Dziesmu „Iz pīguli, iz pīguli!” Zinātņu akadēmijas folkloras pētniekiem 1958.gadā iedziedājis Kārsavas rajona Mičurina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa etnogrāfiskais ansamblis. Tovasar tapusī plašā skaņu ierakstu kolekcija līdz šim bija tradicionālās mūzikas pētnieku maz pamanīta. Kā īstu dārgumu to sev atklāja
''Saucējas” – grupa, kas jau vairāk nekā desmit gadu aizraujas ar dažādu latviešu tradicionālās dziedāšanas stilu un tehniku, īpaši daudzbalsības, apguvi.
„Saucēju” vadītāja ir folkloriste un Kultūras akadēmijas lektore Iveta Tāle:
„Tā kā nu jau pietiekami izvērsies plašumā Folkloras krātuves digitālais arhīvs, es tur vienā dienā iegrimu un sapratu, ka ir salīdzinoši milzīgs apjoms ierakstu no vienas ekspedīcijas, kas notika 1958.gadā Ludzā un Kārsavā. Tur ir gan individuālo dziedātāju ieskaņojumi, gan dažādu grupu ieskaņojumi un pat tāda greznība, ka viena grupa un viena dziesma ir pat divas reizes ieskaņota. Mums jau parasti ir jārēķinās ar vienīgo ierakstu un no tā tad kaut kas jāizsecina un jāsaprot, kā tas varētu skanēt. Tas mani uzrunāja, un es nolēmu, ka jāķeras tai lietai klāt.”
Ekspedīcijas fons ir īsais nacionālās kultūras pacēluma laiks pēc Staļina nāves un pirms Arvīda Pelšes vēršanās pret nacionālkomunistiem, stāsta Iveta Tāle:
„Tas bija laiks, kad radās arī padomju mākslinieciskā pašdarbība. Un, kā var nojaust, viena daļa to grupu radās tieši ekspedīcijas laikā. Viņu repertuārā daļēji bija arī visa tradicionālā mūzika, ko viņi bija dziedājuši un spēlējuši sadzīvē un ieražās.”
Liels izaicinājums bijis gan atšifrēt ar 50.gadu tehniku un iespējām ierakstītos daudzbalsīgos dziedājumus, gan izurbties cauri daudzajām dokumentu mapēm, kas tapuši mēnesi garajā ekspedīcijā. Šis darbs prasījis vairākus gadus. Turklāt neviena no „Saucējām” nav latgaliete, tādēļ daudz nācies strādāt arī pie izrunas.
„Lielākoties tur ir kāzu dziesmas, tad ir talkas dziesmas, pieguļas dziesmas… Mums par pārsteigumu, bija arī diezgan daudz ar karu saistītas dziesmas. Sākumā mēs vienkārši mācījāmies. Mēs neatlasījām repertuāru speciāli kādam albumam vai koncertprogrammai, mēs vienkārši mācījāmies. Tas laikam ir raksturīgi „Saucējām” – mēs vispirms dziedam, kas mums patīk, un tad redzam, kas no tā visa iznāk,” klāsta Tāle.
Un iznācis ir apjomīgs albums, kura lielā vērtība ir ne tikai pats skaņas ieraksts, bet arī vesela tam pievienota grāmata ar 1958.gada Ludzas un Kārsavas ekspedīcijas fotogrāfijām, aprakstiem par ansambļiem un dziedātājām, daudzas no kurām dzimušas vēl 19.gadsimtā.
Par vienu no ansambļiem Ivetai Tālei ir pavisam īpašs stāsts – arhīvā bijusi tikai fotogrāfija, bet ne dziedātāju vārdi:
„Pirms pāris gadiem mēs devāmies nelielā lauka pētījumā uz tām vietām – paskatīties, ko mēs tur šodien varam sastapt, ko tur šodien dzied vai nedzied. Un pēc vietu norādēm, kur tās teicējas ir dzīvojušas, izskatījās, ka kolhozs „Mičurins” ir atradies Lemešovā. Mēs tur iebraucām, iegājām kādās mājās, sākām runāt. Jā, viens ansamblis te vēl pavisam nesen esot bijis. Sākām runāt par 1958.gadu, viņa, protams, neko nezināja, bet ieteicās, ka blakus mājā dzīvojot 85 gadus veca kundze, kura arī dziedot, varbūt viņa kaut ko atceroties. Mēs šai kundzei sākām rādīt fotogrāfijas, un viņa sāk saukt visas dziedātājas pēc kārtas. Pie vienas apstājas un saka – bet kas tā tāda? Tā taču esmu es!”
„Saucēju” jaunā albuma vāciņu rotā foto ar gandrīz neatpazīstamām pašām „Saucējām” 50.gadu kleitās, lakatos un priekšautos. Pirms 56 gadiem pierakstīto Ludzas un Kārsavas tradicionālās mūzikas krājumu viņas izdziedās albuma prezentācijā Rēzeknes koncertzālē „Gors” 11.septembrī.
