- Kalna Elza jeb, vai piecpadsmitgadīga skuķe var spriest par Šekspīru
- Tirzmaliete, kalpošana sociālistiskā reālisma elkam un zaimošana
- Puliera padēls, P. p. un citi radi
- Fausts un Bārdam atsaukušās "grietiņas"
- Jurkas satīras bultas, kas netrāpa Rainītim
- Upīts, Upītis un Oļģerts Kurmis
- Kāpēc Švābe lietoja pseidonīmu Arveds Vilks
- Alvara Zaiga liktenīgās nejaušības
- Jānis Dzilna un citi
- Aforists Kalamburs
Kalna Elza jeb vai piecpadsmitgadīga skuķe var spriest par Šekspīru
Viljamu Šekspīru latviski lasītāji iepazīst tikai 1883. gadā — ar dzejoli “Saulei” “Latviešu Avīzes” pielikumā “Baznīcas un skolas ziņas”. 1884. gadā “Baltijas Vēstneša” 13. augusta numurā ievietots rakstiņš:
Iz Jelgavas
"Kā dzirdams, Jelg. Latv. Biedr. pošas uz lielisku teātra izrādi: 30. augustā no dažiem izredzētiem diletantiem taps uzvesta slavenā angļu lugu dzejnieka Viljama Šekspīra (Schakespeare) skatu luga “Venēcijas tirgotājs”. Šis lielais lugu dzejības karals, kas kādus 300 gadus atpakaļ dzīvojis, ir ar savām nepārspēti jaukām lugām daudz cilvēkiem sirdi un prātus cildinādams un glītodams, jautrinājis un jautrina tos un jautrinās arī vēl joprojām visutālākā nākotnē. Kad Šekspīra lugas no visām kultūras tautām augsti cienītas un bieži vien uzvestas, tad latvieši var priecāties, ka nu arī viņiem būs izdevība vienu no viņa jaukākām rakstura lugām redzēt."
Kalna Elza ir Elzas Rozenbergas (Aspazijas) pirmā publikācija un reizē pirmais raksts par Šekspīru latviešu presē vispār. Diemžēl 1930. gadā izdotais rādītājs LZL/1876—1885 to nav pamanījis. Autorību noskaidrojusi Aspazijas lielākā pētniece Saulcerīte Viese (skat. grām. Aspazija. 1975, 17. lpp., Mūžīgie spārni. 2004, 47. lpp.). Teksts visā pilnībā pirmo reizi pārspiests mūsu grāmatā, novēršot šur un tur lietoto kļūdaino formu Kalnu Elza. Segvārds darināts no dzimtā uzvārda Rozenberga otrās daļas.
Nezin kāpēc līdzšinējos citējumos no rakstiņa paņemta tikai informatīvā daļa, neievērībai atstājot pašu galveno — autores vērtētājas un arī pareģes spējas.
Pēc pašas Aspazijas sniegtajām ziņām viņa esot dzimusi 1868. gada martā. Bet tik plaši un gudri taču nevar spriest piecpadsmitgadīga skuķe! Blakus vairākiem dokumentāriem faktiem par īsto dzimšanas gadu (1865) Aspazijas raksts var būt par vēl vienu pierādījumu.
Par to, ka jauniete vēl nav gatava regulāram literāram darbam, liecina šādi fakti: 1885. un 1886. gadā nav nevienas Aspazijas publikācijas, 1887. gadā (decembrī) ir tikai viens dzejolis, 1888. gadā — tāpat (uzrakstīta gan vēl drāma “Atriebēja”).
Aspazijas raženais laiks izvēršas 1890. gadu vidū, un tad arī ar viņas palīdzību notiek Raiņa ienākšana literatūrā.
Īstenībā Aspazija bija sešus mēnešus vecāka par Raini, bet visu mūžu viņa uzturējusi mītu, ka bijusi trīs gadus jaunāka par savu dzīves biedru, un visas jubilejas atzīmējusi ar viltotu dzimšanas gadu.
1943. gada 4. martā, t.i., astoņus mēnešus pirms rakstnieces nāves, “Tēvijā” bija izlasāmi viņas vārdi par Raini: “Tā bija mana misija — izaudzināt dēlu, kas gados vecāks par mani.” (A. Johansons. Ciemos pie Aspazijas)
Tirzmaliete, kalpošana sociālistiskā reālisma elkam un zaimošana
Tāpat kā Rieteklis, arī Tirzmaliete (1876—1942) tautas atmiņā joprojām dzīvo ar vienas dziesmas tekstu, kas arī folklorizējies.
Minnas Dzelzkalnes daiļdarbu pirmais iespiedums ar segvārdu Tirzmaliete parādās “Baznīcas Vēstnesī” 1899. gadā, tas ir stāsts “Vecā krustmāte”. Noslēpumu atklāj Kaudzītes Matīss 1904. gadā, dzejas antoloģijā “Smaidi un asaras” ierakstīdams: “Tirzmaliete” (M. Dzelzkalns), Tirzas pagastskolotāja meita” (XX, t.i., pielikuma 20. lappusē). 1908. gadā Zeltmatis literātes personvārdu neizpauž: “Tirzmaliete (pseid.)” (Rakstniecības almanahs. II, 113. lpp.). Plašākai lasītāju saimei skaidrība rodas 1911. gadā “Konversācijas vārdnīcas” trešā sējuma šķirklī “Pseidonīmi, latviešu rakstnieku, avīžnieku u.c.”, 3314. lappusē: “Tirzmaliete — Minna Dzelzkaln.”.
Paiet jau 112 gadu kopš žurnāla “Austrums” 11. numurā, tūlīt aiz Andreja Upīša romāna “Plūdi” turpinājuma, ievietots šāds teksts:
Es dziedāšu par tēvu zemi
No Tirzmalietes
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas.
Tad atdusēšos tavā atmatā.
Es dziedāšu par zaļo eglainīti,
Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,
Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā
Ar slapjām kājām ganiņš bārenīts.
Es dziedāšu par bālo birztalīti,
Kur rudens lapas dzeltainītes birst
Un birstot zvana klusu svētvakaru
Tiem ziediem vēlīniem, kas salnā mirst.
Es dziedāšu par teku nomīdīto
No tēviem liepu lūku apavā,
Kur vaidot māte gaitā staigājusi
Un Dievu pielūgdama baznīcā.
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,
Tur, tava priedulāja pakrēslā...
Var teikt, ka Upīša “Plūdi” aizkrējuši nebūtībā, tie atsevišķā grāmatā nekad nav redzēti, bet Tirzmalietes dzejolis, pateicoties melodijai, kļuvis par mūžīgiem svētvārdiem, ko dzied gan sērīgos, gan jautros brīžos (kāzās).
Tomēr — liktenis bijis ļoti raibs.
Tikai 1927. gadā, kad “Leta” izdod vienīgo Tirzmalietes lirikas grāmatu “Aizmirsta sirds” (darbi no 1899. līdz 1912. gadam), dzejolis iegūst otro elpu, autorei izdarot dažas izmaiņas tekstā (5. lpp.).
Noņemts virsraksts, un tā vietā ielikta dzejoļa pirmā rinda. Ganiņš tur bradā “ar kailām kājām” (tātad — bez apaviem). Dziesminiece pēc nāves vēlētos dusēt smiltainītē, “tavā (tēvu zemes) priedulāja pakrēslā”.
Dažāda bijusi citu ļaužu līdzdalība dzejoļa pārveidošanā.
Kaudzītes Matīss, acīm redzot uzskatīdams, ka mēnešrakstā notikusi iespiedkļūda, minētās antoloģijas 95. lappusē licis drukāt “balto (pasv. — I. B.) birztalīti”. Tas darīts aplam: ne velti Tirzmaliete savā grāmatā atkārtojusi: “par bālo birztalīti”.
Bāls, 2. nozīmē: “tāds, kam nav spilgtas krāsas, tāds, kam nav spilgtuma (Latviešu literārās valodas vārdnīca, 2. sējums. Zinātne, 1973, 29. lpp.).
Tiešām laikā, kad birztalītē birst lapu dzeltainītes, tā vairs nevar būt tikai balta. Man jaukā tēla žēl, bet tautas mutē droši vien skanēs iegājusies vārdkopa “baltā birztalīte”.
Tomēr Kaudzīte saglabājis dzejoļa pirmnosaukumu “Es dziedāšu par tēvu zemi”.
Tirzmaliete lieto mīļvārdiņus “eglainīte” un “birztalīte” (ar vienādām galotnēm), bet daudzi otro vārdu nomainījuši/sagrozījuši: “birztaliņa” (Karogs, 1976, Nr. 6, 117. lpp., dziesmu kopkrājumi 1946., 1990, 1992. gados). Protams, es nevaru pārzināt neskaitāmos dzejoļa pārspiedumus, izmantošu IBA avotus.
Vissliktākā ir iejaukšanās dzejoļa saturā. Tirzmaliete glezno krāsaini: “rudens lapas dzeltainītes birst”. Lapas sākušas mainīt krāsu — dzeltēt. Nav pamata rakstīt: “rudens lapas zeltainītes” (Dziesmu vaiņags. Rediģējis Jānis Grīnblats. Fišbachas latviešu nometnē pie Nirnbergas. 1946, 20. lpp.; Latvju dziesmas tēvijai. Sastādītājs Andris Zunde. Latvijas Mūzikas biedrība. 1990, 15. lpp.).
Dzejniece stāsta, ka māte staigājusi, gan vaidot (vaidēdama), gan “Dievu pielūgdama baznīcā”.
Nojaucot divdabja teicienu, mātei piedēvētas divas atsevišķas darbības: “Kur vaidot māte gaitā staigājusi Un Dievu pielūgusi (arī vaidot? — I. B.) baznīcā” (Skani senā dziesma. Sastādītājs Daumants Reiters. E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs. 1989, 7. lpp.).
Dzejniece pirmajā pantā pauž cilvēka pagurumu pēc smaga darba, kad vajag atdusēties (atpūsties) turpat atmatā, bet Zenta Reiskarte uzrakstījusi: “Tad atdusēšos tavā smiltājā” (Karogs, 1976, Nr. 6, 117. lpp.). Smiltājs vedina uz domām par kapsētu, kas nosaukta dzejoļa beigās (smiltainīte).
