Fakts (acīmredzams un noticis): Vakar, 1. jūnijā, Latvijā notika pašvaldību vēlēšanas
Kad PAREIZĀ VIEDOKĻA konsultants devās uz nopietno partiju …jā, kā var nosaukt stāvokli, kādā nopietnās partijas sagaidīja pašvaldību vēlēšanu rezultātus – līdz ballītei tas nekādi neaizvilka, līdz mītiņam pietrūka garšvielas un degvielas, svētki nešķita pat uzvarētāju galā. Vistuvāk realitātei būtu – MEDITĀCIJA AR ĒŠANU. Netika novērota šņabja nešana tējkanniņās, tāpat arī „tu mani cieni” vai „tev forša brūte” argumenti nebija dominējošie.
Pēc kārtas. Tātad PAREIZAIS VIEDOKLIS novēroja trīs politisku kolhozu – Saskaņas centra (SC), "Vienotības" (V) un Nacionālās apvienības (NA) pašvaldību vēlēšanu gaidīšanas meditācijas.
Dažādas domas pavadīja, trolejbusā braucot un uzklausot blakus esošu pilsoņu(?) tēzes par Mazo kalna ielu, duršanos un mudakiem. It kā kaleidoskopa gabaliņš no tās rītdienas, ko iezīmēs vēlēšanu rezultāti.
Bet realitāte neizrādījās tik baisa. Trolejbusā iekāpa Jānis Reirs violetā kreklā un palika gaišāk.
Vispirms konsultants iegriezās Revalhotelī, kas tagad laikam ir Zilais Redisons. Zīmīgo zāli „Omega” jau no trijiem līdz sazin cikiem bija rezervējis SC. Starp citu, vienīgā vieta, kur labvēlīgi bet pašpārliecināti "skapji" pie durvīm lūdza konsultantam aplikt drošības aproci. To vakara gaitā pārbaudīs vēl divas reizes.
Daudzas TV kameras, 3 ekrāni, prožektori, atbildīga korespondentīte runā reizē pa diviem telefoniem, mikrofonā un vēl norāda, ka jāapplaudē, pieslēdzoties tiešraidē ar Daini Turlā kungu. Applausi noplikšķēja diezgan sausi, bet gan jau ēterā skanēja cienīgi. Afganistānas kara veterāns bija skolnieciski apjucis, murmināja par lielu atbildību, uzticību, iesākto un nepabeigto. Lielākā daļa cietās žaketēs un apžņaugtos paraugtērpos rātni sēdēja zālē. Vadims Baraņņiks sēdēja bārā. Alfrēds Petrovičs sēdēja agrāk. Tagad izskatījās gluži labi, par veselību nesūdzoties. Apsolīja izskatīt PAREIZĀ VOEDOKĻA priekšlikumu par dalību nākamā gada Rīgas maratonā.
Bet PAREIZO VIEDOKLI no snaudiena izrāva TV ekrānā ielekušais Pēteris Viņķelis (V), kurš atšķirībā no SC sasaistītā oponenta, ar lielu degsmi sauca, ka īstenībā situācija ir gandrīz vislabākā, kādu vien var iedomāties. To ir diezgan sarežģīti atkārtot, bet ticams – būtu lieliska mācību viela sabiedrisko attiecību študentēm.
Tādēļ PAREIZAIS VIEDOKLIS, ieinteresēts par "Vienotības" kopnoskaņu, tūlīt rikšoja uz jauno "Astor" viesnīcu, kur mazā zālītē meditēja aktīvisti un pietuvinātie.
Vai Jums ir nācies būt bērēs, kurās tā īsti nevar saprast – galvenais varonis ir nomiris vai nav? Tāda korekta apmulsuma atmosfēra. Pavisam korektu to vērsa nupat melnos limuzīnos piebraukušais Premjera kungs.
Viņš tobrīd korekti pozēja ar šarmantām, bet tikpat korektām līdzjutējām. Gluži kā Marss ar saviem pavadoņiem Fobosu un Deimosu (latv. – bailes un šausmas). Ilgi gan pozēt nesanāca jo dinamiskais Viņķeļa kungs jau vedināja valdības šefu uz privātākiem apartamentiem – tālāk no tā visa.
Nevar nevienu sliktu vārdu teikt par valdošo atmosfēru un attieksmi. "Vienotības" spices ļaudis pat noklausījās dažu PAREIZU VIEDOKLI par to, kā vajadzēja, un pat piekrita, nomurminot „varbūt arī”. Tak tūlīt jau varēja manīt, ka domas klejo kaut kur tālā kosmosā – vēl aiz Marsa orbītas.
Salīdzinoši ar plašo Omegu, šeit zālīte stipri pieticīgāka. Tālākajā galā mazās grupiņās…nu kā lai saka…cienījamāka gadagājuma ļaudis. Tā kā lauku godībās, vēro jaunāko paaudzi – „redz, kur Jēkabs arī atnācis, vai dieniņ, cik tievs…paskat, kur Anniņa…teica tak, ka esot stāvoklī…nē, nē, no kā, nav zināms”.
Bet tuvāk pie durvīm aktīvisti. Un žurnālisti. Jāpiezīmē, ka "Vienotības" meditācijā bija divi „vis” – visvairāk žurnālistu un vismazāk jauniešu.
Tomēr, neskatoties uz čābīgo Rīgas situāciju, publiskajā telpā turpināja rezonēt Viņķeļa uzdotais optimisma kamertonis sazobē ar Premjera prātīgajiem „mēs redzam un mēs skatīsimies”.
Jādodas tālāk. Nacionālās apvienības meditācijas vietu meklējot, konsultantu pārsteidz dārdi. Salutē. Lielākajai daļai Vecrīgas sabiedrības tas izraisa tikai gaviles un saucienus skriet tur, kur labāk var redzēt.
Varētu politiski piekasīties, ka Rīgai izšķirīgā brīdī NA jāmeklē alā, bet, lai nu…atbildēs, ka daudzi rīdzinieki vēlēšanu vietā arī bija alās. Vai tviterī.
Tātad folkklubs „Ala” Peldu ielā. Svaigi cirstas meijas pie durvīm. Konsultants dodas iekšā. Bet… pretī braši nāk trīs jaunekļi un aizrautīgi meditē – ja bļ.. tut bļ..vot bļ..(latv.- netulkojams kalambūrs, kurš apzīmē izbrīnu).
Vēlāk izrādās, ka NA aizņem tikai daļu telpas. Arī meditē. Neformālās drānās. Tik Raivis Dzintars stīvā, melnā ancukā. Stāsta, ka oponentiem „šī nu gan ir pēdējā reize”. Tas atgādina solījumus kaitīgu ieradumu atmešanai. Dziesmas nedzied. Zīmē grafikus un mēģina zinātniski pamatot, ka vēlētājs pats vainīgs. Korespondentu maz un labi vien ir. Jo vietas arī maz.
PAREIZAIS VIEDOKLIS ir, ka šīs vēlēšanas kopumā var raksturot kā garlaicīgas. Izņēmumi ir četri:
- Viņķeļa kunga optimisms par rezultātiem;
- Leons Bojārs kā tāds;
- Centrālās vēlēšanu komisijas skaneri;
- Un visbeidzot – vai Aivars Lembergs nepārsprāgs.
Bet kāds klasiķis esot teicis „Par to es domāšu rīt”
Ar cieņu
Bundžu Jānis, ļoti neatkarīgs konsultants
