Leonīda Āriņa māksla savu īsto veidojumu ieguva tikai mūža otrajā pusē, jo 18 gadus viņa dzīvē svarīgākais bija muzejs. Vispirms izveidojot pirmo ārpusrīgas mākslas muzeju, bet pēc tam, glābjot mākslas darbus no padomju ideoloģijas.
„Viņa izveidotajā muzejā no viņa ir palicis ļoti daudz. Un tas, uz ko šobrīd balstās muzejs, ir arī tas, ko viņš savācis pašos pirmajos gados, veidojot šo muzeju,” norāda Tukuma mākslas muzeja vadītājas p.i, izstādes kuratore Paula Stutiņa.
Āriņa galvenais izteiksmes līdzeklis ir līnija, ar kuras palīdzību viņš tiecās pēc precīza iecerētās ainas tēlojuma un izkopa savu individuālo rokrakstu. Savas dzīves laikā viņš vairākkārt atgriezies pie vairākām tēmām, bet galvenais talants ir spēja savas sajūtas nodot skatītājiem.
„Viņš varētu būt tāds impresīvs, bet nevis tādā ziņā, kā mēs zinām impresionismu. Vienkārši tajā, ka viņš tēlo to, ko viņš redz. Tas, ko viņš izdzīvo tajā momentā, ko viņš sajūt, kā tas izskatās caur viņa prizmu,” skaidro izstādes kuratore.
Savā laikā Āriņš bija jaunā un neparastā ieviesējs, tomēr daudzi tukumnieki vēl šodien atceras viņa vienkāršo dabu un vēlmi dalīties ar zināšanām.
„Viņš veda mūs ar mazbērniem arī tādā plenērā dabā, un viņam līdzi bija zīmulīši un papīrs. Viņš piedāvāja man arī to darīt, bet es toreiz nepratu to novērtēt,” atceras Āriņa kaimiņiene Millija Hiršfelde.
Mākslinieka 110. jubilejas gadā arī Kurzemes reģionālās vizuālās mākslas olimpiādes dalībnieku uzdevums bija savos darbos atainot Āriņa māksliniecisko rokrakstu un personību.
„Tas bija diezgan grūts uzdevums, jo atkārtot viņa to specifiku, kā viņš strādā ar krāsām, ir faktiski neiespējami,” uzskata Aizputes vidusskolas audzēkne Ketija Pujāte.
„Viņu varētu šodien saukt par mūsdienīgu mākslinieku. Jā, es domāju, ka viņa darbos parādās diezgan daudz mūsdienīgas lietas,” uzsver Aizputes vidusskolas audzēkne Laura Liepiņa.
Leonīda Āriņa jubilejas izstāde viņa izveidotajā muzejā būs apskatāma līdz 25.jūnijam.