Aplam liek dziedāt studentiem: vispirms par teku nomīdīto un tikai pēc tam par “balto birztaliņu” un nobeigt šādi:
“Līdz dusēšu reiz baltā smiltainītē,
Tur, tavu priedulāju paēnā.” (Dziesmas studentiem. Sastādījis Alfrēds Maurītis. Izdevniecība SOL VITA, 1992, 27. lpp.).
Bet tas vēl nav nekas. Būs lielāki brīnumi.
1984. gada oktobrī Māra Svīre man iedeva kapu svētku (jā, latviešiem svētki ir arī mirušo atdusas vietās) programmu “Mirušo atceres diena Apekalna kapos 1983. gada 31. jūlijā” un nošķendējās, ka tajā nosvītrots pazīstamas rakstnieces vārds.
Lapiņā ir dzejrindas no A. Baloža, A. Bārdas, A. Krūkļa, O. Vācieša un Raiņa darbiem, un pirmais kopīgi dziedamais teksts ir šāds:
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme
Tirzmalietes vārdi
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām vecā līdumā,
Līdz paguris no dzīves mūža garā,
Es atdusēšos tavā smiltainē.
Es dziedāšu par zaļo birztaliņu
Kur rudens lapas zeltainītes birst
Un birstot zvana svētvakaru klusu
Tiem ziediem vēlīniem, kas saulē mirst.
Es dziedāšu par zaļo eglainīti,
Kur tīklus pelēkus auž zirneklīts,
Kur agrā rītā kuplas smilgas bradā
Ar basām kājām ganiņš, arājiņš.
Es dziedāšu par taku nomīdīto
Zem senču liepu lūku apaviem,
Kur vaidot māte gaitās staigājusi
Un vectēvs sūrus sviedrus lējis.
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,
Par tavām druvām pilnā briedumā,
Līdz, paguris no dzīves mūža garā,
Es atdusēšos tavā smiltainē.
Esmu pasvītrojis tos vārdus vai burtus, kas nepieder Tirzmalietei — to ir ap trīsdesmit, turklāt paši būtiskākie: kalpojot sociālistiskā reālisma elkam, “līdzautors” atteicies no Dieva, bārenīti iecēlis arājiņa godā, radījis jaunu personāžu — pārmocīto vectēvu, un vecajam līdumam padomijas apstākļos jābūt pilnbriedā. Tādējādi pareizi darījusi tā galva, kas likusi Tirzmalietes vārdu svītrot.
Šāda pārveide ir tautā cienītās un oficiālās varas nekad neaizliegtās dzejnieces pulgošana. Žēl, ka atceres dalībniekiem tolaik nācās dziedāt vulgāru sakropļojumu.
Nāca jauni laiki, tautas celšanās/sacelšanās spriedze, daudz dziedāja Tirzmalietes lielo dziesmu. Bet Atmodas gaisotnē kādam uzradās nieze modernizēt, aktualizēt sentekstu. 1989. gada 8. decembrī laikraksta “Padomju Jaunatne” humora nodaļā “Asā slota” bija izlasāms jauns penterējums:
Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme
(iz tautas)
Es dziedāšu par Liepāju un jūru,
Kur tīklus pelēkos auž kālijfosforīts.
Un agrā rītā, kuplās smilgās brienot,
Bez pirkstiem paliek ganiņš bārenīt’s.
Es dziedāšu par mūsu Olainīti,
Kur vēji amonjaka lietu dzen.
Un krītot pilēm, klusu nomirst bērzi,
Bet strādnieks saindētu šņabi dzer.
Es dziedāšu par Ventspili un Ventu,
No kurienes nāk spēcīgs sēra smārds,
Kur vaidot māte pasaulē laiž bērnu,
Un piedzimstot, tas klusi, klusi gārdz.
Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme,
Par tavām rūpnīcām un melniem dūmeņiem,
Līdz dusēšu reiz kaut kur betonzārkā
Tur, tavas mēslu kaudzes pakrēslī.
Satīra, protams, vajadzīga, bet kāpēc balstīties uz Tirzmalietes slaveno rindu? Tā ir zaimošana.
Diemžēl šāds paņēmiens pāraudzis patoloģiskā slimībā. Avīze “Atmoda Atpūtai” 1992. gada 23. septembrī ar lieliem burtiem māžojās: “Es dziedāšu par tevi, muļķu zeme…”
Cienīto lasītāj, lai nule stāstītais neiedzītu Jūs svētās dusmās, uzdziedāsim mīļo dziesmu ar pareizajiem vārdiem!
Puliera padēls, P. p. un citi radi
Labi zināms Rūdolfa Blaumaņa satīriskais pseidonīms Puliers. Bet ir arī Puliera padēls, t.i., Edvards Vulfs. Kad un kā tas radies?
Rakstnieks Kārlis Štrāls atcerējās savu darbību “Rīta Blāzmā” (1907), kuras redakcijā strādāja arī Vulfs: “Šai avīzē Vulfs ārkārtīgi nokaitināja Rūdolfu Blaumani ar dažām rindiņām, kurās viņš nostāda Blaumani it kā par pārāk vulgāras un neestētiskas gaumes ienešanu mūsu satīriskajā dzejā. Blaumanis jutās tik aizvainots, ka, atskrējis redakcijā, uzstādīja ultimātu, ka visiem, kas viņa draugi, tūdaļ jāpārtrauc līdzdarbība “Rīta Blāzmā”. Neviens tomēr nepaklausīja, un tālāku seku šim incidentam arī nebija. Blaumanis jau arī pats savā humorā bija pret vienu vai otru diezgan nežēlīgs” (Edvarda Vulfa dzīve. Edvards Vulfs. Kopotie raksti. Otrais sējums, [1937], 22. lpp.)
Vulfs 1909. gada rudenī iestājas avīzes “Latvija” redakcijā, kur uzņemas nelaiķa Blaumaņa ievadītās “Skaidienas” turpināšanu — “kā izpirkdams savu agrāko izturēšanos pret lielo rakstnieku, tagad pazemīgi nosaukdamies par Puliera padēlu” (Turpat, 25. lpp.)
Puliera padēls literatūras pasaulē ierodas 1909. gada 19. decembrī (pēc jaunā stila 1910. gada 1. janvārī), kad iznāk avīzes “Latvija” 51. literāriskais pielikums, kurā savu gaitu turpina humora nodaļa “Skaidiena”. Tajā ievietots “Puliera padēla programmas” raksts:
“Skaidiena” (senāk no Puliera rediģēta)
Tagad Puliera padēlam uzticēta, —
Un nu šis vārds, kurš izvēlēts
No viņa paša, ir legalizēts.
Tā “Rīgas Avīzei”, kura viņu
Reiz apstrīdēt tiecās ar niknu dziņu,
Gar to vairs galva nav jāpūlē,
Vai Pulieram bijuši dēli vai ne.
Šo supliķi Puliera padēls nu
Laiž klajā kā programmas rakstienu,
Viņš apsolās turpmāk, kā jau līdz šim,
Ikvienam nelgam un tumsonim
Ar satīras pātagu samizot ādu,
Celt gaismā ikvienu darbu tādu,
Kas, tumsības paspārnē ievilcies,
No vērīgām acīm paslēpies.
Ne labos, ne kreisos viņš nežēlos
Un visus nedarbus pienaglos.
Arī biedrību dzīvē viņš jaukties domā
Un pētīt un klāstīt, kas kuram omā.
Tāpat tiks ņemti tie vīri uz grauda,
Kam bradāt pa dzejas druvu jauda.
Pie satīras pipariem šad un tad
Tiks humora virca piejaukta klāt,
Lai patīkamāki virumu baudīt.
Tik ievērojiet: ir aizliegts šķaudīt!
Lai Puliera padēlam drosme un spars,
Lai stāv viņam klātu Puliera gars!
Vulfs šajā numurā sāk lietot arī segvārdu saīsinājumu segburtos: P. p. (“Dziesma par Kuku, kurš nošāva buku”).
Kopš 1910. gada 4. pielikuma (23. I) Puliera padēls sevi dēvē par neatbildīgo redaktoru.
Dažādus pārsteigumus sagādā 1911. gads.
Konversācijas vārdnīcas 3. sējuma šķirklī “Pseudonīmi” atklāts, ka Puliera padēls ir Ed. Vulfs (3314. lpp.).
Puliera padēls “Latvijā” publicējas ar vairākiem segvārdiem un segburtiem, to vidū ir Pulier’s Stiefsohn (satīriska dzeja vācu valodā) un Puliera padēla aģentūra (visjaunākās telegrammas).
Pēkšņi uzrodas Puliera dēls (tātad Blaumaņa dēls!?), kura humoristiskais dzejolis “Sapnis” iespiests “Rīta Vēstneša” 70. numurā.
Vēl pēkšņāk “atdzīvojas” Puliers. Jā, ar šādu segvārdu kopš 1911. gada publicējas kāds reliģiskas dzejas autors laikrakstā “Evanģelists”.
1919. gada 14. janvārī tuberkuloze salauž Puliera padēla dzīvi. Trīsdesmit divu gadu vecumā/jaunumā. Ir boļševiku vardarbības laiks, un Vulfs nekādā cieņā nav: nekrologa par viņu nav.
1920. gada 14. janvāra numurā “Jaunākās Ziņas” pirmo reizi publicējusi Puliera padēla satīriskos dzejoļus “Grietēna liktenis” un “Grietas dzīve”, tos esot izrīkojumos deklamējusi viņa dzīvesbiedre Herta Vulfa.
“Radu” raksti turpinās.
1927. gadā “Daugavpils Ziņās” ienācis Puliera krustdēls — ar dzejoļiem 4. numurā.
1934. gadā žurnālā “Militārs Apskats” (Nr. 4) — Puliera mazdēls, ar rakstiņu par dzeju “Ak, jaukie Stendera laiki”.
Bet Puliera pēcteči dzīvo arī jaunākos laikos.
