Operteātrī Miks Vilsons strādā 23 gadus un ir šī teātra patriots. Koncertmeistara amats nozīmē flautu grupas vadītājs. "Darbs orķestrī ir tāda pati komandas spēle kā sportā, piemēram, futbolā. Tikai orķestrī ir piecreiz vairāk spēlētāju un katram tāpat ir sava pozīcija, sava atbildība un meistarība," stāsta Miks. Lai iekļūtu šajā komandā, mūziķi pirms tam daudzu gadu garumā pavada neskaitāmas stundas ar instrumentu, apgūstot spēlēt prasmi.
Foto: Maestro Cornelius Meister un pirmās flautas spēlētājs Miks Wilsons
Arī mediķi mēdz stāstīt, ka viņiem vairāki gadi jāvelta augstskolai, lai apgūtu savas nozares specialitāti. Mūziķi, kuri vēlas spēlēt ne tikai kā solo izpildītāji, bet arī kādā no profesionāliem orķestriem, apmācībās savu starta pozīciju ieņem jau sešu gadu vecumā, stāsta flautists Miks.
Veiksmīgākie mūziķi darbu orķestrī iegūst tikai konkursa kārtībā un vairākās atlases kārtās. "Bet ar to jau viss nebeidzas, jo seko pārbaudes laiks, kurā turpina vērtēt mūziķa profesionālo varēšanu, kā arī to, kāds komandas biedrs tu esi.
Kad tam tiek veiksmīgi pāri, tad var teikt, ka esi darbā. Tā kā Latvija ir samērā maza valsts, tad šāda darba iespējas ir ļoti ierobežotas. Mums valstī ir tikai viens operteātris, turpretī mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ir pa diviem," Miks iezīmē ceļu līdz profesionālim mūzikas lauciņā.
Darba režīms un noslogojums operas orķestrī ir atkarīgs no saplānotajām izrādēm attiecīgā mēneša repertuārā. Regulāri tiek strādāts nedēļā no otrdienas līdz svētdienai, bet pirmdiena ir brīvdiena. No rītiem teātrī noris mēģinājumi gan Lielajā zālē, gan Launajā zālē, kur kopīgiem spēkiem diriģenta vadībā orķestris apgūst jaunas izrādes muzikālo materiālu. Vakaros, kā jau ierasts, ir repertuārā esošās izrādes. Sestdienās un svētdienas mēdz būt pa divām izrādēm dienā. Ja kādu vakaru izrāde nav, tad notiek mēģinājuma process.
Orķestris video redzams sākumā un 52.minūtē
Ar to visu nepietiek, jo apgūstamais materiāls ir jāmācās arī individuāli. Tas, protams, ir uz katra paša sirdsapziņas, bet šī sirdsapziņa izrādēs ir redzama kā uz delnas, bilst Miks:
"Grūti noslēpt nepadarīto. Ja arī skatītājs kaut ko no visa nepamana, tad diriģents un kolēģi gan visu dzird!"
23 gadu profesionālā mūziķa karjerā Miks apguvis vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu izrāžu, tās nospēlētas apmēram 2000 reižu. Bieži spēlēt vienu un to pašu izrādi mūziķim nav apnicīgi, kaut no malas tā varētu šķist.
Miks par darbu nesūdzas, jo operas un baleta repertuārā ir vairāki desmiti dažādu izrāžu un ar katru sezonu to klāsts tiek papildināts.
Ja arī kādreiz uznāk garlaicības uzplūds, tad Miks iedomājas savus amata brāļus Ņujorkas "Broadway" teātrī, kuri spēlē vienu un to pašu izrādi (E.L.Vēbera „Operas spoks”) teju katru vakaru 20 gadu garumā. Tur gan vajadzīga pacietība un spēks, lai to izturētu, prāto flautists.
Izturība, pacietība un spēks ir Mika ieroči, arī skrienot ultramaratonus. Mika Vilsona otrā identitāte - Maikijs - skrien četrus gadus. Šajā laikā viņš aktīvi piedalījies dažādās sacensībās, pieveicot atšķirīga garuma distances. Visvairāk Maikijam patīk pusgarās un garās distances.
Starp koncertiem paspēts noskriet sacensībās 21 pusmaratonu, trīs taku skrējienus līdz 35 kilometru garumam, sešus maratonus un sešus ultramaratonus.
