Es uzskatu, ka Latvijā rokmūzikas nav, bet sevi pie tās pieskaitu. Mani mēdz pieskaitīt Latvijas bardu kustībai. Reizi pa visām reizēm es gribu pateikt, ka tā gluži nav. Es pārstāvu to roku, kas tika radīts 20. gadsimta 60. gados,” uzsver Daksis.
Kad mūziķa radošā daba savienojas ar vēlmi dot iedvesmojošu impulsu citiem cilvēkiem, notiek koncerti. Viņa koncertos var redzēt vairāk aizdomājušos klausītājus nevis lēkājošus fanus. Daksis uzstājas ļoti ekspresīvi, reizē nosvērti un atbrīvoti, eksperimentē ar dažādiem balss efektiem un ritmiem. Vienā koncertā Imants var transformēties no šamaņa, kas cīnās par gara brīvību un izkliedz visu dzīvo būtņu ciešanas, līdz jūtīgam sapņotājam, kas pasaules būtību saskata arī tās mazākajos elementos. Mūziķis uzskata, ka mēs visi esam tikai daļa no kaut kā liela. Dziesmu tekstos Imants caur savu pieredzi atklāj pasaules redzējumu, kas tiecas skatīt globālus procesus dziļāk.
"Pasaule un Universs nav speciāli radīti cilvēkiem,” uzskata mūziķis. „Cilvēks ir viena no dzīvām parādībām, un to es arī izmantoju savos tekstos. Kad es dziedu, es spēju apskatīties uz dzīvi no bitītes skatupunkta, man ir arī dziesma „Spoks”.”
Es esmu garīgi aktīvs... Jau no bērnības es ļoti jutīgi uztveru lietas. Man ir bijis tā, ka kāds motīvs dziesmai realizējas tikai pēc gadiem un top dziesma,” turpina Daksis.
Kopš pēdējā Dakša albuma iznākšanas ir pagājuši pieci gadi. Mūziķis joprojām ir radoši aktīvs un turpina publicēties internetā, sakot, ka vienkārša disku izdošana mūsdienās paliek arvien nepopulārāka. Bet, iespējams, Daksis ir viens no tiem mūziķiem, kura dziesmas ir jāklausās tieši koncertos. Vēlams nelielās zālēs. Tikai tur var redzēt viņa šamanisko uzstāšanos un savienoties ar dziesmās noslēpto vēstījumu.
