• Sestdiena, 2017. gada 25. marts
  • Vārda diena: Māra, Marita, Mārīte, Mare
Rīgā 0°C, -- vējš 0m/s

Franču kurators: No laikmetīgās mākslas nav jābaidās

Ieteikt šo rakstu

| Māksla

"Rīgas mākslas telpā" "Baltajā naktī" skatāma Francijas laikmetīgās mākslas izstāde "Kramplauzis". Izstādei Rīgā izraudzīti darbi no sešām privātkolekcijām, un ar mazliet humoristisku pieskaņu tā raudzīs iepazīstināt Latvijas skatītājus ar Francijas laikmetīgās mākslas daudzveidību. Izstādes kurators Gēls Šarbo iedrošina skatītājus, mudinot nebaidīties no laikmetīgās mākslas.

Intervija ar Gēlu Šarbo

Jau desmito gadu brīvā atmosfērā iepazīt laikmetīgo mākslu šovakar aicina "Baltā nakts". Par foruma programmas vadmotīvu šogad izvēlēta gaismas tēma, ko apspēlēs vairāk nekā 50 projektu Rīgas centrā, Pārdaugavā un citos rajonos. Viens no centrālajiem „Baltās nakts” notikumiem šovakar gaidāms „Rīgas mākslas telpā”, kur tiks atklāta Francijas laikmetīgās mākslas izstāde "Kramplauzis”. Tā tapusi sadarbībā ar Francijas Mākslas izplatīšanas asociāciju AIDAF, kas pārstāv 350 Francijas mākslas kolekcionāru un ik gadu piešķir Francijas prestižāko laikmetīgās mākslas apbalvojumu – Marsela Dišāna balvu, kas ir ekvivalents Latvijas Purvīša balvai.

Šī ir lielākā Francijas laikmetīgās mākslas izstāde, kāda līdz šim Latvijā bijusi. Vai jūs to veidojāt īpaši Rīgai?

Gēls Šarbo: - Jā, tā ir pilnīgi jauna izstāde. Visi darbi ir no privātkolekcijām, un mēs gribējām iepazīstināt ar Francijas laikmetīgo mākslu un jaunajiem māksliniekiem, kuru darbus ir iegādājušies kolekcionāri.

Francijas laikmetīgās mākslas ainava ir ļoti bagātīga, ir daudz mākslinieku un daudz kolekcionāru. Lai gan šī izstāde ir plaša, atlasīt šos darbus noteikti nebija viegls darbs. Kā jūs tos izvēlējāties?

- Jā, ja es gribētu, varētu izvēlēties kaut tūkstoti darbu. Mans uzdevums Latvijas izstādei bija pēc iespējas parādīt franču laikmetīgās mākslas daudzveidību. Mākslinieki strādā ļoti dažādās tehnikās, ar dažādiem materiāliem, un mēs gribējām parādīt šo dažādo pieeju kopumu, kā pašlaik top māksla Francijā un kas uztrauc Francijas jaunos māksliniekus.

Jā, jau pašā izstādes sākumā, kur pašlaik stāvam, pārlaižot acis telpai, var redzēt, cik ļoti dažādi ir šie darbi – gan gleznas, gan skulptūras, instalācijas, video. Vai tos šajā izstādē vieno kāds stāsts?

- Jā, ir gan stāsts. Izstādei ir daudzi iespējamie sākumi. Piemēram, šī pirmā nosacītā telpa izstādes ievadā, kur tagad ieejam, stāsta stāstu par to, ko un kā šodien gleznot. Šis jautājums ir ļoti aktuāls un nodarbina jaunus māksliniekus visur pasaulē. Tāpēc mēs ar nelielu humoru gribējām parādīt, kā šodien var tapt gleznas. Te ir dažas atsauces uz mākslas vēsturi, ir daži jauni eksperimenti. Tas ir kā mazs atsevišķs muzejs. Doma bija izstādīt šos darbus ļoti klasiskā formā, bet ja ieskatāties tuvāk, var redzēt, ka tā nav modernā māksla, bet gan laikmetīgā māksla.

Tātad vienā izstādē jūs patiesībā esat iekļāvis vairākas izstādes?

- Jā. Mana ideja bija iemiesoties kramplauža ādā, kurš pa nakti ielavās mājās un tās apzog. Tas ir tāds neliels joks, jo, kā varat iedomāties, kramplauži ir mākslas kolekcionāru lielākais bieds! Tā sākās šis stāsts. Es iztēlojos, ka esmu nevis mākslas kurators, bet kramplauzis, un tas, ko redzam šajā izstādē, ir it kā iedomāta kramplauža saraustā mantība.

Sanāk, ka šī izstāde ir tāda kā kramplauža mantu slēptuve?