1959. gadā žurnāla “Dadzis” 23. numurā ievietots Mazā Puliera feļetons “Dzintars Sodums pareģo nākotni”, kurā izsmiets “Fantastiskā romāna uzmetums” (Jaunā Gaita, Nr. 13, 1958). Pēteris Akmens trimdas rakstu krājuma 20. numurā savukārt apņirdz kritizētāju (““Dadzis”, “Mazais Pulieris un Dzintars Sodums”). Mazais Pulieris ir “Dadža” redaktors Hugo Rukšāns (paša ziņa 1968. gadā man sūtītā segvārdu skaidrojumā), bet kas ir Pēteris Akmens?
1983. gadā žurnālistikas aizkulisēs iedrāžas kritiķe Puliera pameita. Izvēlējusies J. Dimitera erotisko kartīti “M. Meijo, M. Ennekens. Mana sieva — mele”, viņa 14. jūnijā raksta:
“Miervaldim Birzem par “Prestiža jautājumu” “P. L. [Padomju Latvijas] Sievietes” š.g. 6. nr-ā. — Mana plikā jeb pusplikā atbilde būtu tāda. Vispirms atgādināja novīces Evas Rubenes LM publicētā stāsta tematikas variāciju par tēviņa un mātītes attiecībām humanizētā, mūsdienu modernā gaumē. Patiesībā, manuprāt, ar morāli novecojušos stāsta piegaršu. Nevis stāsts, bet vīriešiem domātas anekdotes piemērošana sieviešu žurnālam. Laimīgu ceļu uz citiem sieviešu žurnāliem "Работница и Крестьянка"! Prestiža dēļ uz turieni gan vajadzētu sūtīt ne tikai ar drošu roku un izkārtojumu veidotu rakstiņu, bet saturā neatpalikt no “Dekamerona” īsākajām novelēm, kas veltītas tiem, “kas studijās asinājuši savu prātu”. Piemērojoties asprātībām, Jūsu raksti noderēs it labi arī pārējām. Tad nebūs jāatkārto: “Бывают в жизни даже шутки”, сказал петух, слезая с утки. “Бывает в жизни огорченье,” сказала утка в заключение.”
Labu veiksmi vēl
Puliera pameita”
Pameita ir visai gudra: lasa PSRS žurnālus “Strādniece” un “Zemniece”, piemin pasaulslaveno Džovanni Bokačo grāmatu, citē krievu četrrindi (““Un gadās dzīvē arī joki,” teica gailis, nokāpdams no pīles. “Un gadās dzīvē arī sarūgtinājumi,” pīle teica nobeigumā”).
Diemžēl šī vēstule ir viens no retajiem izņēmumiem manā arhīvā, kad neesmu atzīmējis, no kurienes tā dabūta. Aploksnes nav. Uz teksta uzspiests redakcijas zīmoglodziņš par saņemšanu, taču tas — nu atkal! — nav aizpildīts. Toties uz kartītes stūrī rakstīts “G. Strautmanei. 17. VI. 83. g.”. Gunta Strautmane bija “Padomju Latvijas Sievietes” redakcijas darbiniece.
Kaut kādu skaidrību vieš 18. jūnija vēstule. Uz aploksnes:
“226081, Rīgā, PDP, Balasta dambī 3
žurnāla “Veselība” redakcijā
Cien. dakterim Miervaldim Birzem”
Sūtītāja adreses vietā:
“226011, — nerātnajās tautas dz-ās leksika bez vainas — naturalia no sunt turpia” [latīņu valodā: “Kas dabisks, nav riebīgs.” — I. B.].
Aploksnē G. Zemgala atklātne — teātra afiša “T. Viljamss. Jaunības putns ar saldo balsi” ar šādu tekstu:
“Cienījamais dakter!
Izlasījusi Jūsu stāstu “Kazimirs”, atradu īsto vārdu stila kaites apzīmēšanai, kāda ieviesusies Jūsu daiļradē — jēluma momenti (vārda visprastākā nozīmē).
Prastā gaume ap tiem tīksmināsies!
Vai tiešām Jūs gatavojaties nākotnē izdot stāstu grāmatu ar “jēlumiem”?
Puliera pameita”.
Nav pamata piesieties šiem M. Birzes stāstiņiem, taču man nav jābūt rakstnieka advokātam, esmu segvārdu vācējs un pētnieks.
Nesen, šķirstot žurnālam “Karogs” sūtītās vēstules, atradu, ka Puliera pameita bijusi Eiženija Lielā, kas 1985. gadā dzīvojusi Rīgā, Dzirnavu ielā.
Avīzes “Laiks” 2011. gada 5. novembra numurā ir šāda publikācija:
LASĪTĀJU BALSIS
Bez tabu
(alegorisks pamfletiņš)
“Kangar, tu pats esi varonis tautai!”
(No mūzikla-rokoperas “Lāčplēsis”, M. Zālīte)
Seši jauni bundzenieki
Rēgojas kā sazvērnieki,
Iejāj Zatler sētiņā,
Iebungājas klētiņā,
Kur tiem piens un medutiņš,
Ideālu alutiņš...
Vilties liek tiem
Zatlerpapus,
Tāpēc sameklē tie kapus,
Mēness gaismā kur nāk Rēgs,
Kas ir virzītājs to spēks!
Pavēle skan īsi, skarbi:
“Man ir vajadzīgi darbi!”
Tāpēc bundzenieki ātri
(Pārmesti pār vienu kārti),
Saeimā top visi seši,
Grupēti kā Rēga bleši!
Rēgam par to lielais prieks —
Galvenais viņš budzenieks!
— “Tagad bungāsim mēs tā:
Saeima lai palēkā!
Mācieties jūs, audze jaunā:
— Kangari nav šodien kaunā!
Bet gan godājami ļaudis,
Kā to Rēgs un laikmets paudis.
Puliera padēla dēla dēls
(kam palīdzējis J. Neimanis)
Māras Zālītes tekstu rokoperā komponējis Zigmārs Liepiņš.
Valdis Zatlers — bijušais Valsts prezidents.
Jautājums: vai ir vēl kādi Puliera padēla radinieki? Varbūt vēl būs, ja jau līdz viņa mazdēlam esam tikuši.
Fausts un Bārdam atsaukušās "grietiņas"
1808. gadā vācu rakstnieks Johans Volfgangs Gēte izdod savas drāmas “Fausts” pirmo daļu, kas balstīta uz teiksmu par astrologu un dēkaini Johanu Faustu.
1. Pēc simt gadiem šis personāžs iepatīkas Fricim Bārdam. Viņš, būdams krietnā vīra vecumā (divdesmit astoņi ar pus gadi) it kā pa jokam uzraksta sludinājumu: “Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, bet klusu, kliedzošo emancipāciju nemīlošu (“Grietiņas” dabas) jaunavu. Vēstules ar ģīmetni (ko uz pirmo vēlējumos returnē) šās avīzes kant.[orī] zem “Fausts” ”. To publicē “Dzimtenes Vēstnesis” 1908. gada 24. jūlija numurā.
Atsaucas apmēram divsimt Grietiņai (arī persona Gētes lugā) līdzīgas sievietes. Aizsākas sarakste ar vienu, kas slēpjas aiz vārdiem Nuda Veritas (latīņu val. — Kailā Patiesība), un trešajā vēstulē ir paraksts Bijušais Fausts un lūgums turpmāk sūtīt uz Stabu ielu 55 J. Delles kungam nodošanai Arturam K., t.i., F. Bārdam. Līdz 1909. gada februārim sūtītājs parakstās ar segburtiem A. K.
1910. gada decembrī “Dzimtenes Vēstnesī” parādās jauna ziņa:
““Nuda Veritas” lūdzu uzdot adresi. F.”
Drīzi vien abi satiekas, sarakste iet garumā, un tikai 1915. gada maijā Fricis Bārda Pociema Rumbiņos salaulājas ar Paulinu Puskalni, kas ir desmitarpus gadus par viņu jaunāka.
2. 1910., 1911. un 1912. gadā Fausts uzradies Puzē — ar šādu segvārdu kāds iedzīvotājs sūta informācijas par vietējo kultūras dzīvi “Dienas Lapai”, arī Ventspils “Jaunajai Avīzei” (1912).
3. 1913. gadā cits Fausts “piedzimis” Limbažu pusē. Laikraksta “Auseklis” 5. numurā ir viņa satīriskais dzejolis “Dižlatvieši” (à la epos d’ Egalité)[1].
Vecajā Vidzemes Kalendarī uz 1914. gadu Limbažos (1913) šis Fausts prozā Liepupes — Ķirbišu apvidus izloksnē atstāstījis “Jūrmaļaš valad”. Tajā pašā kalendārā 1915. gadam (1914) ir Fausta noklausīts gabals “Krogus saruna” (Svētupes apkaimes izloksnē), bet “Ausekļa” 1915. gada 30. janvāra numurā — humoreska “Vīveles”.
4., 5., 6. 1916. gadā mūsu presē rosās veseli trīs Fausti. Viens raksta “Līdumam” par Galgovsku un Lejasciemu. Otrs, kas dzīvo Somijā, Helsingforsā, sūta korespondences “Jaunajam Vārdam” (par bēgļiem, latviešu sarīkojumiem u.tml.). Trešais atrodas Maskavā un ir “Jaunās Dienas Lapas” teātra apskatnieks par Maskavas Latviešu teātra izrādēm (arī 1917. un 1918. gadā). Domājams, ka viņš pēc Latvijas Rakstnieku savienībai iesniegtajām ziņām esot V. Bogdanovs. Liekas, šis pats Fausts vēlāk publicējas padomju periodikā, uzieti viņa raksti, dzeja (1928—1931), to vidū kritika par žurnālu “Darba Bērni” — “Par apolitismu un astē vilkšanos” (Komunāru Cīņa, 1931, 1.III).
7. Viens Fausts ir arī latgaliešiem. Zināmi gan tikai divi dabas dzejoļi — žurnāla “Sauleite” (“Saulīte”) 1928. gada 6. numurā.
Iznāk, ka šī pseidonīma izvēlei bijis gadījuma raksturs. No septiņiem segvārda Fausts lietotājiem divdesmit trijos gados visslavenākais ir Fricis Bārda. Tikai lielais dzejnieks nepavisam neatbilst šā latīņu vārda nozīmei — laimīgais. Padomju varas trūcīgajos apstākļos paviršas ārstēšanas dēļ viņš mirst trīsdesmit gadu vecumā (1919. 13. III).
