Šī nav izstāde par modernismu, bet gan tā estētiskajiem principiem. Izstādes mākslinieki no atšķirīgām valstīm seko sava izvēlētā materiāla loģikai un kontekstam. Tā par projekta koncepciju izsakās izstādes idejas autors Mišels Kasteņē, kurš atlasot darbus, lielāko uzmanību pievērsis tieši mākslinieku personībām.
„Tos, kurus izvēlējos, esmu pārliecināts un ticu, ka atcerēsimies arī pēc ilgāka laika, ne tikai šobrīd, kā tas mēdz gadīties laikmetīgā mākslā. Viņiem ir izteikts ziņojums, ko viņi vēlas pateikt,” atzīmē Kasteņē.
Līdzās francūžu Entonija Farū un Džona Korna darbiem, arī mūsu paša Kristapa Ģelža darbs. Tajā cits citam virsū pusgada laikā klāti vairāki slāņi – ne tikai dažādu materiālu, bet arī ideju līmeņi. „Konkrēti šie darbi ir intuitīvi, kad tā harmonija, ko es izjūtu uz viņiem skatoties, tai jābūt tajā darbā,” norāda mākslinieks Kristaps Ģelzis.
Par savu personību mākslinieks ironizē, ka īdošā neērtība arī var būt harmonija. „Es neesmu tas, kurš darbos apliecina pārgalvīgu dzīvesprieku, es mēģinu panākt to, kad ir reāla sajūta, ka labais un sliktais ir kopā,” pauž Ģelzis.
Vērojot izstādi, vairāk jāmēģina ieklausīties savās domās par redzēto, jo tieši abstraktas lietas raisa asociācijas, kas raksturīgas tikai katram no mums.