Ar Ņujorkā dzīvojošo latviešu mākslinieku Artūru Virtmani sarunājas Adriāna Roze
Artūrs mūs sagaida savā darbnīcā Ņūdžersijā, kuru pats sauc par Ņujorkas Pārdaugavu. Viss sākas ar piemērota muzikālā fona meklējumiem. Mēs vienojamies kopīgā pianista Glena Gulda apbrīnā, apspriežam čigānu un regeja mūziku, taču paliekam pie ierakstu kompānijas "Dust to Digital" izdota albuma un klausāmies pagājušā gadsimta 20.gados ierakstītu sīriešu etno skaņdarbu. Mūzika esot viņa narkotikas.
Šovasar Artūra veidota instalācija būs skatāma Latvijā, Cēsu mākslas festivālā, Alus brūzī. Tā iekļausies Jānim Rainim veltītā gada tematikā "Tālas noskaņas zilā vakarā".
Artūrs Virtmanis (A.V.): Man tas ir perfekti, tas ir manējais. Zini, ar to Raini jau arī jocīgi. Tagad ir aktualizēts Rainis, bet es par Raini domāju jau daudzus gadus. Redzi, ir tāda teorija: kaut kādā veidā Raini Aspazija uztaisīja par personību. Tāda tā doma daudziem ir. Kaut kā līdz tam nekas jau tur tāds nebija. Viņš ņēmās ar sociāldemokrātu idejām politikā, bet viņš jau rakstīja tādus pantiņus. Tā dzeja viņam diezgan didaktiska īstenībā. Man liekas, viņš bija Nīči salasījies. Tā man liekas.
Adriāna Roze (A.R.): Tikko esi pabeidzis darbu kopīgi ar Cipinu veidojot scenogrāfiju jaunam operas "Karmena" iestudējumam, bet paralēli jau dari kaut ko citu?
A.V.: Man ir jātaisa instalācija, tā telpa patiesībā ir guļamistaba. Domājot par sapņiem, par to, kā cilvēki aizmieg, tu tā kā iegremdējies jūrā, tādos tumšos ūdeņos, kaut kādā bezapziņas telpā. Es taisu tādus tekstus, es rakstu tekstus, kas nav salasāmi. Tur tāds mazliet paradoksS ir iesaistīts - jo vairāk informācijas, jo grūtāk to salasīt. Iedomājies, tu dzīvo tādā mistērijā, tu zini, ka tas ir teksts, bet tu nekad TO nevarēsi izlasīt. Jo zini, kā tas ir, tajā brīdī, kad mēs uzzinām, kas tur ir, tad vairs nav interesanti. Tāpat kā dzīvē - ne jau tas, kas mums ir, mūs formē, mēs esam tas, ko mums gribas, bet kā mums nav.
A.R.: Vai tev ir svarīgi, lai cilvēki saprot tavu darbu ideju vai tomēr ļauj brīvi to interpretēt?
A.V.: Es domāju, ka mākslas darbs ir tāda mašīna, kas ģenerē interpretācijas. Zini, mani diezgan maz interesē, ko cilvēks padomās par darbu, jo, saproti, nav jau runa par to tekstu. Teksts pārvēršas par imidžu, tas nav vairs teksts nekāds, tas jau nes citu jēgu sevī. Tas, ka to nevar izlasīt, iedod daudz lielāku jēgu, nekā tad, ja to varētu salasīt. Salasāms teksts - tu lasi avīzi. Redz, kā mārketings sasniedz citu līmeni, viņi pārdod veselu stāstu, viņi rada fikciju, ka tur ir kādi cilvēki jau dzīvojuši, par viņu apsēstību ar sapņiem. Tas viss darbojas citā līmenī, tu nepārdod skaisti izdekorētu, ar puķītēm izrotātu dzīvokli, tu taisi kaut ko. Saproti, tādā līmenī cilvēki nepērk dzīvokli - tādēļ, ka viņiem nav kur dzīvot, viņiem noteikti ir vēl pieci citi dzīvokļi, mājas kaut kur pasaulē. Tā ir tāda izklaides forma.
A.R.: Tā ir kapitālistiskās sabiedrības īpatnība, patērētāji ir redzējuši gandrīz visu, pirkuši gandrīz visu, tagad tiek meklēti jauni veidi, kā pārdot, un stāsts ir tāds, kā to izdarīt.
A.V.: Bet tu pārdod mītu kaut kādu, četras sienas. Kāda starpība patiesībā, bet šeit pēkšņi tiek pārdots vesels mīts.
A.R.: Kā māksliniekam, kāds ir viedoklis par taviem darbiem, kuri tiek pirkti un pārdoti?
A.V.: Nezinu, tas tāds bezgalīgs stāsts, es brīžiem domāju tā, brīžiem šitā. Zini, Oskaram Vaildam bija tas skaistais stāsts, kad pie viņa kāds atnāca un gribēja nopirkt no viņa tekstu vai dzejoli un prasīja kaut ko par mākslu, viņš teica: "Ko jūs man prasāt?! Jums interesē māksla, mani interesē nauda!"." (smejas).
A.R.: Tevi arī interesē nauda?
A.V.: Protams! (smejas).
A.R.: Kā tu iepazinies un sāki sadarboties ar scenogrāfu Džordžu Cipinu?
A.V.: Mums ir skaists stāsts. Mēs satikāmies, viņš saka: "Man vajag mākslinieku.", es saku: "Zini, es no teātra neko nesaprotu.", viņš saka: "Es arī!". Baigi labi. Viņa gadījumā tā ir tāda koķetērija, protams. Viņš lieliski saprot to mehānismu, bet tā ideja ir nedomāt par to, ka tas ir teātris, jo teātris, tāpat kā džezs, tāpat kā viss cits, jau ir noticis kaut kādā ziņā. Zināt to, tas tev neko nedod, lai uztaisītu kaut ko jaunu.
A.R.: Cik liela ir Cipina komanda?
A.V.: Reāli tev nevajag nekādu komandu, lai domātu. Tev patiesībā jābūt vienam, lai domātu, bet tad tev vajag kādu ar ko padalīties. Tad, kad ir lielie projekti, tad ir liela komanda, tad, kad ir kādi mazāki projekti, tad es esmu komanda. (smejas).
A.R.: Tavos darbos ir plaša izmantoto mediju amplitūda. Vai kādam no tiem dod priekšroku?
A.V.: Zini, man ir ļoti plašas intereses - tēli, zīmējumi, objekti, projekcijas, instalācijas. Es jūtos labi visos tajos žanros.
A.R.: Vai tu piekrīti viedoklim, ka personībai būtu jāizvēlas viena nodarbošanās, kurā sevi pilnveidot mūža garumā?
A.V.: Kā kuram. Manuprāt, vienīgais medijs, kurš ir jārafinē, ir domāšana, pārējais viss ir tā.
A.R.: Kāds ir tavs domāšanas process? Džordžs Cipins jaunas idejas meklē miegā, tādēļ daudz guļot.
A.V.: Kaut kas tur ir. Kas ir gulēšana? Guļot mēs atslēdzam kaut kādu racionālo slāni, to, kas nodarbojas ar pārbaudīto informāciju, ar to, ko tu zini. Guļot varbūt, es nezinu, es tagad tev vienkārši kaut ko muldu, varbūt tu vari uztaustīt kaut ko, kas neesi tu. Saproti, sarežģītākais ir tas, ka tad, kad tev ir jāražo, burtiski man ir jāražo idejas un lietas visu laiku, tad darīt to uz pasūtījumu ir šausmīgi grūti. Ja nav domāšanas telpas, tad ir ļoti grūti kaut ko izdarīt.
A.R.: Bet liela darba apjoma apstākļos, vai ir iespējams atrasts laiku domāšanas procesam?
A.V.: Piemēram, man ir jātaisa instalācija Cēsīs pēc dažiem mēnešiem, bet es domāju par to jau kādus mēnešus trīs, tā un šitā. Vienā brīdī tā domāšana pāriet tā, ka sāc domāt: "Aha, tas maksā tik, to var izdarīt tik ilgā laikā, te man ir tik daudz laika, tik daudz resursu, ko var reāli izdarīt no tā, ko es domāju. Kādu formu tā doma pieņems?" Man ir izstāde "The Drawing Center" (mākslas galerija Ņujorkā, red. piezīme), man ir izstāde Teksasā, 3.septembrī veras vaļā. Teksasa vēl liekas tālu. Es aptuveni zini, jo tā būs instalācija, kas kaut kādā veidā bāzēta tajā, ko es taisīju pagājušajā novembrī "The Drawing Center" šeit, Ņujorkā. The "Drawing Center" ir institūcija, kas nodarbojas tikai ar zīmējumiem, man ļoti patīk tas hermētiskums, tu it kā iezūmē vienā aspektā. Es pie viņiem esmu divu gadu garā programmā, kuru sauc "Open Session". Viņi ir savākuši kaut kādus 40 māksliniekus no visas pasaules, kas, viņuprāt, šobrīd bīda kaut ko interesantu zīmējumu sfērā, un tad viņi kultivē to visu caur izstādēm, semināriem. Patiesībā tu būvē uz precedentiem. Galu galā, ja tu pietiekami ilgi to dari, tu strādā ar kontekstu, to var nosaukt par konstruktoru. Galu galā tev ir arī kaut kāda metode. Tas nav tā, ka tu katru reizi izzīd kaut ko no pirksta, no zila gaisa, kaut ko baigi izdomā, tu strādā ar precedentiem, ar saviem precedentiem.
A.R.: Strādājot ar ideju pasūtītājiem, es tā viņus saukšu, tev nekad nav bijis bail labas idejas atdot viņiem?
A.V.: Ir! Ir, bet tad, no otras puses, ne jau tajās idejās ir vērtība. Vērtība ir tajā procesā, ka esi domājis par tām un izdomājis. Pēc tam - ko tu vari darīt ar tām idejām?! Labi, tu neatdod, bet ko tu ar tām darīsi?
A.R.: Mākslinieka un pasūtītāja attiecības vairumā gadījumu ir sarežģītas, katrai pusei ir savs redzējums par uzdevumu.
A.V.: Ir konflikti, bet interesanti. Atceros, kad mācījos Mākslas akadēmijā, tika dota kaut kāda tēma, nezinu, tagad pateikšu kaut ko triviālu - rudens darbi, piemēram. Pilnīgs vājprāts! Bet tad, it kā no tā, ka esi spiests strādāt ar uzspiesto tēmu, tevi iesviež citā telpā, kas nav tava komforta zona, un no tā šad tad kaut kas interesants var rasties. Tieši tāpat ir ar pasūtītājiem. Jā, tur ir viss. Ir kompromisi, brīžiem sāpīgi un nepatīkami, bet galu galā var jau pagriezties un aiziet prom, ja galīgi nepatīk. Nu, ja var (smejas).
A.R.: Vai aizbraukšana no Rīgas arī bija izkāpšana no komforta zonas?
A.V.: Jā, protams! Bet nedomāju, ka tas der katram. Ir atklāts, ka skudrām ir strādnieki, un ir tie, kas iet izlūkos, un ir tie, kas aizklīst kaut kur un nekad neatnāk atpakaļ. Ir cilvēki, kuri vienmēr paliks vai dzīvos tēva mājās, un ir cilvēki, kas aizklīdīs kaut kur citur. Acīmredzot vajag gan to, gan to.
A.R.: Tu esi klejojošā skudra?
A.V.: Jā.
A.R.: Vai tu redzi sevi darām to pašu arī Rīgā?
A.V.: Nē, to pašu noteikti nē, bet, ko, es nekad neuzzināšu, jo es neesmu Rīgā jau 18 gadus. Kaut gan, kā neesmu, es esmu. Esmu tur vairākas reizes gadā, tagad es esmu īpaši daudz. Patiesībā es ar vienu kāju dzīvoju Rīgā. Es dzīvoju Rīgā, bet mana darbnīca ir šeit.
A.R.: Darba radīšanas process bieži vien ir tik nogurdinošs, ka daļa mākslinieku pēc tam vairs nav gatavi ar izveidoto darbu identificēties. Kādas ir tavas attiecības ar pabeigtajiem darbiem?
A.V.: Ar darbiem ir tā - tu dzīvo, kamēr tu taisi to. Tad, kad tas ir uztaisīts, tas ir tā kā piemineklis kaut kam, ko tu domāji kādā brīdī. Tu skaties uz to kā uz pieminekli kaut kādam laikam, kaut kādai domai. Kādas ir mūsu attiecības ar pieminekļiem? Uz tiem var skatīties, tos var izbaudīt.
A.R.: Pārsvarā ejam tiem garām.
A.V.: Es nē (smejas). Man nav noliedzoša attieksme, bet tu dzīvo tanī, ko tu taisi. Es saku, mēs esam veidoti vairāk caur to, kas nav, nekā caur to, kas ir. Tā vēlme, tā tiekšanās pēc tā nākošā, ir tas, kas formē mūs. Kāda jēga gribēt to, kas tev jau ir?
A.R.: Pēc kā tu tiecies, kas ir tas, kā tev nav?
A.V.: Vienmēr, kad uztaisi kādu darbu, šķiet, ka nu gan es zināšu, kā tas ir. Tur ir kaut kāds Dona Kihota aspekts, tāda cīņa ar vējdzirnavām. Jo iedomāties, ka var kaut ko baigi uzlabot pasaulē, arī ir naivi. Nē, tas nav par uzlabošanu. Kas ir tas, pēc kā es tiecos? Es nevaru atbildēt. Es nezinu. Zini, ir daudzas lietas, kuras, ietērpjot vārdos, īpaši tādos vārdos, kas uz mirkli iešaujas prātā, tas izklausās ļoti triviāli. Mēs visi esam cilvēki, ir daudzas cilvēcīgas lietas, pēc kurām mēs tiecamies, bet, ja runa ir par mākslu, tas ir kaut kas cits.
