„Doma bija izcelt Beļcovu kā personību, kā mākslinieci, un šoreiz bez tās [Romana] Sutas ēnas, kas viņai visu laiku bija virsū,” saka muzeja vadītāja un izstādes veidotāja Nataļja Jevsejeva.
Māksliniece Aleksandra Beļcova piedzima Krievijā 1892.gadā, mākslas studiju laikā satuvinājās ar kara bēgļu gaitās Pēterburgā nonākušajiem latviešu māksliniekiem un 27 gadu vecumā pārcēlās uz Latviju jau kā Romana Sutas līgava. Talantīga un emancipēta, bet klusāka un atturīgāka pretstatā savam enerģiskajam vīram. Kas to zina, kāds būtu izvērties viņas mākslinieces ceļš, paliekot Krievijā – arī par to liek domāt jaunā ekspozīcija abu mākslinieku memoriālajā dzīvoklī Rīgā, Elizabetes ielā, ar kuru iepazīstina Nataļja Jevsejeva.
„Manuprāt, viņas saskarsme ar latviešiem un, pirmkārt, Romanu Sutu, deva ievirzi interesēties par franču moderno mākslu. Domāju – ja būtu tā, ka viņa paliktu Krievijā un pabeigtu augstākās tehniskās zīmēšanas darbnīcu, viņas saskarsme ar avangardu noteikti būtu spilgtāka un spēcīgāka, bet nebūtu tik izteikta interese par franču mākslu un Parīzes skolas māksliniekiem. Tas ir mans pieņēmums,” saka Jevsejeva.
Par Aleksandras Beļcovas mākslu Nataļja Jevsejeva rakstījusi disertāciju, kas daudz palīdzējusi arī jaunās ekspozīcijas tapšanā. Gluži kā detektīvs viņa pētījusi katras gleznas stāstu, kas spilgti izgaismo savu laikmetu un atklāj mazāk zināmas detaļas arī pašas mākslinieces biogrāfijā.
„Piemēram, šī sieviete ar kārtīm: visdrīzāk, tā ir klīnikas paciente, ar kuru Beļcova iepazinās Dienvidfrancijā, kur viņas abas 20.gadu otrajā pusē ārstēja plaušu tuberkulozi. Tolaik tur veica tādas eksperimentālas operācijas, lai apstādinātu slimības gaitu, operēja plaušas. Dažiem tas līdzēja, daži mira. Šī sieviete diemžēl pēc tās operācijas mira. (..) Bet, gatavojot šo izstādi, es aizdomājos – ko nozīmē tās kārtis viņai priekšā? Beļcovai ir vairāki darbi, kur viņas draudzenes ir ar kārtīm. Sāku meklēt, ko šīs trīs kārtis šajā gleznā nozīmē, jo nevar būt tā, ka viņa tās nejauši izvēlējās… Protams, tas ir tikai pieņēmums, bet, ja ņem klasiskos kāršu tulkojuma variantus, tās nozīmē „ziņojums par drauga nāvi” un „nelaimīgais ceļš”,” stāsta izstādes veidotāja.
Blakus istabā apskatāmi vēl vairāki Beļcovas gleznoti cilvēku portreti, kas stāsta par viņas draudzību ar mākslinieci Lidiju Auzu, romantiskajām attiecībām ar kādu jaunekli laikā starp abām laulībām ar Romanu Sutu vai palīdzību ebrejiem nacistu okupācijas laikā, par ko Nataļjai Jevsejevai ir vēl kāds detektīvstāsts.
„Lūk, tur, augšā, ir jaunas sievietes portrets ar nosaukumu „Aņa”. Par to mums arī ir versija, kas gan vēl jāapstiprina, jāpameklē dokumenti arhīvos. Bet autobiogrāfijā Beļcova piemin, ka kara laikā, kad Rīgā izveidoja geto, viņa nesa uz turieni pārtikas paciņas savam mūzikas skolotājam. 20.gados viņa bija ņēmusi privātstundas pie viņa un kara laikā uzzināja, ka viņš nonācis geto. Ejot pie viņa ar pārtikas paciņām, viņa raksta, ka tur satikusi arī savu paziņu ar diviem bērniem. Protams, pēc tam viņa zināja šo cilvēku likteni un to ļoti smagi pārdzīvoja. Viņai tapa arī vairāki zīmējumi par šo tēmu. Viņa atkārtoti zīmēja vienu un to pašu motīvu – raudošu sievieti ar diviem mazuļiem. Un nesen es uzzināju, ka viņas meita Taņa kādā intervijā ir pieminējusi šīs paziņas no geto vārdu – Anna jeb Aņa,” skaidro Jevsejeva.
Savukārt muzeja istabā, kas veltīta abu mākslinieku ģimenes vēsturei, tagad pie sienām redzami tieši Aleksandras Beļcovas gleznotie tuvinieku portreti – vīrs, meita Tatjana Suta bērnībā un mazmeita Inga ar čellu. Jaunajā ekspozīcijā skatāmas arī Beļcovas grafikas un gleznojumi uz porcelāna, kas tapa slavenajā darbnīcā „Baltars”. Beļcovai jubilejas gadā muzejs veltīs kopumā trīs izstādes, bet vairāk par mākslinieces radošo darbu varēs uzzināt īpašā sarunu pēcpusdienā ar mākslas zinātnieci Nataļju Jevsejevu sestdien, 25.martā.