Jurkas satīras bultas, kas netrāpa Rainītim
Bija 1921. gada 16. oktobris. Jānis Misiņš pirmo reizi ieveda pie sava dzīvokļa kaimiņa Pētera Ērmaņa filozofijas studenti Zentu Mauriņu. Ērmanis atcerējās: “Zenta Mauriņa bija droša un runīga, lai gan lielākas valodas mums tai dienā neiznāca. Cildinādama viņa runāja par Raini un Skalbi, vēlējās no Misiņa dabūt dažus šo dzejnieku darbus. Misiņš nu neatzina ne Skalbi, ne Raini, paņēma [no Ērmaņa grāmatu plaukta. — I. B.] Viktora Eglīša “Pelēko baronu” [1910. gadā izdoto poēmu. — I. B.] un sāka šo to lasīt, teikdams, ka Eglītis te dzejojis labāk nekā “Rainītis”. Tam nu mēs pievienoties nevarējām” (Pirmais atmiņu posms par Zentu Mauriņu. Ceļš, 1947, Nr. 12, 522. lpp.).
1907. gadā J. Raiņa rediģētajā “Zinisku un beletristisku rakstu” grāmatā “Kopums” ievietots Aspazijas dzejolis “Circenīša Ziemassvētki” (pašas krājumā “Dvēseles krēsla” iekļauts 1920. gadā).
***
Dzied circenītis
Aizkrāsnē,
Nāc, puisīt, mātei
Azotē.
Ak, neprasi! Nav
Maizītes,
Skat, skat, tur laukā
Zvaigznītes!
Lai citiem riekstiņš,
Pīrādziņš,
Mums, lūk, tur logā
Mēnestiņš,
Tāds mīļš, balts, apaļš
Mēnestiņš,
Tik spoži citiem
Nespīd viņš.
Beidz raudāt, dēliņ,
Rimsti nu,
Es tad ko jauku
Stāstīšu:
Mēs runci ratos
Iejūgsim,
Uz mēnestiņu
Nobrauksim.
Tur būs tev spožas
Spēlītes,
Būs runcim zelta
Pelītes,
Tev iedos sidrab’
Šautnīti
Un vēl ar zelta
Gailīti.
Pie sāniem būs tev
Zobentiņš
Un rokā sarkans
Karodziņš.
Miedz, puisīt, aizmiedz
Azotē
Kā circenītis
Aizkrāsnē.
1929. gadā Līvu Jurka savam kalendāram “Rīkstes” 1930. gadam uzrakstīja parodiju
Dzejnieku pāra Ziemassvētki
Dzied circenītis
Aizkrāsnē,
Nāc, Rainīt, manā
Azotē.
Skat, skat, kur laukā
Zvaigznītes!
Mums daudz ir saldas
Maizītes.
Lai citiem logā
Mēnestiņš,
Mums katram riekstiņš,
Pīrādziņš!
Tāds mīļš, balts, apaļs
Pīrādziņš!
Tik garšīgs citiem
Nebūs viņš.
Beidz sērot, Rainīt,
Rimsti nu,
Klaus, ko es tevim
Stāstīšu!
Mēs lepnā vāģī
Iekāpsim,
Uz Itāliju
Nobrauksim.
Būs tevim zelta
Orandžas,
Un man būs saldas
Vīnogas.
Pie krūts tev mirdzēs
Ordenis,
Un man būs zelta
Gailītis!
Pie sāniem būs tev
Zobentiņš
Un rokā sarkans
Karodziņš!
Miedz, Rainīt, manā
Azotē,
Kā circenītis
Aizkrāsnē.
Mīļvārdiņš pats par sevi jauks, taču parodija ir ironijas veids. Pasapņot jau varēja, bet vai bija iemesls izsmiet dzejnieku it kā tieksmi pēc bagātības, kā arī Raiņa uzskatu kreisumu?
Līvu Jurkas satīras bultas tajā reizē nebija trāpījušas desmitniekā, vēl vairāk — bija taču autoram neērti justies 1929.gada septembrī, kad viņš saņēma sēru ziņu par Raiņa vientulīgo aiziešanu mūžībā Majoros.
Vispār Līvu Jurka bija parodiju meistaru pulkā.
Upīts, Upītis un Oļģerts Kurmis
Apbrīnojami noturīga ir leģenda par Andreja Upīša (1977—1970) apspiešanu laika periodā no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam.
Bet vispirms par klasiķa uzvārda rakstību. Gadiem ilgi pierasts pie uzvārda saīsinājumā — Upīts, kas tādējādi savā ziņā bija segvārds (izmainīta juridiski noteiktā personas apliecināšanas forma). Gadiem ilgi līdzās dzīvoja Ernests Birznieks- Upītis un Adrejs Upīts. Skolēni bieži jautāja, kāpēc otrs pārkāpis pareizrakstības normu.
Taču bija pieļautas arī nekonsekvences.
Lūk, teksts uz vāka:
"Rudolfs Egle un Andrējs Upīts. Pasaules rakstniecības vēsture. 20. grāmata"
Izdevis A. Gulbis Rīgā [1934. gada aprīlī]
Turpat ir apakšnodaļa “Andrejs Upītis (1877)” (813.—817. lpp.), ko, kā vēlāk noskaidroja, rakstījis Jānis Sudrabkalns, tekstu rotā ģīmetne “Upītis” un autogrāfs Andrejs Upīts.
1940. gadā, pēc Latvijas boļševizācijas ir gan Upīts, gan Upītis. Ar precīzo uzvārdu iespiests raksts “Daži ierosinājumi latvju mākslas dzīves pārkārtojumos” (“Cīņa”, 1940. gada 18. jūlijā). 1941. gadā zem “Cīņā” publicētajiem dekrētiem ir oficiālais paraksts: A. Upītis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks. Vienā reizē A. Upīts (24. februāra dekrētā) acīmredzot ir iespiedkļūda.
A. U. brāļa dēlam literatūras zinātniekam Jānim Upītim izteicis priekšlikumu, lai pēc viņa nāves publikācijās atjauno īsto formu. Tas gan līdz šim nav ievērots. Ierosinu pildīt Upīša (un arī gramatikas!) vēlēšanos un turpmāk rakstīt: Andrejs Upītis, protams, citātos un bibliogrāfiskajās norādēs lietot saīsināto formu.
Mītu par Upīša aizliegšanu radīja pats rakstnieks, turklāt vispirms krievu valodā, Maskavā izdotās avīzes “Ļiteraturnaja Gazeta” 1940. gada 43. numurā. Rakstu “Latviešu literatūras pēdējo gadu gaitas” steigā pārspieda “Jaunais Komunārs” 25. augusta numurā.
“... tieši manas gaitas Ulmaņa valstībā var noderēt krievu biedriem par spilgtu latviešu rakstnieka apspiešanas piemēru, jo mani, kā tas man likās, nezin kādēļ neieredzēja vairāk par visiem citiem. [..] Tāpat no visām bibliotēkām lika izņemt manas grāmatas, manas lugas, kuras tika uzvestas uz visām Latvijas skatuvēm, lika noņemt no repertuāra, bet dažas pat pavisam noliedza. Tālākā mana literāriskā darbība arvien atradās aizlieguma draudos, un mani vienmēr novēroja un izsekoja. [Vai tā jau nebija kāda mānija? — I. B.] [..]. Izdevējam aizliedza uz grāmatas vāka iespiest manu vārdu un ziņot, ka vispār tāda grāmata parādīsies. Es biju spiests aizslēpties aiz pseidonīma “Kurmis”.”
Almanaha "Дружба народов" (“Tautu Draudzība”) 8. grāmatā īsajās ziņās par autoru Andreju Upīti ir šāds teikums: “Publicējās zem pseidonīma Kurmis (Крот), jo viņa literārie darbi buržuāziskajā Latvijā bija aizliegti” (Москва, 1941, с. 395).
“Pēc 1934. g. fašistiskā apvērsuma Latvijā visām izdevniecībām aizliedz izdot Andreja Upīša darbus. Pat tulkojumus viņš spiests parakstīt ar pseidonīmu — Kurmis. Tomēr arī tas nepiespieda mūsu lielā rakstnieka radītāja garu klusēt. Arī šajā laikā parādās viņa grāmatas, kā “Pirmā nakts”, “Smaidošā lapa”, “Vecās ēnas” — paša autora izdevumā. Viņš labāk par citiem pretfašistiskiem rakstniekiem prata atrast veidu runāt ar tautu fašistiskā režīma spaidos.” (Andrejs Balodis. Andrejs Upīts Lielā Tēvijas kara laikā. Latviešu kalendārs 1943. gadam. Cittautu literatūras apgāds, Maskavā, 1943, 52. lpp.)
“Vismelnākās reakcijas, Ulmaņa fašistiskās uzurpācijas laikā valdošā kliķe vērsa pret Andreju Upīti dažādas represijas un īstenībā aizliedza pat minēt viņa vārdu. Tādēļ A. Upīts šajos gados dažus savus darbus publicē ar pseidonīmu Oļģerts Kurmis” (A. Austrums. Tautas rakstnieka pseidonīmi. Literatūra un Māksla, 1952. gada 7. decembrī)
“Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Upīša darbu publicēšana tika aizliegta. Viņam nācās iztikt no tulkojumiem, kurus viņš parakstīja ar pseidonīmu Kurmis” (Egils Zirnis. Cenzēts mūža garumā. Diena, 2007. gada 6. decembrī).
“Bet vēl aktuālāka ir Upīša aktīvā politiskā darbība Pētera Stučkas padomju valdībā 1919. gadā, aizliegumam publicēties pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsuma” (Silvija Radzobe. Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 1. daļa. Interneta žurnāls Satori, 8/15/2014).
Bet kā bija īstenībā? Ko liecina hronika?
1933. gadā Upītis saņem pirmās šķiras valsts prēmiju, apmēram 350 latus mēnesī.
