- Tavs jaunākais albums ir savākts no darbiem, kas ierakstīti, sākot no 2007. gada, līdz 2015.gadam. Kāpēc tik ilgs posms?
- Manā dzīvē bija viens posms, kad es gandrīz nerakstīju, kā arī neklausījos neko no vietējā un ārzemju hiphopa. Tas bija ap 2008./2009. gadu. Es uz kādu laiku izkāpu no mūzikas. Sākās vairāki darbi, arīdzan pieņēmu nopietnāku skatījumu uz dzīvi. Repam vairs neatlika vietas, jo pastāvīgus ienākumus es ar to sev nenodrošināju.
Kaut kādā ziņā to var saukt arī par sadegšanu. Varētu teikt, ka nesaņēmu to, ko gaidīju, izlaižot savu debijas albumu “Tad, kad nāk... tie vecie labākie”.
Taču es turpināju rakstīt sev, tajos brīvajos brīžos, kas man bija.
Pēc dažādām pārmaiņām manā dzīvē, ap 2013.gadu, es aizgāju pilnīgā bohēmā un laidu klajā dziesmu “Bohemelalā”. Tā izraisīja rezonansi, un es sapratu, ka ir cilvēki, kam mans materiāls interesē. No tā brīža es sevī atkal sajutu hiphopu un nodomāju – pamēģināsim!
- Kad tu iedomājies par albuma izveidi? Kā tas notika?
- Neilgi pēc sava debijas albuma es jau biju sācis fantazēt par jauna izveidi. Atceros, ka 2007.gadā nākamo albumu grasījos saukt par ”Divās daļās”, taču iepriekš minēto iemeslu dēļ es šo ideju neīstenoju.
Krietni vēlāk, ap 2015.gadu, kad jau biju radījis pietiekami daudz dziesmu un sāku domāt par albuma nosaukumu, es uzdūros uz saviem pierakstiem un atradu “Divās daļās”. Tā bija nejauša sakritība, bet šķita, ka tas lieliski raksturo to, ko esmu sarakstījis un biju ieplānojis jau 2007.gadā.
“Divās daļās” apzīmē manu dzīvi, kas šī albuma tapšanas posmā bija sadalīta – attiecību un mūzikas daļās.
Tāpat arī nosaukums raksturo to, ka esmu centies apvienot gan vecākus, gan jaunākus gabalus.
- Salīdzinot ar tavu iepriekšējo albumu, “Divās daļās” tekstos un to izpildījumā ir manāms mazāks protests, agresija. Vai Kaņepe ir tapis rāmāks?
- Man šķiet, ka pirmais albums ir agresīvs gandrīz visiem reperiem. Tajā tiek izlikts viss, kas sakrājies gadu laikā. Pēc tam tu sāc vairāk piedomāt. Kaņepe ir tapis rāmāks, tā ir. Šajā albumā es esmu izteicies patiesāk, tiešāk un nopietnāk.
- Kuri reperi ir ietekmējuši tavu stilu?
- Manu stilu noteikti ir ietekmējuši tādi izpildītāji kā A Tribe Called Quest, Big L, Busta Rhymes, Necro, arī Notorious B.I.G. un Cypress Hill. Savulaik šo reperu un grupu dziesmas es esmu arī tulkojis, lai iemācītos repot. Pamainīju tulkotā teksta ritmu un liku to uz pavadījuma.
Vispār, es esmu mēģinājis repot arī savā ierastajā, ikdienas balsī, taču tas pārsvarā izklausās neveikli. Meklējot veidu, kā man sanāk repot, es izveidoju to Kaņepes skaņu, kas ir dzirdama arī pašlaik.
- Kādi ir tavi mērķi, kad raksti tekstu?
- Man galvenais ir ieturēt savu stilu un censties ieskaitīt pēc iespējas interesantāk.
Brīžos, kad rakstu, es mēģinu sakārtot vārdus, kas man iešaujas prātā, un pieturēties pie tēmas. Es vakarā mierīgi piesēžos pie datora, rakstu, kārtoju pantus, atgriežos atpakaļ, samainu rindas un tā tālāk.
- Tātad tev ir nepieciešama mierīga atmosfēra, kurā tapt tekstam?
- Tā ir, jā. Es nevaru aizdoties uz studiju un to uz vietas uzrakstīt. Vairs nav tas vecums.
Salīdzinājumam - veidojot pirmo albumu, lielākā daļa tekstu tapa uz vietas, studijā. Sēdējām kopā, rakstījām, skaitījām un devām ieteikumus cits citam.
- Ja reiz ierunājāmies par “Runu Zāles” laikiem, arī “Divās daļās” tā ir diezgan bieži pieminēta. Ar kādām atmiņām tu atceries šos laikus?
- Tas bija jautrs un enerģisks laiks. Rīkojām dažādus tusiņus, frīstailus uz ielām, daudz skaitījām tekstus. Bieži ierakstījāmies “Runu Zāles” studijā Upīša pasāžā.
Varbūt mēs kā kustība nedarījām neko īpašu, tomēr kaut kādu ietekmi esam atstājuši. Mēs radījām plaisu, kas skanējuma un stila ziņā atšķīrās no Ozola un tādām apvienībām kā "Riga Records" un "Austrumbloks".
Pēc pāris gadu darbības tas viss dabīgi izšķīda, katrs aizdevās savās dzīves gaitās. Varētu teikt, ka kļuvām pieauguši. Tagad viss ir rezultējies tā, ka nu esmu pēdējais, kurš palicis.
Nesen mēs ar Bušu (BUSH) iesmējām par to - “Runu Zāle” nolika karoti, un Kaņepe šo karoti pacēla.
Iekšēji gan jūtu, ka nekas nav beidzies. “Runu Zāle” vienmēr ir bijusi neskaidra un neprognozējama. Lai arī kas notiktu, es esmu un palikšu daļa no “Runu Zāles” un „Runātājiem”.
- Kā, tavuprāt, ir mainījusies scēna pa šo laiku, kamēr tev tapa šis albums?
- Kā jau minēju sarunas sākumā, sākot ar 2007.gadu, es mazāk pievērsos mūzikai. Taču kopš 2009.gada es atsāku sekot vietējai scēnai.
Cepuri nost Edavārdiem par visu viņa paveikto. Arī sveiciens Gacho, kurš atgriezās no elektroniskāka skanējuma. Esmu viņam pateicīgs par to, ka viņš savulaik uzaicināja mani uzstāties viņa koncertos. Tas man deva iedvesmu un enerģiju kas ļāva pielikt punktu albumam. Tāpat scēnā ir notikuši visādi citi piedzīvojumi – Skutelis pazuda un atgriezās, Gustavo nomainīja savu vārdu uz “Arstarulsmirus”. Ozols izšāva vēsturē ar laika kapsulu.
Es manu, ka žanriski scēnā arvien skaļāk ir parādījies „traps”. Pirms pāris gadiem tam nepievērsa tik lielu uzmanību, šāda skaitīšanas maniere nebija populāra. Tagad ir iegājies, ka gandrīz katrs ir spējīgs repot uz „trap” pavadījumiem.
Katrā ziņā, man ir prieks par visiem, kas spēj to izdarīt, un par visiem, kas nodarbojas ar hiphopu, neatkarīgi kādā stilā!
