Ozola mizu novārījumā mērcēja dažādu zivju ādas. Tas ir pirmais posms ādu apstrādē. Amatniece Gerlinde Tīsena no Norvēģijas norāda, ka miecēšanas šķidrums jānovāra vismaz divas stundas, un tā temperatūrai jābūt aptuveni 20 grādiem. Zivju ādas amatnieces miecē jau četras dienas, paralēli tās tīrot un apstrādājot ar speciāliem instrumentiem.
Kad āda miecvielu šķīdumā vienmērīgi iekrāsojusies, to žāvē. Pēc tam ādu mīca un burza, lai tā kļūtu mīkstāka un būtu gatava tālākai apstrādei - dažādu izstrādājumu šūšanai.
“Man šķiet, ka mums būtu vairāk jāizmanto lietas, kas tiek aizmestas prom, jo tās var būt ļoti noderīgas un vērtīgas. Tā ir laba ideja – atcerēties šīs senās amatu prasmes un pārmantot senču zināšanas. Tas ir ļoti svarīgi, jo šīs zināšanas izzūd ļoti ātri, un jauni cilvēki vairs nezina par zušu ādu un tās izmantošanu. Paskatieties, cik brīnišķīgs materiāls jums ir!” saka amatniece Tīsena.
Gerlinde Tīsena ir apstrādājusi dažādu dzīvnieku ādas, bet tieši zuša āda, viņasprāt, ir visizturīgākā, un tā esot uzskatījuši arī senči. Amatnieces ģērēja arī mencas, laša, foreles, zandarta, līdakas un pat akmens butes ādu, no kuras rokdarbniece Anda Krūmiņa veidos rotaslietu komplektu, savukārt no laša ādas taps lampu abažūrs.
Tikmēr cita amatniece, Drabešu muižas Amatu mājas vadītāja Inese Roze, jau pielaiko zušādas jostu un iecerējusi izveidot arī izturīgu zušādas maku – tādu, kādu senči to savulaik darinājuši. “Mēs ceram tagad sākt un atkal zuteņa labo slavu atjaunot, lai nauda mums vairojas un aug tajos makos,” saka amatniece.
“Tur nekas tāds sarežģīts nav. Tur jābūt tikai pacietīgam. Dabīgi, mums ir zivis, mums arī ir ozoli un visas tās sastāvdaļas ir.
Brīnums, ka šī māka ir pazudusi Latvijā, un šis ir veids, kā vietējiem amatniekiem atkal parādīt kaut ko, un varbūt viņi dos tālāk atkal tās zināšanas,” cer kultūras menedžmenta centra „Lauska” vadītāja Daina Zalāne.
Mūsdienās zivju ādu apstrādā un plaši izmanto sāmu tautas un iedzīvotāji Sibīrijā, Aļaskā un Kanādas ziemeļos.