1934. gadā maija otrā pusē aizliedz turpmāk izrādīt trīs lugas, kurām neesot pozitīvu vērtību: Minnas Dišleres “Bagāto līgavu”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Jo pliks, jo traks” un Andreja Upīša “Ziņģu Ješkas uzvaru”.
Teodora Zeiferta un Kārļa Egles “Latviešu rakstniecības vēstures” 3. grāmatā, kas izdota pēc jūlija, Upītim veltīta atsevišķa apakšnodaļa (435.—440. lpp.). Savukārt oktobrī Jānis Lapiņš pārmet Jānim Ķelpem to, ka viņa “Latvju jaunās rakstniecības vēsturē” nav aplūkota Upīša daiļrade (recenzija “Daugavas” 10. numurā).
1935. gadā Andrejs Upītis iekļauts mācību programmā. “Jaunā lasāmā grāmatā pamatskolām I” ievietots viņa stāsts “Līziņa darbā”, “Literatūras hrestomātijā I” — stāsts “Zaglis”.
Iznāk Andreja Upīša tulkojums: zviedru ārsta un rakstnieka Aksela Muntes “Grāmata par San Mikelu” (1. un 2. daļa), arī 1. daļas atsevišķs otrs iespiedums. Presē par to raksta O. Liepiņš, V. Tr. [Tretjakovs], J. Veselis, K. Z. [Zariņš]. Andrejs Upītis pārtulkojis vēl Žila Verna “Mazo kapteini” un Artura Gulekes “Mednieka piedzīvojumus Latvijas mežos” (pēdējais izdots ar segvārdu A. Silenieks).
LKV 11. sējumā (1934—1935) redaktoru un līdzstrādnieku sarakstā pirmoreiz vairs nav minēts A. Upītis, bet vēsturnieks Teodors Zeids liecinājis, ka rakstnieks kā autors darbojies arī pēc 10. sējuma.
Jānis Grīns apskatā “Rakstniecība pagājušā gadā” par romānu “Jāņa Robežnieka nāve” (1933) saka: “Upīša vērtējums, ko viņš devis par tagadnes dzīvi, nav pieņemams, bet viņa rakstīšanas veiksme nenoliedzama” (Daugavas gada grāmata 1935, 1935., 128. lpp.).
Jānis Veselis, recenzēdams romānu “Vecas ēnas” (1934) saskatījis pārmaiņas: “Šinī savā jaunākajā darbā Andr. Upītis rūpīgi izvairās no pasvītrotas tendences. Gandrīz gribētos domāt, ka rakstniekā atkal notiek kāds idejisks lūzums, lai gan tādas domas būtu pāragras. Tradicionālās zemniecības pārstāvi veco Robežnieku viņš vairs netēlo tik melnām krāsām kā “Jaunos avotos”. Robežnieka sīkstais raksturs, neatlaidīgā darba griba te atradusi daudz taisnīgāku, objektīvāku novērtējumu” (Daugava, Nr. 5, 452. lpp.).
Alfonss Francis “Atbildē A. Gulbja kungam “Pasaules rakstniecības vēstures” lietā” apgalvo, ka Upītis “visu savu dzīvi veltījis, lai noliegtu mūsu kultūras normas, sabiedrisko iekārtu, valsts formu” (Tēvijas Sargs, 1935. gada 25. janvārī), taču Upīša biogrāfijai ierādīta goda vieta grāmatā “Latvijas vadošie darbinieki”! Vēl vairāk: avīze “Jaunais Kurzemnieks” 7. augustā vērtē: “Lai minam mūsu prominento dzejnieku — Virzas un Plūdoņa grāmatas vai Grīna, Upīša un Veseļa romānus, kas parādījās pagājušajā gadā — tie vismaz liecina par labāko izdevēju gaumes uzvaru” (“Kas jauns rakstniecībā?”)
1936. gadā Upīša “Ozols” iekļauts skolas grāmatā.
Antoloģijā “Darba dziesmas” dots augsts Upīša novērtējums: “Savās daudzajās grāmatās U. parādās kā spilgts reālists. Viņu saista dažādas, visbiežāk sociālas problēmas, viņam ass vērotāja skats” (Pēteris Atspulgs. Ziņas par rakstnieku dzīvi un darbiem, 354. lpp.).
Grāmatas nodaļā “Priecīgais darba darītājs”, kas veidota no sešpadsmit autoru darbiem, ir šāda publikācija:
Andrejs Upīts. Dzejolis
No mūsu jaunās, karstās elpas
Ik aizsalušais lodziņš kūst,
Silst nabadzīgās, aukstās telpas,
Un dzīva dvēsma salā plūst.
No mūsu spodriem gaismas skatiem
Ik gaudens nama stūrī smej,
Kā saule ugunīgiem ratiem
Kad, zeltu kaisot, pāri skrej.
No mūsu spēka pilniem soļiem
Nakts veļi tumsas alās lien,
Pār ielu dubļainajiem oļiem
Spirgts rīta šalciens tālu skrien.
No mūsu darba stiprām rokām
Viss zemes pamats dziļi trīc...
Nu gals ir verdzībai un mokām,
Aust jaunās dienas baltais rīts!
Upīša dzejoli sameklēju žurnāla “Domas” 1913. gada 12. numurā, kur tas ir cikla “Trīs motīvi” pēdējais darbs. Šķiet, ka Upītis bijis lūgts antoloģijā piedalīties (līdzās taču ir Rainis, Sudrabkalns, Apsesdēls). Bija kāda dīvaina pārvērtība: 1951. gadā Upītis savu Kopotu rakstu 16. sējumā konjunktūras dēļ dzejoli revolucionarizēja, un tur pēdējā rinda parādās pavisam citā krāsā: “Aust jaunās dienas sarkans rīts!” (405. lpp.).
1936. gadā A. Gulbis 3. iespiedumā izdod “San Mikelu” (bez tulkotāja vārda). Pirmo reizi parādās segvārds Oļģerts Kurmis, kurš tulkojis padomju rakstnieka Alekseja Tolstoja romānu “Pēteris Pirmais” (izdevis A. Gulbis). Valsts Bibliotēkas Biļetens Nr. 9/10 atklāj, ka tulkotājs ir Andrejs Upītis (1936, 156. lpp.).
Visu laiku lielākās “Latviešu literatūras vēstures” 5. sējumā (pavisam iznāca seši, L. Bērziņa virsredakcijā) ievietota Jāņa Akmeņa apcere “Andrejs Upītis” (200.—208. lpp.).
Leģendai par Upīša vārda aizliegumu Ulmaņa laikā vislielākais trieciens sastopams izdevniecības “Grāmatu Draugs” aprūpētās Latvju mazās enciklopēdijas XVIII sējumā. Uzvārdu pirmā burta dēļ viņi nolikti visai tuvu: Ulmaņa biogrāfijai atvēlētas piecdesmit rindas, Upītim — gandrīz tikpat daudz — četrdesmit septiņas, toties viņa portrets ir lielāks! “Upīša vērtīgākie darbi ir noveles, mazāka vērtība romāniem; stipri traucē asā pilsonības kritika, tieksme visur saskatīt tikai negatīvo un noklusēt pozitīvo. Kā kritiķis tas izveidojis tālāk mūsu sociālistisko mākslas kritiku” (Andrejs Upītis (Upīts), 2763. sleja). Diemžēl šā vērtīgā izdevuma autori nav uzrādīti.
1937. gadā “Ozols” joprojām turas skolas grāmatā.
Atnāk “Pirmā nakts”, vēsturisks romāns autora izdevumā ar parakstu Andrejs Upīts.
Dīvainības piedzīvo “Smaidoša lapa”, romāns. Vēlāk Upītis sāka uzputot mītu par nepieciešamību slēpt savu īsto vārdu. 1941. gadā viņš rakstīja:
“Apzīmējums “manas dzīves romāns” rada pārpratumus, tāpēc paskaidrošu, kā viņš cēlies.
Kad plūtokratijas laikā izdevēji nedrīkstēja minēt manu vārdu grāmatas titullapā, ne sludinājumos, sāku lietot pseidonīmu — Oļģerts Kurmis. Tāds manuskriptā bija arī “Smaidošās lapas” autora vārds — “manas dzīves romāns” tur vietā, tāpēc, ka Oļģerts Kurmis es personā stāsta par savu dzīvi. Bet radās vienīgais drosmīgais izdevējs (Aug. Pētersons “Zelta Graudā”), kas gribēja riskēt ar manu īsto vārdu, pret to tad arī apmainījām Oļģertu Kurmi, tikai aizmirsām “manas dzīves romāns” vietā likt “Oļģerta Kurmja dzīves romāns” (aiz manas nolaidības kļūda arī pārviesusies grāmatas otrā izd.). Oļģertam Kurmim nepiemīt it nekas no manis paša, sacerējumā nav absolūti nekā autobiogrāfiska, atskaitot kādu sīku epizodīti nodaļā “Koncerts” ”, “varonis ir sociāli un psiholoģiski pilnīgi konstruēts tips..” (Sakarā ar “Smaidošo lapu”. Literatūras Avīze, 21. jūnijā).
Rakstnieks saņem trīs recenzijas, nozīmīgāko devis Pēteris Ērmanis, kas iebildis, ka vārdu savienojumi “Andrejs Upītis. Smaidoša lapa. Manas dzīves romāns” radījuši pārpratumus. Tas, Kurmja, nevis Upīša dzīves romāns, “bet visumā grāmata pievilcīga un atklāj dažu neparastu vilcienu šī rakstnieka īpatnībā” (Daugava, Nr. 8, 751. lpp.).
Ar paša parakstu un paša izdevumā 2050 eksemplāru metienā iznāk vēsturiskais romāns “Pirmā nakts”. Grāmata maksā sešus latus.
1938. gadā “Ozols” skolām ceturto reizi, tas arī stāstu krājumā “Tāli ceļi”, kas iznāk autora izdevumā — ar parakstu Andrejs Upīts.
Tulkotājs Oļģerts Kurmis parādās otrreiz — viņš no vācu valodas latviešu mēlē pārcēlis Franka Tīsa jauniešu romānu “Vētrainais pavasaris”.
