Kā sajust laiku un sevi laikā? Vai māksla ir vērtējama tikai ar laika distanci? Un kā šo laiku uztver četri atšķirīgi latviešu mākslinieki? Izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” rit pēdējie iekārtošanas darbi izstādei “No laika gala”.
"Mēs mēģinām domāt par laiku mazliet plašāk nekā šodienas šī brīža modeli, kas ir laikmetīgās mākslas centrā, kur visu laiku kaut kas noveco un kaut kas jauns tiek gaidīts. Mēs mēģinām paskatīties, kas ir bijis un uz priekšu varētu būt," saka izstādes kurators Vilnis Vējš.
Un šajā laika izpētes radošajā spēlē iesaistījušies četri mākslinieki. Viens no viņiem – scenogrāfs un instalāciju mākslinieks Artūrs Virtmanis virtuozi izmanto seno ogles zīmējuma tehniku, iedvesmojas no romantisma perioda mākslā un seniem zinātnes pētījumiem, šoreiz spēlējas ar laiku.
"Darbs saucas "Fucking times", jo tā ideja ir, ka tas ir kā tāds ekstātisks nolieguma izsauciens. Kad kādā brīdī cilvēks neko citu nevar pateikt, kā "Fucking times! Kādos laikos mēs dzīvojam!". Runa ir par mūžīgo laiku, par tekošo laiku, kurš tikšķ kā pulkstenis," skaidro Virtmanis.
Savukārt Aija Zariņa turpina pētīt civilizācijas rašanos, izmantojot dažādus vēstures notikumu apraktus, mitoloģiju un folkloru, lai pēc iespējas tiešāk uzrunātu cilvēka apziņu šodien.
"No seniem laikiem nodarbojos ar civilizācijas rašanās tēmu, pirms 30 gadiem gleznoju ciklu "Eiropas nolaupīšana", un tagad mani interesē kas vairāk - iedziļināties, kāpēc ir krīze civilizācijai? Kas to izraisa? Iedziļinoties šādos jautājumos, pienāk arī informācija par civilizācijas izcelšanos kā tādu," stāsta Aija Zariņa.
Pārējie divi izstādes dalībnieki - tēlnieks Kaspars Brambergs lielformāta darbos “Plūsma” izmanto ģeometriski abstraktu un tonāli ļoti niansētu vizuālo valodu, bet Ginters Krumholcs radījis skulptūru visās varavīksnes krāsās, spēlējoties ar antīkās mākslas valodu un mūsdienu materiāliem – piemēram, krāsainu plastilīnu.
Izstāde būs skatāma līdz 26.martam.