Jūnija vidū vairāki desmiti Latvijas ultramaratonistu Igaunijas brīnišķajās piejūras meža takās skries un "rāpos" 10 pusmaratonus pēc kārtas: "Mūsu kaimiņi ir ļoti aktīvi gargabalu skriešanas pasākumu organizēšanā un tikpat aktīva ir mūsu gargabalniece Marta Zumberga, kura spēj iedvesmot un, kā tautā saka, pavilkt uz šiem igauņu pasākumiem, noorganizēt naktsmājas, transportu, izklaidēt ar atjautības uzdevumiem un visus atbalstīt trasē. Paldies Martai!" Maikijs būs Latvijas skrējēju vidū, taču nesola, ka 32 stundu laikā noskries visus 211 kilometrus. Nākamie skrējieni, kuros Miks piedalīsies, būs „Īsākās nakts skrējiens” Biķerniekos, Ventspils pusmaratons un „Lūša” distance Pokaiņu mežā.
Viņš sevi dēvē vēl par iesācēju, jo zina, cik daudz darba jāiegulda mūzikā. "Skriešanā tas jādara ne mazāk, bet pieredze krājas lēnām," uzskata mūziķis.
Miks emocionāli atceras savas pirmās sacensības: "Kad sāku dibināt, veidot un uzturēt savas attiecības ar skriešanu, tad biju sasniedzis un nodzīvojies jau līdz maratona vecumam, kas ir 42 gadi. Par sacensībām nedomāju, jo sapratu, ka man tāls ceļš vēl skrienams, ja vien vispār nepašķiršos ar jauno attiecību partneri. Lai nu kā tas izklausās, bet pēc deviņu mēnešu kopāpastāvēšanas pirmās sacensības pašas atnāca pie manis - paziņa, ar kuru spēlēju basketbolu, nezinot par to, ka es skrienu, uzprasīja, vai es nevēlos un vai vispār man ir interese uzskriet "Nordea" maratonā kādu no distancēm "Lattelecom" komandā. Uztvēru to kā zīmi no augšas, ka atļauja tiek izsniegta. Piekritu un pieteicos uz pusīti. Tā pienāca 2012.gada pirmās sacensības!
Pats Nils iznāca tribīnē un, visus sveicot ar svētkiem, tomēr brīdināja, lai esot uzmanīgi. Nu ko? Starta „šāviens”, un es no pēdējā koridora beidzamajām rindām savās vecajās sporta zāles kedās, iesoļoju jaunā dzīves pieredzē. Viss noritēja lieliski un pēc divu stundu un dažu minūšu piedzīvojuma ar priekpilnu saucienu un pateicību šķērsoju pirmo finišu. Tā viss turpinās..."
Tik vienkārši pirms trim gadiem mūziķis aizsāka savu skriešanas sacensību karjeru. Miku uzrunā sacensību pirmsstarta aura. Gaidāmais skrējiens rada visos dalībniekos brāļu un māsu kopības sindromu:
"Lai arī katrs skrien pats par sevi, es visas šīs sacensības esmu izjutis kā lielus kopības svētkus, kas spēj integrēt gan lielus un mazus, gan jaunus un vecus, gan latviešus un mazākumtautības pārstāvjus.
Man tiešām prieks, ka šeit neviens nevienu nešķiro. Vienīgā šķirošana ir ātri skrienošajos un lēnāk skrienošajos. Ātrajiem tā priekšrocība, ka tie tiek pirmajās rindās pie starta līnijas, bet mani tas nesatrauc.
Šogad visvairāk atmiņā palicis "Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera" 107 km garumā.Tā kā šī man bija otrā reize šīs distances pievarēšanā, līdz ar to - neslēpšu, biju uzstādījis mazus mērķīšus. Pirmais no tiem bija tikt līdz Valmierai ātrāk kā iepriekšējo gadu, un otrs, noskriet visu distanci bez soļošanas. Pirmo punktu izpildīju par stundu labāk. Otrais punkts - par 95%, jo skrienot tomēr nespēju apēst savu sviestmaizi, bet apstāties arī nevēlējos, tāpēc kādu kilometru nosoļoju.
Skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera tiek nests Undīnes enģelis (foto: Kārlis Pakārklis)
Jā, par šo lielisko pasākumu gribas pateikt vēlreiz lielo paldies tā orgiem - „Ņergām”, Imantam, Matīsam, arī Elīnai un visiem pārējiem sirds un roku pielicējiem. Priecēja arī tas, ka šis skrējiens nebija vien tikai kā sacensības, bet labdarības pasākums mazajai Undīnei," atceras Maikijs.
2015.gads iezīmējies arī ar spēku pārbaudīšanu Rīgas rogainingā, kas atstāja savas „dubļainās pēdiņas” Mika apziņā, kurš iesaka šo nodarbi arī citiem: "Baigi labs, rekomendēju visiem. Te jāsaka lielu lielais paldies maniem komandas biedriem, īpaši Egīlam un Pēterim. Ar šiem vīriem kopā nepazustu pat Amazones džungļos."