Gada sākumā, kad izdota “Daugavas gada grāmata 1938”, Arturs Baumanis “Rakstniecības pārskatā” cildina “Smaidošo lapu”: “Upītis joprojām ir stila meistars.. [..] Tas ir labākais Upīša prozas darbs, bagāts tipiem, tēliem, situācijām, pievilcīgs problemātikā, un autora raksts pilns rāma jūtu siltuma, ko senāk Upīša sacerējumos manījām reti.” (96. lpp.)
Jūlijā žurnāla “Daugava” 7. numurā ievietota jaunā kritiķa Arnolda Apalupa ļoti atzinīga atsauksme par “Pirmo nakti”. Ekspresīvā naturālista romānu “varam nosaukt par lielisku fresku, par dzimtbūšanas laiku apbrīnojamu nogleznojumu. [..] Lūk, kā “Pirmajā naktī” izpaužas A. Upīša meistarība un tēlotāja progress, salīdzinot ar vienu, otru viņa agrāko romānu: autors prot krāsas sabiezināt un reizēm pat formas deformēt, bet tai pašā laikā par katru sīkumu arī pārliecināt, tā kā lasītājs ar gandarījumu sajūt — viss ir patiesība!” (679. lpp.).
19. jūlija vēstulē draugam Rūdolfam Eglem Upītis stāsta: “Stiprs pārsteigums man bij recenzija par “Pirmo nakti” “Daugavā”. Esmu tā pieradis pie tā, ka par mani runā, kulaku ap galvu vēcinot [kur tad? — I. B.], vai ka nerunā nemaz. Tagad šī slavinošā atsauksme liek šo to pārdomāt. Tā kā arī izdevniecības atļauju man atjaunoja bez iebildumiem, gribētos sazīmēt kā mazu pārmaiņu un pagriezienu visā tendencē no Andreja Upīša uz Oļģertu Kurmi” (A. Upīša memoriālais muzejs, inv. Nr. 16919).
Un gada beigās “Pirmā nakts” godam nolikta līdzās Aleksandra Grīna un Kārļa Zariņa jaunajiem vēsturiskajiem romāniem. “A. Upīša spriedums ir ass kā pātagas cirtiens, bet organiski un loģiski izaudzis pašā tēlojumā un dibināts uz vēstures faktiem un atziņām. Tā ir barga, naturāla, drūma un liela māksla.. [..] Jaunas ieskaņas A. Upīšam šai darbā ir atturīga sirsnība un dzimtenes mīlestība” (A. Dravnieks. Vārdu mākslas pārskats. Daugavas gada grāmata 1939, 1938, 117., 118. lpp.).
Iespējams, ka manis savāktās ziņas apstiprina akadēmiķes Veras Vāveres 2001. gadā izteikto viedokli: “Zīmīgi, ka Upīts runā par pagriezienu uz Oļģertu Kurmi, acīmredzot domājot par pieļāvīgāku, neitrālāku autora pozīciju, ko viņš bija demonstrējis ar šo segvārdu parakstītajos darbos. Lai arī Upīts neatteicās no saviem idejiskajiem uzskatiem, viņš zināmā mērā centās piemēroties jaunajiem apstākļiem, rast izlīgumu ar esošo varu, lai varētu turpināt savu radošo darbu. Protams, še izteiktais ir tikai versija, kurai nav dokumentālu pierādījumu, bet rakstnieka rīcības loģika šajā laikā ļauj šo pieņēmumu izteikt.” (Vera Vāvere. Andrejs Upīts. Kopgrām. Latviešu rakstnieku portreti: laikmeta krustpunktos, 2001, 256. lpp.).
1938. gadā LKV šķirklī “Pseudonīmi” atklāj, ka Oļģerts Kurmis īstenībā ir Andrejs Upītis (17. sēj., 34281. sleja). Tātad Ulmaņa laikā Upītis nebūt nav aizliegta, noslēpta persona.
1939. gadā ar Andreja Upīša vārdu autora izdevumā nāk klajā “Māsas Ģetrūdes noslēpums. Oļģerta Kurmja dzīves romāns” (2000 eksemplāros). To labvēlīgi vērtē gan Lidija Perlbaha (Daugavas gada grāmata 1940. 1939, 106. lpp.,), gan anonīms rakstītājs: “Ievērojamā rakstnieka talants “Māsā Ģertrūdē” izpaužas ar parasto spēku, šeit dažkārt atrodamas gluži briljantas vietas, ar kurām var būt lepns ne tikai autors pats, bet visa mūsu stāstu rakstniecība” (Cēsu Vēstis, 1939. gada 15. septembrī, LTA piel. Nr. 19).
Vēlāk, staļinisma režīma apstākļos 1940. gadā Pēteris Ērmanis uzrakstīs dzejoli “Andrejs Upīts un Oļģerts Kurmis rudenī 1939”, kurā attēlos vīziju. Pie rakstnieka, kurš drūmi sēž savā dzīvoklī, ierodas Kurmis apvaicāties, kā jūtoties.
“Rakstniekam nav brīnums par šo viesi,
Savā dobjā balsī runā Upīts:
Kā var klāties tukšās, tumšās dienās,
Vara lielīgā, kad valda tautu,
Manu tautu aizvien smagāk žņaudzot!
Ko es varu just šais drausmās dienās,
Karā asiņo kad citas tautas,
Otrā karā — niknāks tas kā pirmais!
Kurmis jūtos es, kas rokas tumsā.”
Oļģerts Kurmis mierina un pareģo:
“Kurmi sauci manu tu un sevi.
Kurmis tu? Nē, skats tev glabā gaismu.
Rokas, urbjas daudzi, daudzi, audzi.
Zini: grīļojas jau vecā vara,
Zini, tici: mirdzēs jauni laiki.”
(Literatūras kalendārs 1941; 1941, 105.—106. lpp.)
Droši var apliecināt, ka raksta “Romāns” autors LKV 18. sējumā (36503.—26516. sl.) ir Upītis. Teksti vārdnīcā un “Pasaules rakstniecības vēsturē” par Zeiboltu Jēkaba, K. Zariņa, J. Veseļa u.c. romāniem ir ļoti līdzīgi.
“Aizliegto grāmatu.. sarakstā” (1939, grāmata J. Rozes izdevumā) nav neviena Upīša darba.
Andreja Upīša biogrāfija ir vārdnīcā “Es viņu pazīstu”, kas iespiesta novembrī.
1940. gada pirmajā pusē Upīša personība nav noslēpta arī oficiālajā izdevumā “Latvijas 1940. g. telefona abonentu saraksts. Lietojams ar 1940. g. 1. aprīli”. 545. slejā ir šāda informācija:
“Upītis Andrejs, rakstnieks, Ģertrūdes [ielā] 69/71, 30110” [tālruņa numurs]
Apgāds “Zelta grauds” laiž klajā Upīša garstāstu “Sūnu ciema zēni” un M. Gorkija dzejprozu “Vētrasputns” viņa tulkojumā.
Autors pats izdod vēsturiskā romāna “Laikmeta griežos” divas grāmatas: “Uz igauņu robežām” un “Pie Rīgas vārtiem”. Par otro darbu vēlāk, padomju varas laikā, slavinošu atsauksmi uzraksta Antons Rauda, t. i., Jānis Rudzītis (Brīvā Zeme, 1940, 3.VIII).
Upīša stāsts “Skaidas atvarā” krievu valodā iekļauts Daugavpilī izdotajā grāmatā “Izcili latviešu rakstnieku darbi” Alekseja Makarova tulkojumā.
Rakstniecības un mūzikas muzejā atrodas Artura Baumaņa, trimdas rakstnieka, manuskripts “Vecā Vertera ciešanas” (nosaukums sasaucas ar J. V. Gētes romānu “Jaunā Vertera ciešanas”, 1774), kas ir romāna uzmetumi par 1940./41. gadu.
Par Upīša stāvokli 1940. gada jūnijā: “Viņš tagad rūgti nožēloja, ka bija no sabiedrisko lietu ministra regulāri — līdz pat krievu ienākšanai — saņēmis pabalstu, kā arī atļāvies laist zem pseidonīma klajā savus jaunākos romānus” (IBA, noraksts, 92. lpp.).
Kāda persona romānā izsakās vēl konkrētāk: “Sākumā Upītis bija priecīgs, ka iecelts par “Karoga” [jaunā žurnāla] redaktoru. Drīz viņa sajūsmu tomēr stipri ierobežoja dažu mazāku partijas rakstnieku piezīmes: kāpēc taisni viņš iecelts tanī amatā — viņš, kurš vēl priekš pāra mēnešiem, lauzdams kreiso rakstnieku vienoto fronti, cieši sadarbojās ar Bērziņa kunga Sabiedrisko lietu ministriju. Pārbaudot likvidētās iestādes arhīvu, šie biedri atraduši sarakstes tanī lietā, arī kvītis par Upītim izmaksātiem līdzekļiem” (Turpat, 71. lpp.).
Vēl kāda cita persona: “Kad Centrālcietumā dabūjām zināt par Andreja Upīša paktošanu ar Ulmani, mums pavisam sašļuka dūša. Maskavā tā drausmīgā čistka [plašā latviešu “tīrīšana”, resp. apcietināšana — I. B] un Rīgā — Upīša šitāda uzvešanās! Kā tādas lietas iespējamas? Kā proletariāta rakstnieks var tā uzreiz sviest pakaļu pāri ilksij?” (Turpat, 47. lpp.)
Protams romāna uzmetumi nav dokumenti, un tomēr, tomēr...
A. Baumanis Upīti nosaucis par dubulto renegātu (1920. un 1940. gadā). Starp citu, Upītim bija romāns “Renegāti” (1926), un klasiķis Kopotos rakstos to ievietojis tikai XXI sējumā (1952) nodaļā “Atlikušie”.
Izsekojuši daudzo notikumu gaitai, varam secināt, ka ap Oļģerta Kurmja vārdu radīta leģenda, kurai patiesības labad vajadzētu izgaist.
Reiz notika šāds pārpratums.
