Sibīrijas tīrradņa Pāvela Karmanova rokraksts attīstījies līdzīgi Arvo Perta radošajiem meklējumiem – visupirms roka iemēģināta dažādās modernisma tehnikās, tad “neo” stilos, līdz, atradis savu, minimālisma izteiksmes veidu, Karmanovs tajā strādā jau gadu desmitus. Savulaik viņš darbojies krievu rokmūzikas arēnā, bet patlaban par saviem domubiedriem dēvē izcilo krievu klavesīnistu Alekseju Ļubimovu, altistu Juriju Bašmetu, vijolnieci Tatjanu Grindenko un orķestri "Opus Posth", kā arī citus māksliniekus, kas koncertprogrammās regulāri iekļauj savdabīgā krievu minimālista opusus.
2013. gadā radītais lieldarbs "Pieci eņģeļi" solistiem, korim un orķestrim ir viens no Karmanova nedaudzajiem sacerējumiem ar reliģisku ievirzi. Tas veltīts Romanovu dinastijas 400. gadadienas atcerei, kā arī pēdējai Krievijas carienei Aleksandrai un viņas četrām meitām, kas tika noslepkavotas Jekaterinburgā. Oratorijā skan pareizticīgo baznīcas lūgšanas, atšķirīgu dzejnieku vārsmas un cara Nikolaja II vecākās meitas, svētās mocekles Olgas (Pareizticīgo baznīca Nikolaju II un viņa ģimeni 2000. gadā iecēla svēto mocekļu kārtā) dzeja.
Otrs sarunu partneris vakarā programmā būs tieši pusgadsimtu vecāks. Mečislava Veinberga (1919–1996) mūziku, līdzīgi kā Astora Pjacollas un vēl citu, gandrīz nezināmu komponistu darbus, Latvijas sabiedrībai lielā mērā atklājis vijolnieks Gidons Krēmers. Bijušās padomju savienības teritorijā daudzi atpazīs gan Vinnija Pūka un “Bonifācija brīvdienu” saulainās multfilmu melodijas, gan arī citus meldiņus no Veinberga plašā kino un teātra mūzikas klāsta. Taču viņa “nopietno seju” (22. simfonijas, vairākas operas, instrumentāli koncerti, stīgu kvarteti) – par ko savulaik jūsmojis ievērojamais krievu komponists Dmitrijs Šostakovičs – pasaule sākusi iepazīt tikai nesen. Ceturtā kamersimfonija op. 153 ir Veinberga pēdējā pabeigtā partitūra (1992). Tā ir viendaļsimfonija ar īpaši izceltu klarnetes tembru, klezmermūzikai raksturīgām tēmām, autorcitātiem un dvēseliskām, liriski aizrautīgām un trauslām epizodēm”.
