Mākslinieks Krivošeins - no reālisma līdz abstrakcionismam jeb «Bagdādē viss mierīgi»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Galerija "Tattoo Art Gallery" (Rīgā, Stabu ielā 46/48) pirmoreiz atklājusi izstādi ar vienu gleznu –"Bagdādē viss mierīgi" –, kuru radījis slavenais Latvijas abstrakcionists Nikolajs Krivošeins

Nikolajs Krivošeins

Dzimis Krievijā. Pirmo augstāko izglītību ieguvis Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā, otro - Latvijas Mākslas akadēmijā.

Molberta glezniecību apguvis pie Imanta Vecozola un Viļa Ozola, monumentālo - pie Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa.

Pabeidzot LMA 1999. gadā, uzreiz uzņemts Mākslinieku savienībā.

No 2003. gada arī Krievijas Profesionālās Mākslinieku savienības biedrs. 

"Es skatījos uz sienu un domāju – tas taču tieši atbilst mana darba formātam un izmēram!" stāsta gleznotājs. "Un varbūt ņemam un konceptuāli uztaisām vienas gleznas izstādi? Šeit ir divas zāles, un man saka – nu, tad otrajā zālē arī kaut ko pakarinām! Es atbildu: nē, ja koncepcija, tad koncepcija..."

— Tā ir veca glezna, 2003. gada. Vienkārši tagad tā ir ieguvusi jaunu aktualitāti... Patiesībā tā visu šo laiku bijusi aktuāla.

2003. gadā es to iecerēju dienu pirms amerikāņu sauszemes operācijas pret Bagdādi - iegāju akadēmijā, dizaina katedrā, bet tur sēž vecie profesori, dzer šņabi un runā: "Nodzeram pēdējo miera dienu." Proti, rīt sākšoties operācija, it kā Trešais pasaules karš. 

Šis darbs ir nojauta, notikumu gaidīšana, toreizējo dienu trauksmes attēlojums, nemiera bilde.

— Un saistībā ar ko pašlaik varētu būt trauksme?

— Saistībā ar to, kas notiek Sīrijā. Turklāt 2003. ir mana dēla dzimšanas gads. Un, lūk, visus šos 13 gadus tā ir trauksme, tajā skaitā arī par dēlu. Bet, runājot par tehniskiem uzdevumiem,

gribējās radīt ko lielu, globālu.

Strādāt ar šādiem izmēriem, 190 reiz 360 centimetri, tā ir īpaša bauda.

— Jums šeit ir attēloti visi sarkanā toņi, vai arī vēl kāds palicis rezervē?

— Protams, ka ne visi. Šeit ir sarkanā izstiepums no dzeltenā, kas pāriet oranžajā, caur sarkano līdz violetajam. Varbūt pamaz violetā, vajadzētu vēl.

Es, protams, varu uzlabot gleznu, te paspilgtināt, te pamainīt virzienu, taču tas būtu negodīgi attiecībā pret tās radīšanas periodu. Es labāk uzgleznošu kaut ko jaunu, bet izmantot tagadējās zināšanas uz 13 gadu pagātni, tas ir neglīti.

Darbi jāvērtē, ņemot vērā laiku, kad tie uzgleznoti, un arī mākslinieka toreizējo pieredzi.

Man ļoti patīk darboties ar krāsu, kad tā ir nenoteikta, kad tā ir uz robežas. Patiesībā te ir daudz dzeltenā, lai savienotu kreiso ar labo pusi, augšu ar leju, lai vispārinātu. Ir siltas zaļā nokrāsas, kas radītas tīri ar okeru: okers blakus spilgtam sarkanajam vienmēr izskatās pēc zaļā. Taču, noliekot to blakus violetajam, tas būs spilgti dzeltens.

— Un būs cita skaņa.

— Lūk, skaņa arī uzreiz aizgāja. Un glezna ir tāda klusa, pustoņos. 

— Bet ja uztveram, ka tā ir nevis mūzika, bet vēstījuma–sūtījuma doma, vai to var kaut kā definēt ar vārdiem?