1942. gada 16. maijā Maskavā, Rakstnieku savienības klubā, bija sarīkots latviešiem veltīts vakars. J. Sudrabkalns atcerējās: “Otrā vakarā pie Kirhenšteina bija mazs rautiņš, kur, protams, visi aicinātie atnāca. [..] Igauņu dzejnieks un valstsvīrs Barbaruss-Varess pastāstīja, kā radies viņa pseidonīms — par barbaru viņu ģimnāzijā nosaucis latīņu valodas skolotājs, un tas bijis latvietis. Tas izskanēja drusku neveikli. Lai paliktu jautrāk, Apļetins uzsauca laimes vislielākam latviešu pseidonīmu meistaram — Kurmim, respektīvi, Vilim Lācim. Iznāca pavisam neveikli, jo Lācim nācās paskaidrot, ka tas Kurmis ir Upīts” (vēstule Valdim Luksam 1942. gada 20. maijā. J. Sudrabkalns. Vēstules, 1986, 165. lpp.).
Kāpēc Švābe lietoja pseidonīmu Arveds Vilks
Vilku mums literatūrā un žurnālistikā ir kāds pusducis, apmēram tikpat, cik Lāču. Daži īstajos, daži segtajos vārdos.
1940. gada oktobrī padomju vara vēsturnieku un rakstnieku Arvedu Švābi (1888—1959) ieceļ par Universitātes Latvijas vēstures katedras vadītāja vietas izpildītāju. Nākamās (vācu) okupācijas vara viņam darbu augstskolā aizliedz, bet 1942. gada martā uztic Vēstures krātuves direktora posteni. Tātad — par, pret un par.
1941. gada jūlijā radio programmas žurnāla “Hallo, Latvija” 3. numurā Švābe šausta “1940/41. g. necilvēcīgo režīmu” un pieņem jauno laiku: “Boļševiku valdīšanas pozitīvais ieguvums latviešiem ir vesela garīga revolūcija viņu uzskatos, domās un jūtās. To varētu formulēt ar vārdiem: kopā ar antiboļševistisko Eiropu viņas cīņās un uzvarās” (“Eiropas kultūras sargpostenī”). Raksts pārspiests “Kurzemes Vārda” 25. jūlija numurā.
1941. gada “Tēvijas” 21. novembra numurā ievietots kāda K. D. rakstiņš par Švābi. Turpat 24. novembra numurā — Švābes recenzija par Skalbes “Klusuma meldijām”.
1942. gadā “Tēvija” iespiež garu nekrologu par dižo vēsturnieku Augustu Tenteli (20. I, diemžēl ar saīsinātu autora parakstu: A. Šv.), apceri par jaunlatvieti Juri Alunānu (9. V). Valmieras “Tālavietī” ir avīzes literatūras nodaļas vadītāja Jāņa Ķelpes apskats “Arveds Švābe” (1. IV, ciklā “Tālavas rakstnieki”).
Turpretī 1943. gadā varas kungi (varbūt arī kundzes?) nenoskaidrotu iemeslu dēļ sāk ierobežot Švābes publicēšanās iespējas. Ar dziļu sašutumu rakstīts dzejolis, kas ievietots “Tēvijas” 22. maija numurā:
Uz sārta
Šo kauju zaudēju un gūstā kritu.
Jau tavi ļaudis sanes sārtam malku,
Lai šonakt pat ar uguns priežu šalku
Es lielā mierā citā dzīvē ritu.
Vēl garā skatu māju, kurā mitu,
Un draugaļas un draugu jautro talku;
Ar kāru muti dzeru miņu malku —
No visa atvados, ko dārgu šķitu.
Nekā nav žēl, ko kādreiz savu saucu.
Lai zaļo maurs pār takām, kurās traucu,
Un līdzi nāk tik manu soļu drošums.
Kā vīram klājas, lepni sārtā kāpšu:
To aizdegs tava vaiga svelmains košums,
Ko citā pasaulē vēl redzēt slāpšu.
Tas iespiests ar līdz tam literatūrā nezināmu vārdu — Arveds Vilks. Dzejolis izlasāms Švābes grāmatā “Bargā laikā” (1947, Detmoldā). Ar jaunajiem segvārdiem avīzēs nāk klajā arī dzejoļi “Tava diena” (Tēvija, 5,VI), “Pro domo sua” (Zemgale, 12.VI), “Mūsu bēdas” (Tēvija, 26. VI), “Dzejai” (Zemgale, 7.VIII) u.c.
16. augusta vēstulē Pēteris Ērmanis Valtam Grēviņam satraukti raksta: “Tātad prof. Švābe tāds un tāds ir Arveds Vilks? Tagad redzu: soneti tiešām viņa garā, dažs dziļi izjusts un savdabīgs, cits turpretī pavājš, cits ar visādiem aklās fantāzijas ziediem. Arv. Vilks šķiet vairāk “literāts” nekā Grīns [Jānis Grīns]. Netieku gudrs, kādēļ viņam pseidonīms? Vai arī viņam tāds pat stāvoklis kā Ērikam Rīgam? Viņa soneti, starp citu, parādās “Zemgalē”, kas tagad atjaunojusi literāro nodaļu. Vai Jums zināms, kas to vada?” (RMM, inv. Nr. 669289).
Ēriks Rīga ir Erika Ādamsona segvārdi. 1944. gada decembrī RS aptaujas lapā viņš rakstīja: “Bet 1943. g. sākumā manus darbus aizliedza iespiest [..], jo es esot nacionālsociālismam un vāciešiem naidīgi noskaņots” (IBA, izraksts). Tā īsti nebija. “Tēvijā” no 9. janvāra līdz 16. jūlijam ievietoti astoņi dzejoļi: seši — ar personvārdiem, divi — ar piespiestajiem segvārdiem: “Smaržu pielūdzējs” (24. III) un “Ezis” (16. VII).
Galīgi aizliegts autors Švābe gan nav. 25. maijā Jelgavas “Zemgale” ar K. Rozenvalda rakstiņu “Prof. A. Švābem 55 gadi” atzīmē jubileju. 3. jūlija numurā “Tēvija” ievietojusi izcilā folklorista prof. A. Švābes pētījumu “Tautas dziesmu problemātika”. Bet — 1943. gadā viņu izslēdz no profesūras!
Jānis Veselis 1959. gadā atcerējās: Švābe uzrakstīja apskatu par latviešu tautas dziesmu vērtētājiem, to aizliedza iespiest (Laika Mēnešraksts. Nr. 12, 383. lpp.). Bijušais “Latvju Mēnešraksta” redakcijas kolēģijas loceklis Jānis Andrups izstāstīja īstenību: “Latvju Mēnešrakstā” “izdevās publicēt agrākos gados cenzūras aizliegtos darbus, kā prof. Švābes rakstu par tautas dziesmām kaut ar grozītu vārdu” (Ceļa Zīmes, Nr. 35, 1958, 33. lpp.) — Švābi noslēpa, bet cenzors to uzzināja un turpmāk aizliedza Švābem publicēties (Londonas Avīze, 1950, Nr. 146). Arveda Vilka “Daži dainoloģijas jautājumi” iespiesti žurnāla 1944. gada 1. un 2. numurā (atbildīgais redaktors bija Kārlis Skalbe).
Tieši 1944. gada februārī tapa Latvijas Centrālās padomes slepenā Deklarācija (Memorands), kas prasīja republikas neatkarības atgūšanu. To parakstīja arī Dr. iur. Arveds Švābe, bij. Latvijas Universitātes profesors, bij. Preses biedrības vicepriekšsēdētājs.
Autobiogrāfiju krājumā “Trimdas rakstnieki I” norādīts, ka Švābe “pēd. laikā dažus r.[akstus] parakstījis ar pseid. Arveds Vilks” (Viļa Štāla apgāds Kemptenā, 1947, 280. lpp.) Viens arī bibliografēts — “Cīņa ar sirdsapziņu” (1945).
Zināma vēl viena publikācija: A. Vilks. Latvieši bēgļu gaitās. (Latviešu apgādu gada grāmata 1947. Detmoldā, 1947, 9.—42. lpp). Tajā sešas nodaļas:
1. Kāpēc Baltijas valstu pilsoņi atrodas trimdā.
2. Latviešu bēgļu skaits un grupas.
3. Latviešu bēgļu garīgā rosība.
4. Bēgļu tiesiskais stāvoklis
5. Bēgļu materiālais stāvoklis.
6. Latviešu bēgļu organizācijas Vācijā.
“Arī turpmāk mūsu liktenis lielā mērā būs atkarīgs no pašu darba, tautas kopības, apziņas un nacionālās apziņas” (42. lpp.).
Var, protams, jautāt: kāpēc arī brīvības apstākļos Švābe lietojis vācu okupācijas laikā piespiedu kārtā radītos segvārdus?
Alvara Zaiga liktenīgās nejaušības
Valta Grēviņa vēstule Kārlim Freinbergam 1942. gada 11. novembrī pierāda, ka viņš lietojis arī segvārdus Alvars Zaigs. Ar tiem 1943. gada decembrī Alfrēda Ūdra apgādā izdots dzejojums bērniem “Dzimtenes darbā”, bet 1944. gada jūnijā — J. Alkšņa apgādā “noveļu velna ducis” — “Māņi”.
Rakstnieku aptaujas lapā 1944. gada 17. novembrī Grēviņš uzrādījis abas publikācijas vācu okupācijas laikā un atklājis savu segvārdu (RMM, inv. Nr. 509311).
Par ļaužu dīvainībām stāstīts gan novelistiski, gan humoristiski. Dažkārt komiskais ietverts jau personu uzvārdos: Iļģis Dusulis, Ludis Lielmutis, Jānis Lielībnieks. Pēdējais rādīts 1938. gadā rakstītajā novelē “Vēlies”: “No paša rīta viņš sēdēja pie spoguļa un veidoja sevi pēc līdzās noliktiem filmaktieru fotoattēliem. Ap pusdienas laiku viņš smaidīja gluži kā Roberts Tailors, matus bija sasukājis kā Nelsons Edijs, ūsas izdzinis kā Klarks Gebls, kājās uzvilcis gaišas vasaras bikses, bet pāri smokinga svārkus, gludkreklu un tauriņveida kaklasaiti, lai kaut kā iegūtu īpatnēju fasonu” (“Māņi”, 35. lpp.).
