Aiju Brasliņu Latvijas Radio satiek pirmssvētku dienās, kad pa vidu daudzajiem darbiem viņa atradusi laiku arī sarunai par tēmu, ar kuru cēlusies un gūlusies vismaz pēdējo gadu. Tā ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atgriešanās vēsturiskajās telpās un Rozentāla gads.
Uz Aijas datora ekrāna ir vēsturisks foto ar Valdemāra ielas muzeja ēku celšanas procesā 1904.gadā.
„Tas man ir mīļš foto. Kā līdz ar izvākšanos uzliku, tā tas joprojām ir uz datora,” viņa saka.
Kad pirms gada atvērto durvju dienās Radio lūdza Aiju Brasliņu aizvest viņu uz mīļāko vietu atjaunotajā muzejā, bija jādodas devāmies uz jauno jumta terasi. Šodien ceļš ved pilnīgi otrā virzienā – uz pazemes stāvu, kur glabājas muzeja kolekcijas ārpus pastāvīgās ekspozīcijas. Sešus metrus augstos režģus caur stikla sienām redz arī apmeklētāji.
„Man ir jautājuši – kā tu vari strādāt, kad visi redz? Bet man patīk! Es samājos ar ekskursiju bērniņiem. Viņi piebāž degunus, apskatās, vicina ar rociņām, es vicinu pretī,” smejas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja.
Decembrī uz jauno krātuvi pārvestas pēdējās četras vislielākās gleznas. Aija izvelk mobilo sienu, uz kuras visā platumā, pat pāri režģa malām, izvietojies Jāņa Tilberga diplomdarbs turpat divu cilvēku augumā.
Ar gleznām nosētās režģu sienas kā gigantiska kartotēka pirmoreiz dzīvē ļauj viegli „šķirstīt” muzeja kolekcijas un ieraudzīt tās pavisam jaunā gaismā.
„Es reizēm saku, ka tā ir tā mana izmeklētā sabiedrība. Katru dienu atnākt un sasveicināties ar Rozentāla kungu, ar Purvīša kungu, ar modernistiem… Bet tagad ir tā iespēja, ko viena daļa manu kolēģu pat vēl nav izbaudījuši – kā tas ir, kad visu autoru var eksponēt un apskatīt vienkopus," stāsta Brasliņa.
"Domāju, ka kuratoriem turpmāk, gatavojot izstādes, būs daudz vieglāk. Es pati ieraugu visu šo krājumu – 3308 vienības – atkal it kā citām acīm. Darbi, kas varbūt citkārt ir piemirsušies un kas ir sarakstā, bet ko nevar vizuāli atsaukt atmiņā, tagad šeit parādās un atrod savas mājvietas,” saka mākslas zinātniece. Pirms tam šādas izbīdāmās sienas bijušas tikai zelta klasikai vienā telpā. Viss pārējais nepārskatāmi glabājies plauktos un atvilktnēs," viņa paskaidro.
Ikdienā prieku radot arī iespēja caur stiklotajām sienām redzēt apmeklētāju straumes, kas plūst uz izstādēm. Īpašs pārsteigums Brasliņai bijusi pašas kūrētās Jaņa Rozentāla jubilejas izstādes popularitāte.
„Tas bija aizkustinoši – redzēt to cilvēku straumi, kas virzās skatīties izstādi. Tie vairāk nekā 57 tūkstoši skatītāju, ko šī izstāde savāca, man pašai šogad ir viens no nozīmīgākajiem un iespaidīgākajiem notikumiem,” viņa atzīst.
Nacionālā mākslas muzeja atkalatvēršanas gadu Brasliņa salīdzina ar nemitīgu kāpienu kalnā.
„Tagad, kad tiek līdz virsotnei, beidzot ir laiks atskatīties. Pirms tam brīžiem pietrūka elpas. Mēs neatļāvāmies par to domāt. Vienkārši bija zināms, kas ir jāizdara, un tas tika darīts, cik labi varējām. Man liekas, ka manā profesionālajā dzīvē tik intensīva, piesātināta, notikumiem pieblīvēta gada vispār nav bijis,” neslēpj Brasliņa.
Viņas teiktais atsauc atmiņā nejaušu satikšanos kādā kafejnīcā pirms diviem gadiem, kad muzeja atjaunošana vēl ritēja pilnā sparā. Toreiz savam sarunu biedram Radio sev zināmo par būvdarbu gaitu, un pēkšņi no blakus galdiņa piecēlās eleganta sieviete ar muzeja plāniem rokās un smaidot teica: „Atvainojiet, ka iejaucos, gribēju mazliet precizēt…” Tieši tāpat – ar ekspozīciju plāniem galvā un rokās – pavadīts arī šis gads.
„Man liekas, ka šogad mēs visas dienas ceļamies un guļamies ar muzeju. Arī savas brīvdienas un atlikušos atvaļinājumus izņemsim nākamgad. Jo tā nu ir, ka šogad muzejs bija pats galvenais,” viņa noteikti saka.
Tādēļ liels ir pārsteigums, kad sarunas beigās Aija Brasliņa pieticīgi piebilst vēl ko:
„Lielākais izaicinājums bija tas, ka man 29.aprīlī vēl bija jāaizstāv disertācija. To es arī izdarīju, nu pilnīga āmurgalva! (Smejas)
Nu, sarakstīts jau gan bija pirms tam. Tēma ir latviešu mākslinieku sakari Eiropā no 1915.gada līdz 30.gadu sākumam. Tā kā arī tas ķieģelītis vēl šogad ir.
Tāpēc es saku – tāda gada manā dzīvē nav bijis!”
Šī teikuma beigās Nacionālā mākslas muzeja krātuvē pēkšņi uz brīdi pilnībā nodziest gaisma. Muzejs ar mums izspēlē „Priekškara paslēpes” – gluži kā līdzās esošās Jura Dimitera personālizstādes nosaukumā. Caur stikla sienu redzams, kā uz izstādi turpina plūst ļaudis.
