Vitolds un Antoņina - diriģenti no dabas, skolotāji, kas bezgalīgi mīlēja savu darbu un ikvienu audzināmo. Viņus neapšaubāmi var dēvēt par vieniem no koru kultūras tradīciju veidotājiem un kopējiem Latgalē. Abi vadījuši daudzus korus un ansambļus - Rēzeknes mūzikas skolas bērnu un zēnu kori, “Ezerzeme’”, “Ieviņas”, “Saskaņa”, “Rāzna” un citus. kuru repertuāros allaž centušies iekļaut arī latgaliešu tautasdziesmas.
Antoņina kā koru diriģente un dziedātāja laika posmā no 1960.–1990. gadam piedalījusies visos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, koru festivālos, bija zonālo dziesmu svētku virsdiriģente. Savukārt Vitolds bija Rēzeknes rajona un pilsētas koru virsdiriģents, daudz strādājis ar bērniem un jauniešiem, divpadsmit gadus ar sešiem koriem aktīvi piedalījies Vispārējos Dziesmu un deju svētkos.
Diriģentu duetam tas ir mīlestības darbs
“Esmu laimīgs un gandarīts, man ļoti patika tas darbs, ne tikai koncerti, koncertos ļoti patika diriģēt, bet arī ikdienas darbs. Man tas bija kā hobijs. Mīlestības darbs.
Vienmēr priecājos kad kaut kas padevās un sanāca. Bija daudz negulētu nakšu, kas pavadītas domājot ko kā labāk izdarīt, kādu repertuāru koriem atlasīt,” atzīst Vitolds.
Arī Antoņina neslēpj ka ļoti mīlējusi un joprojām mīl katru savu audzēkni: “Tiešām, ar audzēkņiem man veicās ļoti daudz zēnu ir bijis.
Zēni ir īpaša tauta, varbūt viņi ir slinkāki, bet viņiem atkal ir tā, ka nav, nav, nav un beigās viņi tomēr var kaut kā saņemties. Meitenes jau sāk zaudēt, bet zēni tieši otrādi. Viņi spēj saņemties atbildīgos momentos.
Un vēl ko es esmu iemācījusies, iegaumējusi pa visiem gadiem, ka nekad audzēkņiem nedrīkst aplauzt spārnus, es savā dzīvē neesmu ielikusi nevienu sliktu atzīmi, dažus 3 pa visu mūžu. Labāk nelikt neko, tad viņš jutīs to kaunu un mācīsies.”
Katrs koris viņiem bijis pa savam īpašs un, protams, no citiem atšķirīgs. Viņi novērojuši arī to, ka darbošanās korī veicinājusi zināšanu paplašināšanos un kultūrizglītību, stāsta Antoņina: “Visas cienījamu gadu tantiņas kultūras jomā bija pārākas un arī zinošākas par Latvijas kultūru un vispār, tātad, tas inteliģences un kultūras līmenis koros noteikti auga. Visi koncerti, mēģinājumi, Dziesmu svētki, festivāli, tomēr tas viss daudz ko deva tam vispārējam līmenim.”
Vaicāti par koru kultūru un tās attīstību mūsdienās, Vitolds un Antoņina iezīmē daudzas būtiskas atšķirības start kādreizējiem un šīs dienas koristiem.
“Tagad vairs nestrādā ar tādu pašdarbību kā kādreiz, dziedātājiem bez jebkādām muzikālām pamatzināšanām. Sākumā notis traucēja, tad vismaz rādīju kur augstāk, kur zemāk balsi ņemt, bet vēlāk jau pēc vairākiem gadiem jā, iemācījās. Tāpēc arī saka, ka agrāk dziesmas no galvas dziedāja, tagad jau dzied no notīm. Tieši tāpēc agrāk arī vajadzēja tik daudz mēģinājumus,” tā Antoņina.
Nav noslēpums, ka agrāk bija arī salīdzinoši grūti pavairot notis. “Tas bija lielākais noslēpums, kad man komunprojekts nokopēja notis, tad viņi tās turēja zem linoleja, lai policija neatrod. Policija bieži pārbaudīja, baidījās, ka skrejlapas pavairo. Bērnu korim visas notis ar roku rakstījām, katram individuāli, tas bija liels darbs. Viss ko dari, ja dari no sirds, vienmēr dod gandarījumu un arī rezultātu. Atceros, ka man bija ļoti liels prieks, ka tad, kad Ērenštreits Latvijā sāka organizēt zēnu korus, tad Rēzeknē bija veseli četri zēnu kori, bet Rīgā tikai divi,” stāsta Vitolds.
Draudzība pāraug piecdesmit gadus ilgušā laulībā
Vitolds un Antoņina satikās Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kur viņu draudzība pamazām pārauga mīlestībā. Un nu jau, aizvadītā gada decembrī nosvinēta piecdesmitā kāzu gadadiena. Vaicāti, kā tad ir, sadzīvot divām radošām dvēselēm, abiem diriģentiem abi bez vilcināšanās un smaidot teic, ka ļoti labi.
“Es varu pateikt ļoti lielu paldies, jo tad, kad es sāku strādāt ar bērnu kori, man nebija nekādas praktiskās pieredzes, tad Anta man daudz palīdzēja, deva dažus padomus un tā pamazām radās pieredze. Diriģents aug reizē ar kori. Tāpat ļoti no svara ir arī gribēt kaut ko panākt, sava veida profesionālā godkāre. Ja tās nebūs, nebūs arī rezultāta,” norāda Vitolds.
“No malas jau labāk dzird un redz, tāpēc jāuzklausa ko saka, ja saka. Var jau pēc tam savu lēmumu pieņemt, ja tu negribi pieņem to viedokli, bet vispār no malas labāk redz un dzird. Es vienmēr klausījos ko viņš saka, kurā vietā un kā, jo reizēm pats nejūti,” teica Antoņina.
Audzēkne: uz tādiem cilvēkiem balstās Latgales koru kultūra
Latgales pēdējā gadsimta koru kultūras aina neapšaubāmi nav iedomājama bez šo izcilo personību devuma un viņu izlolotajiem audzēkņiem, uzskata Vitolda un Antoņinas kādreizējā skolniece, šobrīd Latgalē plaši pazīstamā diriģente un pedagoģe Anda Lipska.
“Viņi bezgalīgi daudz darīja. Es domāju, ka viņi ir uzlikuši savas dzīves uz koru mūzikas altāra, noteikti tā var teikt. Vitolda devums visizteiktākais noteikti bija bērnu un zēnu koru attīstībai. Tas ir lauciņš, kurā nav viegli strādāt un to var darīt tikai pa īstam sirsnīgi cilvēki, kuri mīl mūziku un bērnus.
Es vēl tagad atceros to mīlestību ar kādu Vitolds strādāja ar bērniem. Uz tādiem cilvēkiem arī balstās gan Latgales koru kultūra, gan vispār pasaules kultūra. Protams, Antas devums ir ļoti neatsverams pedagoģijā.
Savu “Boņuku” Milaševiču pāris saņems jau pavisam drīz, proti, šovakar, plkst. 16.00., kad Latgales vēstniecībā GORS norisināsies devītā Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2016” svinīgā ceremonija, kurā 18 nominācijās tiks godināts aizvadītā gada veikums latgaliešu kultūrvides saglabāšanā, attīstībā un popularizēšanā.
