1. Ko nozīmē Londonas grāmatu tirgū būt tirgus fokusa valsts jeb goda viesa valsts statusā? Pirmkārt, milzīgu Polijas stenda plakātu pa visu Olimpijas zāles sienu.
2. Otrkārt, neskaitāmas norādes pa ceļam uz Polijas stendu.
3. Polija par savas atpazīstamības zīmi bija izvēlējusies savu eksportpreci – ābolus, ar kuriem cienāja apmeklētājus.
4. Līdzīgi kā Latvija, arī Polija Londonas grāmatu tirgum gatavojās, tulkojot un piedāvājot ārzemju izdevējiem savu literatūru, lai elementāri būtu ar ko piepildīt 600 kvadrātmetrus plašo stendu.
5. Arī Latvija rīkojas līdzīgi, pie kam jau laikus. Dalība Starptautiskajā Londonas grāmatu gadatirgū 2018.gadā ir viens no Latvijas valsts simtgades notikumiem, kurai kopumā piecu gadu garumā tiks iztērēti ap diviem miljoniem eiro. Tas nav vienas dienas darbs. Latvijas stendā daļu no izstādītajām grāmatām rotā dzeltena uzlīme, kas vēstī, ka tās autortiesības jau nopirktas, tā drīzumā iznāks kādā no pasaules lielajām valodām.
6. Latvijas stenda kopskats. Priekšplānā - Latvijas dalības Londonas grāmatu tirgū projektu vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas.
7. Londonas grāmatu tirgus pirmām kārtām domāts profesionāļiem. Tās nav grāmatām nokrautas letes, kādas esam pieraduši redzēt Ķīpsalas hallē, stendu iekārtojums drīzāk atgādina kafejnīcu. Galdiņi, pie kuriem tiekas literārie aģenti, izdevēji, autori.
8. Viena no veiksmīgākajām Latvijas literatūras eksportprecēm izrādījusies bērnu literatūra, lielā mērā pateicoties atsevišķu apgādu, piemēram, izdevniecības „Liels un mazs” ieinteresētībai un profesionalitātei. Londonas grāmatu tirgus laikā Latviešu centrā notika arī sietspiedes darbnīca ar Rūtu Briedi un Mairu Dobeli. Tāda sava veida satelītprogramma, kultūras atbalsts Londonas latviešiem.
9. Grāmatu tirgus fokusa valsts statuss nozīmē arī pastiprinātu britu preses uzmanību. Avīžnieki bija pat izgudrojuši asprātīgu argumentu, kāpēc britiem būtu jāiepazīst un jāinteresējas par Polijas literatūru. Tā šobrīd ir trešā runātākā Apvienotajā Karalistē! Joks, protams. Ironija par poļu viesstrādnieku klātbūtni. Taču nākamā gada izaicinājums latviešiem būs izdomāt līdzvērtīgi krāšņu saukli. Un dažas idejas jau ir. Jau šogad Latvija savā stendā uzsāka atpazīstamības kampaņu, kurā stāstīja par latviešiem kā introvertu nāciju.
10. Bija norādes uz video rullīšiem internetā, kuros literāti meklē par un pret argumentus šim apgalvojumam, paņemt līdzi kartiņas ar Latvijas dzejnieku iekšupvērstību pierādošiem citātiem …
11. … kā arī nofotografēties uz Baltijas jūras fona kādā no astoņiem īpašajiem mēteļiem.
12. Taču tas patiesais izaicinājums 2018. gadā Londonas grāmatu tirgū, šķiet, būs nepieciešamība trim Baltijas valstīm vienoties par kopīgu stenda dizainu, koncepciju. Vai tas izdosies? Vismaz šogad neizdevās. Lai arī Baltijas valstu stendi Londonas grāmatu tirgū atradās līdzās, katrs no tiem sekoja savai dizaina koncepcijai. Igaunija jau kopš 2004. gada starptautiskajos grāmatu tirgos seko „melnās kastes” iekārtojuma principam, viņu atpazīstamības krāsa ir melna, un tās stāsts nedaudz līdzinās Latvijas atpazīstamības kampaņas stāstam par ziemeļniecisko introvertumu, proti, lai atklātu sev Igauniju, tā ir „jāatver”, jāiepazīst.
Igauņi nedaudz ironizē par „introvertajiem latviešiem” - kas tad uz šī fona ir viņi paši? Beigti vai!?
Igaunijas stenda dizainā šogad tika izmantota tumša meža foto, grāmatu stendu vainagoja mežonīgu, savītu žagaru kronis. Sava veida asociācijas ar Larsa fon Trīra filmām.
13. Lietuva stendā piedāvā savus grāmatu dižpārdokļus, arī Latvijā tik labi pazīstamo Kristīni Sabaļauskaiti. Biju ļoti pārsteigta uzzinot, ka „Silva rerum” joprojām nav tulkota angļu valodā.
14. Netālu esošais Krievijas paviljons savā dizainā akcentē revolūcijas simtgadi, te valda karoga krāsas un konstruktīvisma garā ieturēts dizains.
15. Ķīnas paviljons. Nesaprotu ne vārda, bet grāmatu noformējums atgādina padomjlaika vadoņu kultu.
16. Londonas grāmatu tirgus ir domāts profesionāļiem, taču šī vārda visplašākajā nozīmē. Ko darīt tiem, kas nepērk un nepārdod autortiesības? Londona piedāvā izcilu semināru, lekciju, diskusiju programmu! Ārkārtīgi interesanta bija Baltijas valstu autoru rīkota diskusija par literatūru, kas top, autoram dzīvojot ārpus savas valsts. Tajā piedalījās „Silva rerum” autore, Londonā dzīvojošā lietuviete Kristīne Sabaļauskaite, lietuvietis Laimonis Briedis un Spānijā dzīvojošs amerikānis Lorenss Šimels, kurš ar angļu valodas pastarpinājumu tulko no kādām padsmit valodām, tostarp arī no latviešu - Arvja Vigula dzeju un Ineses Zanderes bērnu grāmatas. Vai autoram joprojām ir svarīga valoda, kurā viņš raksta? Mēs zinām, ka ir arī latviešu autori, kuri raksta angliski. Kas nosaka kāda autora piederību tai vai citai literatūrai?
17. Ne mazāk interesanta tikšanās, uz kuru aicināja latviešu literāti Nora Ikstena, Osvalds Zebris, Pauls Bankovskis, - „Māksla kā vēstures pārvērtēšana un pārvarēšana”. Autori iepazīstināja ar Latvijā tik populārās romānu sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” ideju, starp citu, tajā iznākušie romāni piesaista arī ārvalstu izdevēju interesi.
