Gido Kokars un Latvijas kordziedāšanas tradīcija bija nedalāmi jēdzieni, viņa rokās koris atklājās kā ļoti jūtīgs un emociju piesātināts instruments.
Pirms četriem gadiem intervijā radio „Klasika” viņš uzticēja sava radošā darba lielo noslēpumu: “Mākslinieks jau savas sajūtas nemaz nevar izstāstīt - tās ir pašas par sevi, tādas, kādas tās ir, un, ja vārdos tās mēģina ielikt, nav tas. Tomēr, kad es, romantiķis būdams, savulaik "Daili" diriģēju, vienmēr meklēju dziedātāju acis - ar kurām varu parunāties, rast kontaktu. Fluīdi, kas radošajā mākslinieciskās atdeves procesā saplūst un saslēdzas, rada to, ko es mēdzu lietot vienā vārdā - vienreizība. Rodas māksla, kuru nevari vārdos formulēt... Bet šie fluīdi pārņem mani, pārņem kori un pārlido zāli. Un tas ir galvenais..."
Gido Kokars mūžībā aizgājis 9.martā vēlu vakarā.
Gido Kokars un viņa dvīņu brālis Imants Kokars, kurš aizgāja mūžībā 2011.gada 24.novembrī, dzimuši 1921.gadā Gulbenē.
Gido Kokars bija diriģents, muzikologs, pasniedzējs, vairāku Dziesmu svētku virsdiriģents, Lielās mūzikas balvas laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesors, ziņo LETA arhīvs.
Uguns un daile – tās bijušas Gido Kokara koru uzstāšanos raksturīgās krāsas, viņš vienmēr bijis pret remdenību un bezkaislību kora dziedājumā – tā Gido Kokaru raksturojusi mūzikas vēsturniece Lolita Fūrmane.
