Vai šāda "iemācīto atbilžu” prakse ir pamatota un vai vispār ir pareizi sportistiem lūgt komentēt viņu sniegumu uzreiz pēc sacensībām? Pēcspēles vai pēcsacensību intervijas allaž ir kā pērļu zveja – vai nu tavā tīklā iekrīt trekna gliemene ar lielu pērli tajā, vai nu tas ir zvejnieku terminoloģijā „tukšais variants”.
Ļoti bieži gadās, ka, klausoties pēcsacensību intervijas, pārņem neliela „deja vu” sajūta – ka šo komentāru jau esi kaut kad dzirdējis. Kaut gan tas tapis vien pēc vakardienas spēles. Un šādām sajūtām ir pamats.
Ja tagad atvērsiet jebkuru no Ziemeļamerikas profesionālo līgu vai turnīru mājaslapām un palasīsiet frāzes, kuras sportisti teikuši pēc zaudējumiem, "deja vu” kļūs tikai lielāks.
Tas tāpēc, ka aizokeāna sports ir bizness un tajā nedrīkst kļūdīties. Spēlētājus apmāca, ko teikt un kā atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Tie ir tā sauktie mediju treniņi, kurus jāiziet visiem junioru vecuma sportistiem. Arī Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Lauris Dārziņš, spēlējot junioru klubā Kelovnā, tādos pabija. Viņš atzīst, ka pēc Ziemeļamerikā apgūtās prakses tagad vairs nespēj skatīties intervijas, jo zina to saturu jau iepriekš. Tomēr Dārziņš uzskata, ka jauniem sportistiem mediju apmācība ir vajadzīga, lai pieredzes trūkuma dēļ nesalaistu savu karjeru dēlī.
Papētot Nacionālās hokeja līgas (NHL) un Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) spēlētāju pēcmaču komentārus, populārākās atbildes ir – "pretinieki ir laba komanda”, "šodien nespēlējām savu spēli”, "šis zaudējums jāaizmirst un jāgatavojas nākamajai spēlei”. Kaut kur dzirdētas frāzes, vai ne?
Sporta psiholoģe un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pasniedzēja Agita Ābele skaidro, ka šāda prakse ir pamatota, jo sportistam emocionālas spriedzes apstākļos ir vienkāršāk paļauties uz šablonisku komunikāciju. Sportistiem viņa iesaka apgūt prasmi atstāt emociju pārbagātību sporta zālē un ar žurnālistiem jau runāt racionālāk.
Bet, vai vispār ir pareizi kaut ko prasīt sportistam pāris minūtes pēc skaudra zaudējuma vai izcilas uzvaras? Ābele uzsver, ka tas,
vai izskanēs konstruktīva, izsmeļoša un racionāla atbilde, atkarīgs no katra sportista psiholoģiskās stabilitātes un brieduma.
Latvijā šāda prakse gan nav pārāk izplatīta, bet daži iedīgļi tam ir. Piemēram, Latvijas Futbola federācija pavisam nesen sāka īpašu mediju apmācības programmu, kas domāta jaunajiem futbolistiem. Futbola federācijas sporta direktors Dainis Kazakevičs saka, ka futbolistiem karjeras attīstībā ir svarīgi iemācīties sevi pozicionēt.
Ninansēts darbs un neliela apmācība, kā runāt un komunicēt ir arī Latvijas Basketbola savienības iekšienē. Savienības pārstāvis Artūrs Portnovs stāsta, ka viņi jau ilgstoši apmāca ne tikai izlasēs spēlējošos jauniešus un juniorus, bet arī viņu trenerus, kuriem bieži vien ir maza pieredze saskarsmē ar žurnālistiem.
Galvenais vēstījums gan visās izlasēs spēlējošajiem esot tāds, ka sarunas ar medijiem ir daļa no viņu darba.
To visi arī saprotot un pretenziju neesot.
Sacensības, kurās komentāri jāsniedz uzreiz pēc starta, ir olimpiskās spēles. Tas Rio olimpiskajās spēlēs bija liels pārsteigums tenisistei Aļonai Ostapenko, jo tenisa turnīros ar presi runā vien pēc ilgāka brīža, kad sportists tam ir gatavs. Latvijas delegācijas preses atašejs septiņās olimpiskajās spēlēs Marita Vilciņa teic, ka atceras dažādus gadījumus. Vairums no tiem gan varot būt pozitīvi piemēri rīcībai citiem sportistiem.
Nesen par pasaules čempionu parabobslejā kļuvušais Arturs Klots pastāstīja, ka šajā sporta veidā preses uzmanība ir mazāka, bet arī tas esot pārbaudījums. Kā vairumam sportistu, arī viņam vieglāk esot pildīt savus tiešos pienākumus, nekā sniegt komentārus par sacensībām.
Ko no tā visa varam secināt? To, ka aizokeāna skolu izgājušie sportisti noteikti meistarīgi pratīs atbildēt uz jautājumiem pēc ne tik priecīgiem brīžiem ar ļoti ieturētām frāzēm. Savukārt vairumā gadījumu izsmeļošāku komentāru noteikti sniegs pieredzējušie un psiholoģiski noturīgākie sportisti.
Tiem, kuriem ikdienā uzmanību pievēršam mazāk, noteikti var izsprukt arī kas neordinārs.
Tomēr sistēma, kurā sportistam iemāca standarta atbildes, ir instruments, ko viņš pats var pielietot atbilstošā situācijā, kad tas nepieciešams. Lauris Dārziņš saka, ka Latvijas izlasē un Rīgas „Dinamo” neviens neesot uz mutes kritis.
Bet, vispatīkamākie, protams, ir neordinārie un neierastie komentāri. Jo mūsu ausīm taču patīk dzirdēt ko jaunu.