Maskavas lielais teātris (Foto: Mika Vilsona personiskais arhīvs)
Ceļošana mūziķim nav sveša, jo, pateicoties LNO, ir bijušas neskaitāmas iespējas aplūkot pasauli: "Bez Eiropas valstu apspēlēšanas esam vairākkārt ceļojuši uz Honkongas opermūzikas festivālu, uz Makao mūzikas festivālu, esam uzstājušies arī Omānas operteātrī Maskatā un Taivānā. Izrādes bijušas „Boļšoj Teatr” Maskavā.
Mika pārstāvētajam orķestrim atlicis vien iekarot „Teatro alla scala” Milānā un Royal Opera House „Covent Garden” Londonā, kuri ir vieni no prestižākajiem opernamiem pasaulē. Kad tas notiks, mūsu LNO būs godam ierādījis pasaulei savu vietu nosauktajā operteātru parādē, domā mūziķis.
Kā cilvēki mēdz teikt, dzīve ir viens liels teātris, bet opera un balets šajā dzīves teātrī ir vēl viens liels un krāšņs teātris, tādējādi Maikijs vedina uz domu, ka viņš izvēlējies dzīvot dubultilūziju pasaulē. Ja tai pievieno skriešanas atkarību, tad mākslinieka bohēma ir pilnībā nokomplektēta. Bet arī citi cilvēki regulāri mēdz izmantot dubultilūzijas efektu.
"Viņi iet uz teātriem, jo tur uz brīdi var aizmirsties no savas dzīves lomas un emocionāli pārdzīvot kāda cita varoņa priekus, bēdas, mīlestību, naidu un pārējo, lai pēcāk analizētu un salīdzinātu ar saviem dzīves notikumiem, vai vienkārši skatīties princešu un prinču graciozās kustības baletā. Un man tajā visā patīk tas, ka varu būt viens no šo daudzo pasaciņu skaņu tēliem vai būt kā maza skrūvīte pulksteņa mehānismā. Vai tas nav fantastisks darbs, uzburt citiem ilūziju, aizvilkt citā pasaulē un gadsimtā?" aizdomājas ikdienā tik profesionālais mūziķis Miks Vilsons.
Protams, kā jau dzīvē, tāpat arī teātrī valda daudz emociju un kaislību. Šis konkurences moments uz vadošo lomu atveidošanu ir tas, kurš virza teātra esamību, un, jo lielāks kolektīvs, jo visā tā labuma vairāk, aizkulises atklāj flautistu grupas vadītājs un izstāsta anekdoti iz operas dzīves: „Maskavas Lielā Teātra kantīnē pie galdiņa sēž divas operdīvas un kaut ko pusčukstus kaismīgi vien otrai stāsta. Galdiņam garām nāk trešā operdīva un uzjautā abām - „Protiv kavo sevodnja družem? (pret ko šodien draudzējamies?)””.
Foto: Dzimšanas dienas dāvana
Miks Vilsons aicina cilvēkus nākt uz operteātri un baudīt mākslu. Ne reizi vien Operas nama skatītāju rindās manīti arī skrējēji. Četru gadu laikā Maikijs pamanījis pozitīvas izmaiņas sevī, kas skārušas arī viņa profesionālos ikdienas pienākumus. "Kā jau visiem sēdošā darba darītājiem, kustība ir vajadzīga kā ūdens izslāpušajam. Tikai jautājums, vai visi to jūt un vai vēlas sajust? Jebkurā gadījumā, man ka mūziķim laba fiziskā forma ir tikai ieguvums.
Skriešanas aktivitātes ir uzlabojušas koncentrēšanās spējas. Arī vispārējā noguruma fons ir mazinājies vairākkārtīgi. Ja atceros, ka reizēm man garo izrāžu laikā vajadzēja meklēt kādus uzmundrinošos stimulatorus, lai acis varētu noturēt vaļā, tad pašlaik šī problēma ir pagaisusi.
Siguldas pusmaratons (foto: Kārlis Pakārklis)
Arī pirmsuzstāšanās stresa vai satraukuma sindroms ir jūtami mazinājies, kā arī ir vieglāk darbos rast motivāciju un atraisīt savu gribasspēku. Tās ir pamanītās izmaiņas, kuras esmu novērojis šo četru gadu laikā, kopš esmu sācis straujāk kustināt kājas," vērtē mūziķis, atzīstot - skriešana noteikti palīdz viņa maizes darbam.
"Tomēr pats svarīgākais, šķiet, ir iemīlēties skriešanā, domāt par to pozitīvi un rūpēties par kustību. Tad paši redzēsiet, kā nemanot vien kļūsiet par „normāliem cilvēkiem”! Nāciet un baudiet mūziku! Skrieniet un tiekamies trasēs!" vienmēr dzīvespriecīgs ir Miks.
Mūziķis ir virtuālā skrējēju kluba „VSK Noskrien” biedrs un labprāt sniedz noderīgus padomus iesācējiem. Piemēram, "uzsākot skriešanu un iekļaujot to savas ikdienas nodarbēs, esiet atbrīvoti, uzmanīgi un koncentrēti, nekļūstiet alkatīgi pēc tūlītējām uzvarām un augstiem skriešanas tempiem, citādi sabojāsiet jums dāvāto ķermeni un prieku. Arī tiem pusmūža iesācējiem, kuru emocionālā kapacitāte ir jaudīgāka par pārējām, iesaku apdomāt teicienu: „Cieni savu vecumu!” Bet skriet, protams, ka vajag!" Miks norāda arī uz māku skriet lēnām un ilgi, kas ne tikai attīsta muskuļu un plaušu darbību, bet arī noder ultramaratonu skriešanā.
Ultra skrējieni ir liels izaicinājums gan prātam, gan ķermenim. Maikijs tos salīdzina kā došanos tālā ceļojumā uz eksotisku zemi: "Tad vienmēr pārņem patīkams satraukums, tāda kā neziņa, iekšējais prāta jautātājs nepārstāj darboties, šausta tavu izvēli un pārliecību – spēšu nokļūt līdz galam, vai tomēr būs jāizrāda raksturs un jāizstājas no piedzīvojuma. Tas viss rada tādu kā spēli, kā riču-račā, kurā tu esi kauliņš, kurš skrien apkārt visam laukumam cerībā, ka Lielā Roka tevi apžēlos un tu tiksi finišā."
Ultra skrējienos man patīk tas, ka nekur nav mežonīgi, ātrā tempā sevi jādzen. Apzinoties savus spēkus un varēšanu, es zinu, ka pjedestāls man nedraud un uz to arī īpaši netiecos, tāpēc ultra skrējieni mani uzlādē pozitīvi un nedzen ne sportiskajā stresā, ne konkurences cīņā. Tas, protams, pagaidām," smaidīgs savās ūsās ir Maikijs.
Šad un tad mūziķim ir nācies plānot savu izklaidi - skriešanu ar darbu vienas dienas ietvaros. Tas ir tāpēc, ka parasti sacensības ir sestdienas vai svētdienas rīta pusē, tikmēr profesionālais darbs ir šo brīvdienu vakaros. Līdz ar to kaut kā jāsalāgo abas nodarbes. Vairākkārt ir bijuši gadījumi, kad pēc pusmaratona vai pat maratona Miks devies spēlēt operā izrādi. Kā izrādās, nav tik traki, pat pirmā mirklī šķiet, ka enerģija ir pāri pārēm, bet protams, labāk ir tomēr atpūsties mājās kopā ar torti „Cielaviņa”, abu nodarbju savienošanu vērtē Miks.
"Viens gadījums gan bija nedaudz komisks, bet tikai tiem, kuri zināja patieso iemeslu. Pēc sava pirmā skrējiensoļojuma Rīga-Valmiera jeb, kā mēs paši skrējēji to saucam - „skrējiens līdz kliņķim” (tas tāpēc, ka Valmierā finišs ir pie Sīmaņa baznīcas un obligātais nosacījums ir pieskarties baznīcas durvju rokturim). Lūk, pēc šī galvu reibinošā 13 stundu pasākuma man, kā jau bieži ierasts, vajadzēja doties atpakaļ uz Rīgu, jo pulksten 19 sākās koncerts. Biju diezgan sanervozējies, vai spēšu sevi savākt, koncentrēties, būt 100% uzmanīgs utt.
Šoreiz orķestris atradās uz skatuves nevis, kā ierasts bedrē. Uzvilku smokingu, paņēmu flautu, pārmetu krustu un devos uz savu mīļoto vietu - kas būs, tas būs.
Bet jābūt taču labi, jo neesmu neko tādu grēkojis. Apsēdos, uzskaņoju instrumentu, apkārt esošie kolēģi apvaicājās par pašsajūtu un teica, ka pilnīgi normāls es neesot, kam varu piekrist. Tad uznāca diriģents un sākām spēlēt uvertīru, viss ritēja labi, sapratu, ka lieta iet un problēmām nevajadzētu būt. Kad bijām skaņdarbu nospēlējuši, ak tu neraža, diriģents visu orķestri palūdza piecelties kājas uz paklanīšanos! Kad mēģināju piecelt savu pēcpusi no beņķa, tad sapratu, ka neies cauri un jāpaliek vien sēdus.
Apkārtējo kolēģu smiekliņi un komentāri bija sadzirdami, bet mani tas tikai uzmundrināja.
Kad pēc pirmās koncerta daļas aizvēra skatuves priekškaru, tad manas mīļās kolēģes paņēma mani pie padusēm un piecēla no krēsla. Koncerts beidzās uz urrā, bet es tik sēdēju un smaidīju."
