Viena no diskā iekļautajām kompozīcijām ir "Amēlijas valsis" - Jana Tīrsena skaņdarbs no populārās franču filmas "Amēlija". Diska autorei, koklētājai Ievai Veidei šī filma un tās mūzika ir ļoti mīļa, jo, kā atzīst Ieva Veide, tajā ietvertais sajūtu smalkums ir kas ļoti radniecīgs tam, ko, spēlējot kokli, vēlas atklāt arī viņa.
"Man liekas, tas arī īstenībā iet kopā ar mūziku un ar kokli, jo tieši solo kokli klausoties, vislabāk var izjust to pieskārienu, kā cilvēks pieskaras, ar kādu attieksmi viņš aizskar to stīgu, var dzirdēt katru niansi, katru emociju," teic Ieva Veide. "Pilnīgi cits žanrs ir ansambļa mūzika. Tā arī ir brīnišķīga, bet tā vairāk iet uz spēku, uz kopskaņu, bet intimitāte - tā ir tikai solo mūzikā, un tāpēc man bija svarīgi ierakstīt tieši solo disku koklei," viņa norāda.
Ievas Veides albums īpašs arī ar to, ka ir Latvijā pirmais, kurā tieši koncertkokle skan kā soloinstruments. Līdz šim bijuši sastopami koncertkokļu ansambļu ieraksti vai arī etnogrāfiskās kokles solo ieraksti. Mūziķe ļoti cer, ka šī viņas iniciatīva dos impulsu arī citiem koklētājiem, jo Latvijā labu profesionāļu ir daudz, bet diemžēl viņu veikuma plašākai publikai paliek apslēpts.
Ar albumu Ieva Veide vēlas arī kliedēt ļoti spēcīgi iesakņoto mītu par kokli kā instrumentu, kas atskaņo tikai tautas mūziku. Viņas albumā ir vien dažu tautasdziesmu motīvi, bet pārējā daļā dominē visdažādākie mūzikas stili - romantisms, flamenko ritmi, džeza elementi un pat ķīniešu skaņkārtas.
"Diezgan daudz ir tieši manis komponēto skaņdarbu, un man patīk spēlēties ar dažādu kultūru iezīmēm, dažādiem stiliem, patīk eksperimentēt un meklēt, ko vēl var dabūt ārā no šī instrumenta. Ir man tāds skaņdarbu cikls "Kultūras impresijas", un tam ir trīs daļas: Ķīna, Amerika un Spānija. Ameriku raksturo džeziskais, Ķīnu - ķīniešu pentatonika un visādi specefekti, ierakstā es, piemēram, izmantoju ar izolācijas lentu aptītus suši kociņus, lai būtu smukāks tonis. Savukārt, kad es rakstīju Spānijai veltīto daļu, es klausījos flamenko mūziku, iedziļinājos tehniskajās detaļās, kā tā ir rakstīta tīri harmoniju un ritmu ziņā," stāsta Ieva Veide.
Ieva Veide kokli spēlē vairāk nekā 20 gadus - no deviņu gadu vecuma. Tieši kokles specialitātē izietas visas mūzikas skolas un pabeigta arī maģistrantūra Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
"Man patīk tas, ka kokles tembrs ir tāds ļoti dabisks, mierīgs, dvēselisks, neuzbāzīgs. Es vispār pēc dabas esmu tāds cilvēks, kam nepatīk skaļi runāt un nepatīk, ka uz mani kliedz. Man liekas - tik dabiski un mīļi, vienkārši, caur kokli izdzīvot savas dvēseles sajūtas un stāvokļus," pauž Ieva Veide.
Jaunajā albumā dzirdama gan Ievas Veides kokles spēle, gan vairākās kompozīcijās arī viņas balss.
Disks "Tīra sirds" jau ieskandināts Aucē un Rīgā, bet sestdien, 5.septembrī, tā prezentācijas koncerts notiks Mazsalacas kultūras centrā.