- Tieši tā. Tāpat kā Betmenam bija sava paslēptuve, šī ir kramplauža slepenā mantu glabātava. Protams, tā ir tikai tāda pasaciņa, viens veids, kā iepazīstināt ar franču laikmetīgo mākslu. Bet, manuprāt, šādi stāsti ir ļoti svarīgi, lai pavērtu durvis uz izstādi un iedotu cilvēkiem nelielu izstādes scenāriju. Tad arī uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc, piemēram, izstādes sākumā te ir atstutētas trepes. Tas ir mākslas darbs, ko veidojis jaunais mākslinieks Tariks Kisvansons (Tarik Kiswanson). Viņam tas ir mākslas darbs, refleksija par materiālu un skulptūru, bet izstādē tās vienlaikus ir arī iedomātā kramplauža trepes, ar kurām viņš dodas pēc mākslas darbiem.

Kādā vecumā ir šie jaunie mākslinieki, kuru darbus redzam izstādē?

- Dažiem no viņiem ir 28 līdz 30 gadi, vecākajiem ir ap 50. Tā ir franču laikmetīgā māksla, kas radīta pēdējos 15 gados. Piemēram, šī zāle stāsta par kolekcionāriem un ģimenēm. Lūk, šis Kloda Kloskī (Claude Closky) darbs ir ļoti smieklīgs – fotogrāfijas attēlo it kā perfekto ģimenes idilli ar mammu, tēti, bērniem, suni un mašīnu. Un tepat blakus ir Žiljena Karana (Julien Carreyn) darbs. Dažas no attēlos redzamajām sievietēm ir fotografētas, dažas zīmētas, citi ir fragmenti no žurnāli. Šis darbs uzdod jautājumu – kas ir īsts zīmējums, kas ir fotogrāfija, kas – reprodukcija. Bet reizē šīs sievietes varbūt ir otrā mākslas darbā redzamā vīra draudzenes. Tā kā varbūt šajā perfektajā ģimenē nemaz viss nav tik perfekti.

Vai paši mākslinieki zina, kā viņu darbi šajā izstādē spēlē jokus viens ar otru?

- Nē, pagaidām vēl nezina. Mēs fotografējam izstādi un vēlāk viņiem parādīsim.

Sanāk, ka izstādē jūs piešķirat šiem mākslas darbiem pavisam jaunu stāstu.

- Jā, tā ir mana specializācija. Neesmu klasisks izstāžu kurators. Es spēlējos ar mākslinieku darbiem, un tāds ir mans rokraksts. Lūk, vēl kāds iespaidīgs darbs – uz šīs sienas uz mazām nagliņām ir izvietotas 100 fotogrāfijas, ko autore Izabella Lemina ir atradusi krāmu tirdziņos. Bet visas fotogrāfijas ir apvērstas otrādi, tā, ka redzamas tikai to baltās un nodzeltējušās aizmugures ar dažādiem uzrakstiem un datējumiem, kas veido uzrakstu „MORE” jeb „Vairāk”. Un doma ir tāda, ka skatītājs var tikai iztēloties, kas ir otrā pusē. Viņš pats rada attēlus savā galvā.

Nākas burtiskā nozīmē iedarbināt iztēli.

- Jā, precīzi. Un tas ir tik skaisti! Tu vari stāvēt labu gabalu no šīs sienas un pie sevis prātot – nez, kas tur ir? Jo viss, ko tu redzi, ir vārds „Vairāk”. Mums pagāja kādas trīs vai četras dienas, kamēr šo mākslas darbu uzstādījām.

Iznāk ārā soļu fons

- Tagad esam atnākuši līdz izstādes „melnajai kastei”, te būs daudz skaņu un gaismu, kas pavisam tieši sasaucas ar šā gada Baltās nakts tēmu – gaisma. Tikai mūsu gadījumā tā būs Melnā nakts.

Baltās nakts ideja ir radusies Francijā. Kā, jūsuprāt, tā ir attīstījusies un kādu lomu spēlē laikmetīgās mākslas pasaulē?

- Tas ir veids, kā iepazīstināt ļaudis ar laikmetīgo mākslu. Tieši to es gribu izdarīt arī caur šo izstādi. Baltā nakts ļauj cilvēkiem doties ielās iepazīt laikmetīgo mākslu bez bijības un bažām. Jo lielākā problēma, kad runājam par laikmetīgo mākslu, mēs uzreiz iedomājamies galerijas un muzejus, bet Baltā nakts ļauj par brīvu atklāt laikmetīgo mākslu ikvienam, iepriekš neapbruņojoties ar vērtējumu. Ar šo izstādi ir tāpat – es gribētu, lai Latvijas iedzīvotāji atklāj sev laikmetīgo mākslu. Tas nekas, ja kāds kaut ko nesaprot vai kaut kas no šī visa viņam galīgi nepatīk. Esmu centies radīt atmosfēru, kas liek justies brīvi un nekautrēties teikt – šis man patīk, šis nē, šis liek man domāt! Viss ir pavisam vienkārši. Cilvēki mēdz domāt, ka laikmetīgā māksla ir kaut kas ļoti smalks un domāts tikai elitei. Bet tā nepavisam nav! Mākslinieki vienkārši strādā, kaut ko rada un grib to parādīt arī citiem. Tā ir māksla, un tas ir tieši tik vienkārši.

