"Jums jau ir tā, ka tā gribēšana ir liela, bet tā varēšana maza, jums jau neko lielu neļauj," saka stāstniece Aija Kaminska no Ventspils un viņai ir taisnība: tiekoties ar stāstniekiem, informācijas ir tik daudz, ka liela daļa paliek aiz kadra. Katrs stāstnieks ar savu stāstījumu un tā pasniegšanas veidu ir interesants. Stāsti ir dažādi - gan reāli piedzīvoti no dzīves, gan dzirdēti nostāsti. Stāstniecei Broņislava Gavarei no Vecvārkavas ir 84 gadi, kundze ir kā staigājoša smieklīgu stāstu pūralāde.
Lai gan šis Latgalē bija pirmais stāstnieku festivāls, pasākumam Latvijā ir jau desmit gadu sena vēsture, un sākums tam visam meklējams Kurzemes pusē. Latgales festivāla tēma bija amatu stāsti, tieši tādēļ ar savu piedzīvoto dalījās arī Latgales podnieki.
"Stāstnieku festivāla pats svarīgais mērķis, ka latviešu valodā - katrā pusē citādi - šo daudzveidību ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt īpaši globalizācijas laikā, kad mēs naudu labāk pelnām angļu valodā nekā latviešu, tas ir skaidrs," norāda tradicionālās kultūras biedrības “Aprika” vadītāja Māra Mellēna.
Par stāstnieku var kļūt ikviens, jājūt vien, kurā brīdī un kādu stāstu klausītājiem izstāstīt, un, pieliekot klāt nedaudz aktiermeistarības, stāstnieka stāstītais kļūst interesants.
"Prasme stāstīt stāstu - tam ir jābūt katra džentelmeņa komplektā, katrai sievietei jāprot vakara pasaku izstāstīt, tā ir tik universāla vajadzība, ka daudzi par to īpaši pat nepiedomā," uzskata Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Guntis Pakalns. "Mūsu stāstnieki ar to apzinātāk darbojas, un viņi ir tās labās idejas vēstneši, ka katrs to var."
Kā kļūt par labu stāstnieku, tas nav izlasāms nevienā grāmatā, to apgūst laika gaidā, jaunākajiem stāstniekiem klausoties tajos, kuriem pieredze ir bagātāka.