— Nē, stāsta šeit nav. Esmu pārliecināts, ka glezniecībā nevajag stāstīt, vajag rādīt. Tas tomēr ir vizuāls mākslas veids, tāpēc lai tas izmanto līdzekļus, kas pieder tieši tam. Šajā gadījumā es centos nodot sajūtu ar abstraktiem traipiem un krāsu akordiem – trauksmainiem, melni sarkaniem. Sarkanā uzkarst no zaļās, melnā uzkarst no gaismas, kas nāk no sarkanās. Nu, un, protams, es izmantoju kompozīcijas paņēmienus: ritms, galvenā atdalīšana, otršķirīgā pakļaušana tam. Kompozīcija, ritmi, kontrasti, tas jau ir tas, kas tiek izmantots visos mākslas veidos.

— Jūs esat atpazīstams...

— Kad iedziļinies kādā glezniecības virzienā, kad tu sasniedz kaut kādu labu dziļumu, atpazīstamība parādās automātiski.

Atpazīstamība slēpjas nevis krāsu izklāšanas, bet gan domāšanas veidā.

Atpazīstama kļūst jau pati priekšmeta izpratne.

— Izstādē "Gada glezna" tiek rādīts jūsu "Siltais sudrabs", pelēkā variācijas. Šeit ir sarkanā variācijas. Vai tikšana skaidrībā ar noteiktas krāsas iespējām ir interesanta pati par sevi? Ja runājam par skaņām un ņemam vienu un to pašu krāsu, tad mēs kustamies tikai vienā oktāvā. Vai tas nepadara skanējumu nabadzīgāku?

— Nē, tas to refinē. Jo kakofonija tik vien ir kā kakofonija. Arī tai ir tiesības pastāvēt. Bet cilvēkiem, kuri nedomā par kaut kādu kopīgu krāsu akordu, visi darbi ir it kā vienādi. Ar variācijām, bet tomēr. Bet es taisu katru darbu tā, lai tas nelīdzinātos nevienam no iepriekšējiem.

— Tad jau vēl vairāk žēl no katra šķirties, kad to nopērk.

— Žēl, bet atkārtojums, kopija, kas izveidota piemiņai, jebkurā gadījumā skanēs, un to nemaz nav iespējams uztaisīt. Es izpludinu krāsas pa audeklu, organizēju kaut kādas nejaušības, un nespēju vēlreiz izpludināt tieši tāpat, tieši tādu efektu es tiešām nepanākšu. Turklāt katrs jaunais audekls pieprasa pārējo korekcijas.

— Atkārtoties nav interesanti. Tas nozīmētu sekot uzdevumam, kas ierobežo kustības. Bet savādāk ir brīvība, apstākļi kaut ko nosaka, un tu ar tiem mijiedarbojies.

— Faktiski esmu izaudzis no reālisma drēbēm.

Un tagad, jau esot ar abstraktas, tīras kolorīta mākslas pieredzi, iesaku māksliniekiem, kuri pieturas pie naturālā: zēni, pamēģiniet kādu laiku pastrādāt tieši abstraktajā gammā. Tas jums dos iespēju izjust, kā krāsas sadzīvo, kā tās izklausās un mijiedarbojas. Taču

daudziem trūkst drosmes. Vajag pielikt kādu piepūli, izmesties no laivas: vai nu noslīkt, vai izpeldēt.

Bet pēc tam lai atgriežas pie naturālā virziena, jau ar jaunu kolorīta pieredzi. Viņiem ir nepieciešama šī pieredze! Jo viņi vairāk domā par to, kā ar krāsām pareizi uzgleznot roku – reālisms, reālisms! – un aizmirst par krāsu. Proti, viņiem krāsa un tonis šajā lietā nav vissvarīgākie. Proporciju pareizība, sakritība, tās ir labas lietas. Es tās nekādā ziņā neapstrīdu un nenoliedzu.

