Rakstniece Andra Manfelde Liepājas Karostā pirmo reizi nonāca 90.gadu vidū. Šī vide viņu ļoti dīvainā veidā gan biedēja, gan fascinēja vienlaicīgi, un viņa sev apsolīja, ka noteikti tur atgriezīsies.
Tā arī notika. Pēc 17 gadiem Andra atkal ieradās Karostā un nodzīvoja tur piecus gadus. Doma par grāmatu radās jau vienā no pirmajām pastaigām pa kādu no prospektiem.
Andra Manfelde: „Tieši tad bija valodas referendums, un es satiku tādu krievu sievieti ar milzīgu sarkanu matu kodaļu pakausī. Viņa ļoti to pārdzīvoja. Tā es iepazinos. Pēc tam mēs ar vīru runājām, bet kā viņi te dzīvojuši, ko darījuši vēl vecajos laikos, viņiem taču bija pavisam cits dzīves stils, kāds tas varēja būt? Tas man likās ļoti interesanti, es domāju, es uzrakstīšu un manas grāmatas nosaukums būs „Virsnieku sievas”."
Par iedvesmu un materiālu romānam kalpojušas sarunas ar Karostā satiktajiem cilvēkiem, kā arī novērojumi vidē, un vide kopumā ir viens no galvenajiem romāna varoņiem – ar savu katedrāli, ko tagad rotā krusti, bet tolaik izbalojis padomju karogs, ar savu militāro cietumu jeb gubu, ar savām noplukušajām mājām un ar izgriežamo tiltu, kas, kuģu ceļam atveroties, kara pilsētiņas teritoriju padara līdzīgu salai.
Andra Manfelde: „Tajā Karostā arī šobrīd ļoti izteiktas ir divas pasaules – latviskā Liepāja, savā ziņā lepnā, varbūt apvainotā no vēsturiskā viedokļa, un šī krievu teritorija – ļoti izteikti noslēgtas ir šīs divas pasaules, un tās šķir tilts, kas arī ir atvāžams kā tāds nazis, un katrs dzīvo savā paralēlajā pasaulē."
Andra Manfelde akcentē – viņas romāna mērķis nav izskaidrot vēsturi un politiku, bet gan veidot dialogu ar šodienu.
Kā vienu no galvenajām atslēgām autore romānā ietvērusi savu sāpi par izārdītajām ģimenēm, kas ir raksturīga parādība grāmatas personāžu dzīvē padomju laikā un kas gandrīz vai kā hroniska infekcija turpina mūs ārdīt arī šodien.
„Grāmata vispār ir par laulības pārkāpšanu. No šodienas skatu punkta gandrīz varētu būt jautājums – kas tā laulība tāda ir? Novecojusi institūcija… Bet es tur mēģinu rakt un saprast laulības pārkāpšanas anatomiju un līdz ar to, kas ir mīlestība un piedošana. Ne par velti tur ir katedrāle, kurai ir virsū nevis krusts, bet karogs, un tāpat šodien, ja nav vertikāles, tad nav arī laulības, laulībā nav dziļuma, tad tā tiešām ir kaut kāda novecojusi institūcija, un kam tāda ir vajadzīga… Manā uztverē laulība ir Dieva griba. Tātad ja nozāģē krustu, tad tur sanāk tikai kaut kāda neveikla seksa reize uz baznīcas trepītēm un viss," spriež Andra Manfelde.
Lai vai kas šai pasaulē notiktu, Andra Manfelde, šķiet, to tvertu no mīlestības skatpunkta, arī šajā romānā mīlestība ir klātesoša ik rindā – tā par jauno romānu „Virsnieku sievas” saka grāmatas redaktore Gundega Blumberga:
„Andra Manfelde, manuprāt, nav vēstures literatūras rakstītāja. Man šķiet, ka viņa lielākoties ir jūtu cilvēks, un turklāt nevis tādu platonisku jūtu cilvēks, bet ļoti miesisku jūtu cilvēks, un līdz ar to viņas vēstījums par Latviju 70.-80.gados nevar nemaz nebūt citādāks kā tikai tverts caur mīlestību. Viņa raksta par to, kas viņai ir tuvs, un tās ir cilvēku attiecības."
Andras Manfeldes jaunā romāna „Virsnieku sievas” atvēršanas svētki notiks Rīgas Grāmatu svētku laikā 25.februārī, un viņa ar lasītājiem tiksies kopā ar Ingu Ābeli, kura savukārt stāstīs par savu nesen iznākušo vēsturiskās sērijas romānu „Duna”.
