Ivars Šmits ir apvienības “Spēkozols” ideju autors. Viņš jau vairākus gadus pievērsies latviskajai dzīvesziņai un pašu pirmo Latvijas iemītnieku – ozolu - pētīšanai. Šie koki bijuši svēti lielākajai daļai ziemeļu puslodes tautu. „Viens no pasaules uzbūves modeļiem ir Pasaules koks jeb Austras koks, ko arī ataino ozols. Tā pasaules būtība šajā izpratnē ir saistītas ar zemi, Mārisko pasauli, stumbrs ir saistīts ar vidus pasauli – to pasauli, kurā dzīvo cilvēki un dzīvnieki, un koka lapotne un zari stiepjas debesīs, un tie ir saistīti ar dievišķo pasauli,” stāsta Šmits.
Vasaras Saulgriežu pašā plaukumā devāmies apskatīt un nomērīt Ēbeļmuižas ozolu, kas ir resnākais ozols Pārdaugavā, atrodas netālu no Ziepniekkalna un esot apmēram 300 gadus sens.
„Dižkoki jāmēra apmēram 30 metrus no zemes, tad mērus var salīdzināt. (..) Pēdējais mērījums, ko es atradu, kas bija veikts, bija 2008.gadā un bija 5, 6 metri,” norāda Šmits. Taču, tagad izmērīts, izrādās, ka ozols ir 5,9 metrus apkārtmērā.
Ozola svētība - zaru rota, bieži tiek izmantota dažādos godos. Vasaras saulgriežu laiks nav iedomājams bez ozollapu vainagiem un dažādiem rituāliem, kas saistīti ar ozoliem. „Mūsdienās, kas sāk vairāk parādīties, ir ziedošana pie ozoliem. Jūs varat redzēt un atrast kādus dzīparus ozolos, arī pie svētavotiem ozola mizā kāds ieliek monētu, tas ir, ka tu no sevis iedod kaut ko nopelnītu vai piederošu, atstāj ozolam,” viņš stāsta.
Latvijas dižozolu fenomenu neviens vēl nav varējis izskaidrot. Pēc visai izvērstas koku iznīcināšanas Latvijas dižozolu skaits joprojām ir simt reižu lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā.
