Viņš stāstīja, ka pēc sacensību beigām bija emocijas un daudz domu, taču pēc medaļas saņemšanas viņš nomierinājies. Dukurs stāstīja, ka mentāli bija gatavs šīm sacensībām un pats sev novēlētu katrās sacensībās būt šādā noskaņojumā.
Lai gan komandai, braucot uz olimpiādi, bija citi mērķi, Martins Dukurs sacīja, ka šoreiz, atšķirībā no Vankūveras olimpiādes iegūtā sudraba, zelta medaļa neizslīdēja no rokām, nebija vainojamas paša kļūdas.
„Viņš [zelta medaļas ieguvējs, Krievijas pārstāvis Aleksandrs Tretjakovs] vienkārši bija spēcīgāks,” sacīja Dukurs, norādot, ka turpmāk censties darīt visu tā, lai būtu labāks.
Viņš pastāstīja, ka arī pirms olimpiādes viņam nebija tādu nekritisku ilūziju - „es tagad visus sasitīšu”, un viņš nekad nebrauc uz sacensībām ar šādām domām. Dukurs cenšas nedomāt par medaļām, bet gan par braucieniem un darīt visu iespējamo, lai starti izdotos.
