Kultūra

Klajā nācis jauns klasiskās mūzikas albums "Dzimuši 1906. Dārziņš. Ivanovs"

Kultūra

500 lūgšanas četru dienu laikā Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā "Sudraba zvani"

Klajā nācis Sanitas Reinsones stāsts par Igaunijas leļļu bēgšanu uz Latviju

Klajā nācis Sanitas Reinsones stāsts par Igaunijas leļļu bēgšanu uz Latviju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Aizraujoša, fantāzijas un reizē arī izziņas piepildīta ir Sanitas Reinsones nesen klajā nākusī grāmata jaunākā skolas vecuma bērniem "Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju". To bagātina mākslinieces Kristīnes Jurjānes ilustrācijas, kas tapušas, ļoti rūpīgi iedziļinoties leļļu pasaulē.

Iedvesmu grāmatai Reinsone guvusi no sarunām ar saviem bērniem, vasarās dzīvojot Ziemeļvidzemē un ik pa laikam kopīgi apciemojot tuvākās ārzemes – Igauniju.

Reinsone pieaugušajiem pazīstama kā grāmatas "Mežameitas" autore, kas iznāca pirms diviem gadiem un vēstīja par skaudru un līdz šim maz zināmu Latvijas vēstures lappusi – Latvijas sievietēm, kas pēc Otrā pasaules kara bija iesaistītas nacionālo partizānu kustībā.

Tagad klajā nācis pavisam citāda rakstura sacerējums – rotaļīga, izdomas, bet arī izziņas bagāta grāmata bērniem "Kā igauņu leļļi bēga uz Latviju".

Pirmie aizmetņi Bilskas pagastā

Pirmie aizmetņi tai dzima autores lauku mājās Bilskas pagastā, kur viņa ar bērniem pavada vasaras, ik pa laikam viesojoties arī Igaunijas pusē.

"Grāmatas sākums saistās ar to, ka es vēlējos salikt kopā lauku sētu, kas ir ļoti ainaviska un glīta, atrodas netālu no Smiltenes un netālu no Igaunijas,

un arī Igauniju, kur maniem bērniem bija pirmās ārzemes, bet tur viņiem nebija nekas sevišķi interesants. Un tāpēc es sāku sacerēt dažādus stāstiņu par Igaunijas pierobežu, lai viņos raisītu vēlmi turp doties un apskatīt, piemēram, lielo ozolu vai Urvasti un Sangasti. Caur šiem stāstiem radīt viņos interesi," stāstīja Reinsone.

Rezultātā tapa stāsts par Igaunijas leļļu ceļojumu uz Latviju. Proti, Igaunijas tā sauktie parastie leļļi jeb

tradicionālās rotaļlietas nolemj bēgt uz Latviju, jo ir apvainojušās uz bērniem, kuri parastos leļļus pamet novārtā un pievēršas modernajiem, ar baterijām darbināmajiem leļļiem.

Stāstā gan draudzība, gan dusmas 

Visu priekšgalā ir adītais lellis igauņu tautastērpā Tīmo-Nīmo. Leļļus sagaida daudz piedzīvojumu un atklājumu, par kuriem stāstot autore izmanto gan pasakas elementus, gan reālus faktus par Latviju un Igauniju.

"Arī paspēlēšanās, protams, ar stereotipiem, kas mums vienam par otru ir, par lēnumu, par ātrumu, par latviešu saldējumu. Bet kopumā stāsts ir pozitīvs. Jā, tā ir draudzība, arī dusmas, to pārvarēšana, konfliktu risināšana. Kā tas viss notiek leļļu vidē," stāstīja grāmatas autore.

Lai meklētu ierosmi leļļu tēliem, Reinsone gāja uz Carnikavas bērnudārzu, kur ieraudzīja, ka kastē kā neinteresantas saliktas tradicionālās rotaļlietas, bet bērni priekšroku dod modernajām, tad arī radās galvenais sižeta pavediens.

"Man ļoti žēl un skumji raudzīties, kā notiek bērnu vidē, ka tās vienkāršās parastās rotaļlietas, kam nav bateriju un kas nemāk taisīt trokšņus, tiek pamestas novārtā.

Man gribējās viņas iedzīvināt un parādīt bērniem, ka viss var būt interesants," sacīja Reinsone.

Ilustrācijās rotaļlietas ar stāstu

Grāmatas neatņemama sastāvdaļa ir mākslinieces Kristīnes Jurjānes ar lielu mīlestību un azartu zīmētās ilustrācijas. Māksliniece atzīst - viņu ļoti aizrāva ideja, tādēļ viņa procesā ieviesa vēl papildu elementus, proti, lūdza draugiem un radiem aizdot kādas savas mīļas rotaļlietas, ko izmantoja par modeļiem grāmatas varoņiem:

"Tad es meklēju prototipus Sanitas varoņiem īstajā dzīvē, kas arī ļoti veiksmīgi izdevās. Piemēram, šis te rūķis ir Kristiānas Dimiteres lellīte, ko viņai mamma Vija Artmane bija atvedusi no kādām viesizrādēm. Pēc tam ir suņi sakoduši rociņu viņam, nu tāds viņš man arī ir uzzīmēts," stāstīja māksliniece.

Par prototipu kalpojis arī Ineses Zanderes bērnības lācis, mākslinieces māsīcas lupatu lellīte, savulaik atsūtīta no Amerika, meitas Margrietas mērkaķītis, iegādāts Minhenē, kad Kristīne strādāja pie Alvja Hermaņa izrādes "Vasa" un vēl daudzas citas rotaļlietas ar stāstu.

Kā modeļus Jurjāne tos izmantojusi pavisam burtiskā nozīmē, saliekot tos kopā vajadzīgajās situācijās un zīmējot.

"Bija pat tā, ka es nesu ārā mežā viņus. Tā tapa arī pirmā vāka bildīte, kur viņi iet caur mellenēm. Bija tā, ka es aiznesu viņus visus uz mežu, ieliku starp melleņu un meža zemeņu ceriem un safotografēju, un skatījos, kāda ir tā proporcija lellēm pret mellenēm. Zīmēju arī dabā," atzina Jurjāne.

Jāatzīmē, ka ļoti interesanti ir izpētīt pastkarti, kas pievienota grāmatai un kurā fotogrāfijās redzamas visas rotaļlietas, kas izmantotas kā modeļi Kristīnes Jurjānes ilustrācijām.

Kristīne Jurjāne vēl lelles neatdod, jo gaida grāmatas prezentāciju, kurā lelles sabiedrībā varēs parādīties klātienē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti