā gadu desmitā Ņižinskim sākās garīgas problēmas, tādēļ viņa dienasgrāmatas, kas tapušas laikā no 1919.gada 19.janvāra līdz 4.martam dokumentē un izgaismo jaunā vīrieša garīgās veselības sabrukumu.
“Vēstule cilvēkam” pirmizrādi piedzīvoja pērn Spoleto, Itālijā, šogad tā turpina pasaules turneju, kurā iekļauta arī Barišņikova dzimtā Latvija. Izrādi Rīgā varēs skatīt piecus vakarus pēc kārtas - no 3. līdz 7.augustam.
