Objektu, subjektu un telpas savstarpējā relativitāte ir tēma, kas nodarbina mākslinieku Indriķi Ģelzi. Esot vēl bērnam, galds šķiet milzīga, monumentāla celtne virtuves vidū, bet pieaugot tas var zaudēt savu vareno tēlu un pārtapt par parastu ikdienas sastāvdaļu. Līdzīgi pieredzes transformācijas process notiek, vairākiem cilvēkiem skatoties vienu un to pašu gleznu, filmu vai teātra izrādi. Universs kļūst par priekškaru, ko cilvēks var atvērt vai aizvērt, paslēpjot vai atklājot tā mērogus atkarībā no katra izpratnes par realitātes īstajiem parametriem.
Indriķis Ģelzis (1988)
Ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2014).
Šobrīd turpina studijas HISK mākslas institūtā (Hoger Instituut voor Schone Kunsten) Ģentē, Beļģijā.
Regulāri piedalās vietējās un starptautiskās grupu izstādēs un festivālos Vācijā, Holandē un Francijā, sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā, Viļņā un Prāgā.
2013. gadā veidojis Latvijas mūzikas projekta „Instrumenti” videoklipu „Heartcore”.
Kā galveno izteiksmes līdzekli autors ir izvēlējies video un telpiskas instalācijas, patapinot sirreālismam raksturīgo paradoksālo komunikācijas valodu. Pēdējā laikā mākslinieka fokusā nonākušas arī no tekstilijām izgrieztas formas vai ģipsī veidoti nospiedumu negatīvi, kas nereti ar savu juteklisko plastiku un rotaļīgo izpildījumu iejaucas skaidrajā vēstījumā, dezorganizējot perfektos konstruktus.
Mērogu spēlēm un skulpturālajiem negatīviem ir veltīts Indriķa Ģelža jaunākais projekts ar nosaukumu „Divi negaidīti apmeklētāji”, kas skatāms izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.
Izstādē izvietoti četri telpiski objekti un viens videodarbs, kuri šī gada sākumā bija eksponēti mākslinieka personālizstādē „We have a thing in common” Viļņā, mākslas galerijā „Vartai” un grupas izstādē „Influx” Ņujorkā. Sarkanās krāsas aizkars, tepiķa fragmenti uz grīdas un ekrānā rada svinīguma iespaidu, kas tradicionāli pieklājas lielām pieņemšanām, Holivudas zvaigžņu parādēm un muzeju zālēm. Nobīdes izstādītajos darbos novērojamas niansēs, kuras simboliski pasvītro it kā telpai nepiederošu ģipša pirkstgalos pacelto kurpju negatīvu nospiedumi, kas kā sastingusi liecība par mākslinieka klātesamību šajās rotaļās ir palikuši uz sarkanā tepiķa.
