Izcilajam simfoniķim Ivanovam svētdien – 9.oktobrī – apritēs 110.gadskārta, ko īpaši atzīmēs komponista dzimtajā Latgalē.
Ivanova jubilejas pasākumi tur sāksies jau otrdien, 4.oktobrī, un noritēs teju visu mēnesi.
„Nu tā… Tas bija 1924.gada rudenī, oktobrī. Es ierados no Latgales konservatorijā, lūdzu audienci pie profesora Vītola, pie rektora," skan paša Ivanova stāstījums par, iespējams, visizšķirošāko brīdi viņa dzīvē.
Jāzeps Vītols drosmīgo 18 gadus veco puisi no Preiļiem pieņēmis, lai gan stipri nobrīnījies, ka viņš ieradies mēnesi vēlāk par mācību sākumu. Taču tad Ivanovs parādījis savas kompozīcijas, ko Vītols paspēlējis uz klavierēm, un devis viņam zaļo gaismu.
„Tā tas arī iesākās. Un, ja nu nebūtu tāda gadījuma, profesors Vītols pateiktu – nu ko tad jūs, mīļais, vai tad jūs, kā sacīt, tiešām no debesīm nokrituši, vai kā – es pagrieztos, atkal vilcienā iekšā, aizbrauktu uz Latgali, un vai tad es būtu šodien tāds Jānis Ivanovs, kāds es šodien esmu," turpina stāsta pats Ivanovs.
Viņš visu mūžu bijis ļoti pateicīgs par toreizējo sapratni un atbalstu, un sava skolotāja piemiņai veltījis Klavieru trio, kura otrā daļa Andante ir skaņās ietērps Jāzepa Vītola portrets.
Ivanovs bijis ļoti ražīgs komponists, darbojies dažādos žanros, taču visvērienīgāk viņa talants izpaudies simfonijās. To arī skaitā ir ļoti daudz – 21.
Pirmās trīs tapušas vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet pārējās padomju gados, un šis Ivanova devums iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā.
Klotiņš vērtē, ka simfonijās ietvertais vēstījums ir kā visas mūsu tautas likteņa spogulis. "Viņš kā cilvēks bija ārkārtīgi stipra personība, un visa viņa mūzika, sākot ar 4.simfoniju „Atlantīda”, man šķiet tā kā tādas stipras personības nepārtraukts konflikts, nepārtrauktas cīņas ar kādu ārēju spēku," stāsta Klotiņš. "Pie kam viņam ir ļoti raksturīgi sabiezināt krāsas šinī ziņā.
Viņā ir visu laiku nemiers un tāda sāpe par kaut ko. Ar savas mūzikas izteiksmību Ivanovs ir palīdzējis mums pašiem izprast sevi, kas vispār ir viena no mākslas funkcijām. Un parādījis, ko pārdzīvo latvietis šajos likteņgriežos," Ivanovu raksturo Klotiņš.
No Latgales nācis, Ivanovs allaž uzsvēra savu piederību tieši šim novadam un arī daudziem saviem darbiem iedvesmojās no Latgales, lūk, viņa paša teiktais šai saistībā: „Savos simfoniskajos darbos es centos iedzīvināt ne tikai Latgales brīnišķīgos dabas tēlus, bet arī atspoguļot manas tautas sadzīves ainas. Dažas latgaliešu melodijas, ko esmu dzirdējis tautā, es patiešām esmu izmantojis savos darbos, piemēram, 6.simfonijā”.
6.simfonija vai Latgales simfonija, kā arī Koncerts čellam ar orķestri izskanēs tieši Jāņa Ivanova 110 dzimšanas dienā šo svētdien Latgales vēstniecībā "Gors". To atskaņos Rēzeknes kamerorķestris diriģenta Jāņa Stafecka vadībā.
Bet Ivanovam veltīti pasākumi Latgalē noritēs jau no otrdienas. Īpaši komponista godināšanai gatavojas viņa vārdā nosauktās Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri veido pat vairākus koncertus.
Skolas klavierspēles audzēkne Alise Meļko atzīst, lai Ivanova mūziku spēlētu un izjustu – ir krietni jāpastrādā. "Sākumā man šī mūzika likās ļoti sveša, jo ir ļoti daudz disonanšu, manām spēlēšanas zināšanām tas bija kaut kas jauns, es nekad nebiju spēlējusi šāda veida skaņdarbus. Tagad es spēlēju un sadzirdu sev patīkamas skaņas," par savām attiecībām ar Ivanova mūzika stāsta Meļko.
Ivanova mūzikas dienas, veltītas viņa 110.jubilejai, Latgalē notiks no 4. līdz 19.oktobrim.