— Vai jums raksturīgs trakulīgums?

— Jā, gan trakulīgums, gan huligānisms.

— Vai tie sevi piesaka arī šeit, šajā nopietnajā darbā?

— Protams. Taču trakulīgums nav nerātnība. Tas ir cietsirdīgs, brutāls. Man jautā: ko jūs šeit gribējāt parādīt? Kas tas ir, vai nogāzušās lidmašīnas kontrolpanelis?

Nevajag neko meklēt, neko es tur neesmu sašifrējis. Tur nav ne banāna, ne bumeranga, ne smilšu pulksteņa, lūk, tas ir vienkārši kaut kāds tēlains elements.

Tas sniedz noteiktu ritmu. Viens, viens, diagonāle uz šo pusi, pretēja diagonāle uz otru pusi. Pilnīga analoģija ar mūziku.

— Ja jūs pašlaik gleznotu par šo pašu tēmu, ar ko jaunais darbs atšķirtos no "Bagdādes"?

— Visticamāk, tas būtu vēl trauksmaināks. Bet vislabāk vispār ir darbus nedēvēt vārdā. Nosaukumi novirza, ievieš korekcijas domas virzienā, sūta uz Bagdādi. Bet gleznai vienkārši jāsniedz katram domas brīvība, lai gan tas viss ir atkarīgs no cilvēka sagatavotības, viņa dzīves notikumiem.

Turklāt

nav teikts, ka gleznai jābūt pozitīvai.

Ir milzīgs daudzums darbu, kurus neuzkarināt guļamistabā. Gleznas nekalpo interjeram. Ja Pikaso "Gernika" satricina, tas nenozīmē, ka cilvēks no tās aiziet nospiests un ka viņam ir slikti. Nē, viņš taču saprot, ka tā ir glezna! Bet dvēselei ir pienākums censties.

— Gleznā ir fiksēta jūsu emocija, taču pie audekla jūs strādājāt ne vienu dienu vien. Kā pieskaņoties darbam, ja katra nodzīvotā stunda sniedz cilvēkam kaut ko citu? Pastāv taču bīstamība reiz ieiet darbnīcā citā noskaņojumā. Ko tad darīt?

— Šo darbu es uzgleznoju ļoti ātri. Pa divām nedēļām, ne vairāk.

— Divas nedēļas trauksmes!

— Un kas... atnāc uz darbu, ieej stāvoklī.

— Proti, gleznai vajag noskaņoties un pielāgoties. 

— Jā, protams, mēs nonākam dialogā un sākam strādāt. Taču ne katru dienu. Katru dienu nevar, nojūgsies.

— Vai pēc pārtraukuma iespējams no gleznas atkal vajadzīgajā veidā uzlādēties un turpināt?

— Aplūkojot darbu no jauna, tu visu atceries, it kā tas būtu noticis vakar, līdz pat sīkumiem. Cita lieta, ka no ilgāka pārtraukuma var pazust sākotnējo izjūtu svaigums un uzrasties briesmas novirzīties no radošā pamatmērķa.

— Vai tad glezna no tā nekļūs tikai izstrādātāka - viena emocija, otrā, trešā? Vai arī tās krusto cita citu?

— Tā var kļūt izstrādātāka un pat iegūt kaut kādu jaunu kvalitāti, taču tas vienalga kaitēs sākotnējai idejai.

Mēs sēžam zem vienīgās gleznas "Tattoo" galerijā un atbilstoši sākotnējai "Bagdādes" idejai jūtam zināmu trauksmi. Lai nomierinātos un nomierinātu visus, kas atnāks uz izstādi līdz nākamā gada 3. janvārim, pārslēdzamies uz Jaunā gada novēlējumiem. Nikolaja Krivošeina teiktie izklausās šādi:

— Mieru, labestību, mīlestību visiem! Bez cūcībām, riebeklībām, neģēlībām! Un vairāk peldēties mākslās, kas tuvina cilvēku Dievam un ved prom no lopiskuma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti