„Mums gribējās radīt ēteriskumu tajā visā. Maģiskumu – it kā var pieskarties, bet varbūt tas spožums, tā tīrība liks skatītājiem tomēr nelikt to pirkstu klāt. Smējāmies, ka tos, kas būs riktīgi nocūkojuši visu, varēs atrast pēc pirkstu nospiedumiem,” Artis Nīmanis ar stiklu strādā jau 20 gadus. Pēdējos desmit viņš veido pazīstamā latviešu zīmola „an&angel” stikla trauku dizainu un par savu rokrakstu sauc īpašos stikla pārklājumus, kas ar savu spoguļa efektu apkārtējo vidi padara par daļu no objekta.
„Ja ir rozā siena, tad mums ir rozā objekts, ja zaļa – zaļš. Ja ir nakts, tad viņš ir melns, bet saule dod mirdzumu. Tā ir tāda mūžīgā spēle,” saka mākslinieks.
Izstāde „Fragile” rāda stiklu ne tikai kā dizaina objektu, bet arī stiklu kā sajūtu, saka muzeja vadītāja Inese Baranovska. Sajūtu par trauslumu mūsu attiecībās, dabā un pasaulē. Izstādi caurvij četru stihiju metafora – zeme, gaiss, uguns un ūdens.
Izstādes centrālais tēls agrākās baznīcas altāra daļā ir stikla piliens, kas šķietami pacēlies gaisā no tikko ūdenī iemesta smaguma. Arī spoguļotā ūdens virsma ir no stikla.
„Šis īstenībā ir ļoti interesants darbs, jo to nevar ne nobildēt, ne aiznest. Es tikko uztaisīju līdzīgu ūdens paneli [izstādei] Meksikā, tikai bez šī centrālā piliena. Un kā viņš mainās līdz ar gaismu, mākoņiem, ar vakaru, rītu… Viņš ir tāds maģisks,” saka autors.
Artis Nīmanis, kura darbi bijuši skatāmi izstādēs no Meksikas līdz Japānai, ar stiklu sācis strādāt deviņdesmito gadu sākumā Lietišķās mākslas vidusskolā. Daudzveidīgais materiāls ne brīdi neesot paguvis apnikt – no tā var tapt gan trauki, gan pasaulē pirmais stikla velosipēds.
„Stikls ir nekad neizdibināms, un tehnoloģiju, kā ko panākt, ir tik daudz!” saka mākslinieks, jautāts, kāpēc šis materiāls viņam ir tik mīļš.
„Brīžiem liekas – tu it kā zini, bet tad tas stereotips pilnībā nojūk un brīžiem rodas sajūta, ka tu neko nezini. Ka tu it kā ej lieliem soļiem uz priekšu tehnoloģisko jautājumu risināšanā, bet vienā brīdī saproti, ka šie solīši ir tik maziņi… Visu laiku tiek atklāts kaut kas jauns,” nemitīgo jaunrades procesu raksturo Nīmanis.
Tā eksperimentējot, tapuši daudzi izstādē redzamie darbi. Stikla vijīgās līnijas, trauslais spēks un neiemūžināmais mainīgums liek jautāt – kā vispār kas tāds top? Laikā, kad visas lielās stikla rūpnīcas Latvijā ir likvidētas, Artis Nīmanis strādā ar stikla meistariem studijās Lietuvā vai Jūrmalā.
„Izejošā temperatūra stiklam ir 1200 grādu, tad tas ir kā tāds līstošs medus. Izņemot to ārā un uztinot uz metāla stieņa, tas sāk dzist un vidējā temperatūra ir 800 grādu. Un tad ir jānoķer mirklis, lai nav par šķidru vai par cietu. Meistari paralēli darbojas, bet es kliedzu – darām tā, liekam tur… Ņemu stangas vai degli, asistēju, tad saku – stop, ņemam nost, un tā rodas rezultāts. Sanāk tāda kā deja,” smejas mākslinieks.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Artim Nīmanim, līdzīgi kā citiem jaunajiem latviešu dizaineriem, seko līdzi jau kopš viņu augstskolas laikiem un slavē izstādē sajūtamo mākslinieka izpildījuma smalkumu.
„Mēs redzējām, ka tas dizaina „krekliņš” viņam ir par šauru un ka viņš grib kaut ko vairāk. Un šajā izstādē viņš ir gājis grūtāko ceļu. Varētu būt tikai skaisti trauki, dizainiskā „an&angel” līnija. Bet šeit ir ļoti pārdomāta kompozīcija. Visa uzbūve, stāsts par četrām dabas stihijām, reflektē ar muzeja specifisko telpu. Domāju, ka šī ir izstāde, kur dizains pārkāpj savas robežas un kļūst par mākslu,” Nīmaņa veikumu raksturo mākslas zinātniece.
Arta Nīmaņa personālizstāde „Fragile” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 19.jūnijam.
