Nelielo māju ieskauj dārzs ar koptu mauriņu, kur Daiga uzņem viesus un svin Jāņus. Tad vītolā tiek iekārts Atmodas laikā austs Latvijas karogs un kurināts ugunskurs. Lai iepazīstinātu ar saviem darbiem, Daiga saulītē ceļ jaunākos un mīļākos darbus.
„Kad es iesēdos pirmo reizi pie stellēm, man patika. Man patika tas process, ka tu katru diegu, ko aud iekšā, veido krāsas, zem pirkstiem kaut kas rodas ne no kā, no diegiem, kas atsevišķi nekas nav, rodas lietas,” skaidro māksliniece. „Kaut kāda maģija, ka vari ar savām rokām kaut ko uztaisīt.”
Francija ir gobelēnu dzimtene, bet latviešu gobelēns atšķiras ar tehnoloģiju, kad mākslinieks, sākot no dzijas krāsošanas, beidzot ar skices izstrādāšanu un aušanu, visu dara pats! Tajā ir dvēsele, kas paredz radīšanu aušanas procesā – tā ir Heimrāta skola un Lietišķās skolas bāze – radīt praktiskas lietas.
„Labāk laba amatniecība nekā slikta māksla! Sliktas mākslas paraugu mums netrūkst,” uzskata Daiga Štālberga. „Jebkurš gobelēns vai tekstils, kurš mājās tiek ienests, ir silts, un tas ir kas tāds, kas sadzīvo kopā ar telpu.”
„Tas top ilgi, un gribētos, lai arī dzīvo ilgi ar tiem cilvēkiem, ja viņi to iegādājas. Tāpēc man vienmēr ir gribējies likt iekšā pozitīvas emocijas, kaut ko tādu, kas harmonizē. Tā sajūta, ka mākslinieku misija ir ietekmēt cilvēku dvēseli. Mēs esam dvēseļu ārsti,” turpina māksliniece
„Ja par laikmetīgu uzskata jebkuru lietu, kam izstādē ir skaists apraksts blakus un tiem cilvēkiem varbūt vajadzētu nodarboties ar rakstniecību, man vienmēr prasās, lai tas darbs uzrunā. Ja neuzrunā, tas koncepts ir vienaldzīgs! Es tomēr meklēju šo produktu! Es negribu, lai televizors izstāžu zālēs iznīcina pamatmākslu,” stāsta Štālberga.
