Arturs Bērziņš izvirzīts balvai par personālizstādi "Attēldarbi" galerijā "Māksla XO".
"Arturs Bērziņš analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem. Bērziņš grib saprast pasauli. Viņš domā par pasauli caur saviem nelielajiem zīmējumiem uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi. Un, protams, vienkārši tas nav. Par to liecina tas, ka jau pagātnes dižie filosofi, kuru traktātu citātus mākslinieks iekļāvis savos darbos, neatlaidīgi nodarbojušies ar šo problēmu. Izstādes veiksme, ka koncepcija pilnībā sakļaujas ar tās formu. "Pilnīga" ainava tiek pamazām izģērbta līdz koka skeletam, un pārsteidzošā veidā tas veido perfektas un pareizas pilnības iespaidu," stāsta mākslas zinātņu doktore Elita Ansone.
Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētais profesors Jānis Taurens norāda, ka "Arturs Bērziņš šajā izstādē jaunā līmenī demonstrē savu tehniku. Tā šoreiz ir salikta, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem un... - filozofisku tekstu lasīšana un refleksija par tiem".
"Mākslinieks pats atzīst, ka - līdzīgi muzikāliem skaņdarbiem - šī izstāde, kuras partitūra ir attēls, ir par interpretācijām un intonācijām. Manuprāt, šai darbībā autors ir sasniedzis apbrīnojamu vieglumu un virtuozitāti, keidžisku asprātību, caur kuru teksti un attēli ir dekonstruēti un atkal salikti jaunās, intriģējošās skaņu kombinācijās," papildina kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
Maiju Kurševu žūrija izvirzījusi Purvīša balvai par darbu "Dzīvesprieks" izstādē "Lielāks miers, mazāks miers" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.
"Kustīga attēla siena, kuras priekšā vēl citi kustīgi un statiski attēli. Realitātes fragmenti un formu spēles, kuru kustība nekur tā arī nevirzās. It kā kaut kas vispārīgs, abstrakts vai tieši otrādi - detalizēts, pārāk konkrēts. Pārstāstīt (pat prātā), kas tieši tas ir, šķiet vai nu neiespējami vai muļķīgi. Vai paskaidrot racionāli, ko redzamais nozīmē - vēl nejēdzīgāk. Tomēr par spīti - vai tieši otrādi, šīs nenotveramības dēļ - šis darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo "kaut ko" noformulētizpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli. Droši vien tāpēc, ka tik personīgs, tas spēj pietuvināti norezonēt arī manī kā skatītājā," izvēli pamato Ieva Astahovska.
Krista Dzudzilo Purvīša balvai izvirzīta par videoinstalāciju "Skaidrība" izstādē "Džemma90" Mākslas stacijā "Dubulti".
"Laikā, kad tēls vairs nav visuvarens mākslas instruments, Krista Dzudzilo ir radījusi, var teikt, paraugtēlu - metaforu, kas interpretējama daudzveidīgi un pretēji: kā žanra aina vai kā sakrāls rituāls, kā dokumentāls sižets vai kā fikcija, kā atkārtojumu konceptualizejoša cilpa vai kā poētisks Fluxus. Universālā nozīmju atbilstība iedvesmo tulkot šo tēlu skurbinošā mākslas iedabas apbrīnā," izvēli skaidro mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.
Kopumā eksperti šajā periodā vērtēja vēl desmit mākslas notikumus, tai skaitā Rasas Jansones izstādi "Sīkais" Mūkusalas mākslas salona Mazajā zālē, Ingunas Skujas un Melisas Breidenas izstādi "Pazaudēts un atrasts" Mākslas muzejā "Rīgas birža", Raida Kalniņa personālizstādi "Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks" galerijā "427", Ievas Iltneres gleznu "Zviedru galds" no personālizstādes "Bābele" galerijā "Māksla XO", Darjas Meļņikovas darbu "Room 3. Follow me" izstādē "Lielāks miers, mazāks miers" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā un Kristapa Ģelža personālizstādi "19112015" galerijā "Māksla XO", kā arī Ievas Ozoliņas filmu "Mans tēvs baņķieris", par kuras atbilstību Purvīša balvas nolikumam ekspertu vidū bija ilgas un asas diskusijas, ekspertiem arī paužot uzskatu, ka tās izvirzīšana neatbilst nolikumam ne pēc būtības, ne pēc formālajiem uzstādījumiem, tomēr eksperti nolēma respektēt nomināciju izvirzījušās ekspertes viedokli un atstāt šo nomināciju sarakstā.
No 2014.gada 8.decembra līdz 2016. gada decembrim Purvīša balvas ekspertu darba grupā darbojas mākslas zinātņu doktore, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 20.gs. 2.puses - 21.gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja, Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece, LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa un lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
Kā iepriekš jau vēstīts, Purvīša balva dibināta 2008.gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009.gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu "Solitude". Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011.gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi "Varbūt". Trešo Purvīša balvu 2013.gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi "Zemes darbi", bet ceturtā Purvīša balva 2015.gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi "Netaisnība".