Daudzi saka, ka neiet uz laikmetīgās mākslas izstādēm, jo to nesaprot. Vai laikmetīgajā mākslā noteikti ir jāsaprot, ko konkrēti mākslinieks ar savu darbu ir domājis?

- Nē, jo mākslinieki paši bieži vien nezina, ko ar to ir domājuši. Mēs taču runājam par mākslu! Tajā visā ir kaut kas maģisks, netverams. Mākslinieks cenšas kaut ko radīt, bet jums var būt pavisam cita interpretācija par viņa radīto, un tas ir pilnīgi normāli. No tā nav jābaidās! Tā pasaule ir iekārtota. Svarīgākais ir tas, ka jūs runājat par mākslu un ļaujat sev izdzīvot kaut ko citu, kas nav reālā dzīve.

Varbūt tas ir pats interesantākais laikmetīgajā mākslā, ka nav vienas pareizās atbildes.

- Protams! Dzīvē viss ir veidots tā, lai jūs domātu tieši to, kas ir jādomā, bet laikmetīgajā mākslā tā nav. Tā ir atvērta interpretācijām, un varbūt jūs tajā atklāsiet daudz jaunu lietu. Runa ir par domas brīvību, nevis par pareizo atbildi. Un, ja jūs konkrētajā mākslas darbā kaut kas uzrunā vai piesaista uzmanību, jūs izlasāt par to vairāk un iepazīstaties arī ar mākslinieku un viņa stāstu. Šajā izstādē daudzi mākslinieki ir pārstāvēti tikai ar vienu darbu. Un no tā ir grūti saprast visu mākslinieka radošo darbību. Tas ir kā izraut minūti mūzikas no veselas disku kolekcijas. Tādēļ es centos atlasīt darbus, kas ir vieglāk uztverami tiem, kuri neko nezina par Francijas laikmetīgās mākslas ainu.

Piemēram, šī izstādes daļa ir vairāk ekspresionistiska. Interesanti, ka daži no māksliniekiem, kuru darbi ir līdzās viens otram, paši nemaz viens otru nepazīst. Tā ir mana izvēle – nolikt tos blakus. Manuprāt, tā ir vieglāk saprast kopējo ainu, tendences un stilu.

Šeit mēs savukārt runājam par modernisma norietu, ko piedzīvo visa pasaule. Šajās lielformāta fotogrāfijās ir runa par savulaik mūsu pašu radītajām Parīzes priekšpilsētām, kuras tagad kļuvušas par ļoti problemātiskiem, vardarbības un narkotiku apsēstiem rajoniem. Un tagad dažas no tām tiek nojauktas.

Vai ir kas tāds, ar ko franču laikmetīgie mākslinieki ir īpaši un atšķiras no amata brāļiem citur pasaulē?

Nedomāju, ka ir kaut kas īpaši atšķirīgs. Mums ir daudz mākslas skolu, daudz galeriju, kolekcionāru. Laikmetīgās mākslas skatuve Francijā ir ļoti dinamiska, un man ir prieks, ka varu ar to iepazīstināt pasauli. Jo nereti cilvēki Franciju asociē tikai ar Luvru un franču bagetēm. Tas ir dīvaini, jo mēs ļoti aktīvi rosāmies arī dizaina jomā, laikmetīgajā mākslā un mūzikā. Man gribas lauzt šo klišeju par veco Franciju ar monumentālajiem pieminekļiem. Šodienas Francija ir daudz sarežģītāka, un arī šodienas mākslinieki strādā ar šiem sarežģītajiem jautājumiem. Bet, viņi, protams, nes sevī arī Francijas bagāto mākslas vēsturi ar Marselu Dišonu, Fransisu Pikabiju, Pablo Pikaso, Klodu Monē un citiem māksliniekiem. Tāpēc nav viegli būt nākamajiem.

Noslēdzot mūsu sarunu, kādi būtu jūsu ceļavārdi tiem, kuri nāks uz Francijas laikmetīgās mākslas izstādi „Kramplauzis” Rīgas mākslas telpā?

- Man patīk salīdzinājums ar filmām. Cilvēkiem patīk iet uz kino, un man gribētos, lai izstāde skatītājam ir kā filma. Tikai šajā filmā jūs pats varat iekāpt iekšā un staigāt pa to. Jūs pats varat radīt stāstus un neesat tikai pasīvs patērētājs. Tā es esmu radījis šo izstādi – lai skatītāji varētu radīt paši savus scenārijus šai filmai, un iespējas ir bezgalīgas. Ir tikai daži realitātes pavedieni, un pārējais ir jūsu iztēlē. Savienojiet šos pavedienus un radiet paši savu vēsturi!

Francijas laikmetīgās mākslas izstāde „Kramplauzis” Rīgas mākslas telpā būs skatāma ne tikai "Baltajā naktī", bet līdz pat 20.novembrim.

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000