1944. gada 14. jūnijā Pēteris Ērmanis Grēviņam raksta: “Paldies par vēstuli, ko saņēmu pirms dienām 10, un par grāmatu, ko dabūju vakar. Vispirms par grāmatu. Āriene patīk labi, labi, ka uz vāka melnais kaķis, visas grāmatiņas simbols. Nepatīk pseudonīms. Kāpēc tāds — Jūsu īpatnībai tāls? Ja būtu Aivars (tas gan atgādinātu Aigaru) Zaigs, būtu vismaz tāda kā aliterācija, bet Alvars Zaigs sauc atmiņā tā sauktos dekadentus (īstenībā tādi gan mums nav bijuši — viņus izgudroja Jankavs, Jansons-Brauns un Upītis). Bet lai nu tas. Virsraksts labs — varētu būt arī “Liktenīgās nejaušības” (vai tamlīdzīgi), bet “Māņi” jau nu labāk. Arī noskaņojums izturēts savā baidīguma kāpinājumā.” (RMM, inv. Nr. 468299).
RMM glabājas arī šādi manuskripti:
1. Alvars Zaigs (Valts Grēviņš). Vecais Ādolfs. Komēdija 3 cēlienos (uzrakstīta 1942. gada rudenī). Darbība notiek Zemgalē, N. pagasta biedrības namā ap 1904. gada rudenī. Galvenā persona — Vecais Ādolfs, latviešu teātra tēvs [Ādolfs Alunāns].
2. Alvars Zaigs (Valts Grēviņš). Pērkona spēriens. Traģikomēdija 3 cēlienos (Sarakstīta 1943. gada vasarā). Vide: kāda vasaras atpūtas vieta Latvijā, laiks: 20. gadsimtā starp 1930.—1940. g. jūliju.
Rakstnieka pseidonīms diemžēl piedzīvojis “liktenīgas nejaušības”: 1954. gadā Linkolnā (ASV) apgāds “Vaidava” izdeva Aivara [!] Zaiga “Dzimtenes darbā”, turklāt nenorādot, ka grāmata ir Rīgas iespieduma atkārtojums.
Kļūda vārdā 1968. gadā Zviedrijā pārgāja uz Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju I” (“Daugava”, 287. lpp.), un kopgrāmatā “Arhīvs VIII” (1968, Melburnā) Aivars Zaigs uzskatīts par trimdas (!) rakstnieku (261. lpp.).
Helēnas Akatovas “Latviešu dzejoļu krājumu rādītājā” (2010, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts) trīs vietās bibliografēts Aivara Zaiga “Dzimtenes darbā” izdevums Linkolnā (203., 324. un 517. lpp.) un nemaz nav reģistrēts pirmizdevums.
Ak, Alvar, jel atgriezies!
Jānis Dzilna un citi
Aīdas Niedras (1899—1972) romāna “Rožu pelni” (H. Rudzīša apgāds “Grāmatu Draugs” Vācijā, 1946) pirmā persona Marija Goba, kas, pametusi laukus un ieradusies Rīgā, aukstajā istabā tik aizrautīgi lasīja Jāņa Dzilnas dzejoļu grāmatu, ka nevarēja gulēt līdz rītausmai.
Bija 1919. gada Ziemsvētku laiks, un kaislīgā lasītāja pēkšņi devās pie paša dzejnieka. Viņš dzīvoja Nikolaja ielas galā, lielā namā, 6. dzīvoklī. Namatēvs (maza auguma, ar papirosu pirkstos) nebūt nebija pārsteigts: nepavaicājis viešņas vajadzību, aicināja jaunkundzi nākt iekšā. Goba bija atnesusi savus iesācējas dzejoļus, un tos Dzilna nevīžīgi iebāza svārku kabatā.
Otrreiz Marija ieradās pie dzejnieka pēc uzaicinājuma (“Bez Jums tik gausi dienas iet,” 37. lpp.). Dzilna pie kamīna gaismas jūsmoja: “Jūsu krūšu pumpuri ir koši, Marija Goba” (44. lpp.).
Pēc tam viņš Gobu ieveda darbistabā, iededzināja sveces, jūtu uzplūdā vaicāja:
“Vai pazīstat lielo franču dzejnieku Ronsāru? Klausaities:
Kad veca vakarā jūs šķetināsit dziju
Pie gaišā kamīna, kas vienīgs būs jums draugs,
Jums dzejas lasītās uz lūpām vārdus sauks:
Par mani dziedāja Ronsārs, kad skaista biju.
Jūsu kalpone to uzklausīs ar biju,
Kad nogurums un darbs tai acis cieti rauks,
Tad mana vārda troksnis no dusas viņu sauks,
Jūs svētot, kuru es ar slavu apveltīju.
Zem zemes dusēšu es, bezkaulains spoks,
Pār manu atpūtu līks ēnains mirtes koks.
Jūs veca sēdēsit pie ugunskura sava,
Par savu lepnumu un nievu sērojot.
Jel baudiet, negaidiet, ko rītdiena var dot,
Un rozes plūciet sev, pirms diena rietā nava.”
Šai vietā pārtraucu lasīt Niedras romānu un gribu pārbaudīt savu atmiņu. Tas taču ir Edvarta Virzas (1883—1940) atdzejojums!? Paņemu no plaukta grāmatu “Franču renesanses lirika” (1930), un tās 100. lappusē ir tieši tāds pats teksts.
Ir tikai trīs lielākas atšķirības:
1) dzejolis rakstīts soneta veidā, tāpēc sadalāms četros pantos — divās četrrindēs un divās trīsrindēs.
2) 7. rindā vārdi “iz dusas” pārveidoti: “no dusas”. Modernizācija.
3) 9. rindā pareizā forma “bezkaulainais spoks” iespiesta kļūdaini, tādējādi sabojājot ritmu.
Bet — ko darīja Goba, noklausījusies Pjera de Ronsāra vārsmas?
“Marija stiepa pretī [Dzilnam] savas rokas. Viņa klusēja laimīgā apbrīnā un bija pazemīga. Bet dzejnieks neskatījās uz viņu. Viņa acis bija pavērstas prom.”
“Vēl... Klausaities vēl...!”
Tas vairs nebija Ronsārs. Tie bija dzejoļi no pelēkās grāmatas. Viņa balss skanēja dobja un svinīga [..]
... Tu zeme tumsā ietinusies,
Es sarkans vakars pāri tev.” (46. lpp.)
Telpā bija ielauzusies mistika, un Marija pēkšņi aizgāja mājās.
Tātad divrindes autors ir Edvarts Virza, kuru rakstniece nosaukusi segvārdos Jānis Dzilna. (Vispār latviešu pseidonīmu sarakstā visvairāk sastopamais vārds ir Jānis.) Tās ir erotiskā krājuma “Dievišķīgās rotaļas” (1919) dzejoļa “Tu vilinies un saldi smejies...” beigu rindas; tikai aiz vārda “zeme” ieliekams komats.
Jānis Dzilna romānā sastopams vairāk reižu, taču rakstniece viņu sižetā īsti nav iesaistījusi, lielāko tiesu ir aprauti teikumi (“Pa Elizabetes ielu gāja mazais dzejnieks”, 61. lpp.), ne domas, ne attiecības ar citām personām, kuru ir pārāk daudz, nav atklātas. Sacīts, ka viņam bijušas vairākas draudzenes. No biogrāfijas zinām, ka 1920. gada 17. oktobrī Virza salaulājās ar rakstnieci Elzu Stērsti; viņi kopā nodzīvoja divdesmit gadu.
Veronika Strēlerte Stokholmā 1947. gada 22. oktobra vēstulē Ofelijai Sproģerei stāsta: “Kā Tev patīk Virzas notēlojums Aīdas “Rožu pelnos”? Daži vilcieni uztverti īsti dzīvi, lai gan visumā grāmata ir stenografiski kaila” (V. Strēlerte, Raksti, 2, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2012, 516. lpp.).
Aforists Kalamburs
Aforists, protams, ir aforismu rakstītājs, bet sarežģītāk uztverams kalambūrs [fr. v. calembour], kas ir “vārdu rotaļa, kam pamatā dažādas nozīmes vārdu semantiskā līdzība; bieži to izmanto komiska efekta sasniegšanai” (Svešvārdu vārdnīca. Jumava. 1999, 329. lpp.).
Latviešu literatūrā, precīzāk — humorā, vēl precīzāk — žurnāla “Zvaigzne” nodaļā “Antizvaigzne” no 1979. līdz 1991. gadam darbojās autors, kurš sākumā sevi dēvēja par Aforistu Kalamburu, pirmajā vārdā uzsvērdams savu profesiju, otrā ignorēdams pareizrakstību (-burs, nevis — būrs).
1990. gada 13. numurā viņš pēkšņi bija Afērists Kalamburs. Kļūme, bet var būt arī jociņš.
Lielāko tiesu izturēti viņš lietoja segvārdus ar lielajiem burtiem, tādējādi humora mīlētājiem liekot saprast, ka viņa vārds (priekšvārds) ir AFORISTS, bet uzvārds — KALAMBURS. Bija arī daži izņēmumi: Af. KALAMBURS (1987, Nr. 11), A. KALAMBURS (1988, Nr. 21; 1990, Nr. 11).
Izturēti bija nodaļu virsraksti: “Ačgārnības un paradoksi” (1979—1990). Izrakstīsim desmit piemērus — pēc alfabēta.
- “Aizvien biežāk jaundzimušajam dod nevis vārdu, bet — svešvārdu” (1979, Nr. 16).
- “Bez mīlestības var daudz izdarīt: iepazīties, apprecēties un izšķirties” (1981, Nr. 13).
- “Cenas ceļas un krītas, bet dārdzība paliek” (1989, Nr. 7).
- “Dažs cer pacelties pāri citiem, lienot uz vēdera” (1986, Nr. 17).
- “Eksperiments: kaisa vārdus vējā, lai novērotu domas lidojumu” (1981, Nr. 13).
- “Fiksās idejas arī vajadzīgas — tiem, kam nekas ilgi neturas prātā” (1980, Nr. 7).
- “Garīga aptaukošanās sākas, dzīvojot informācijas badā” (1989, Nr. 8).
- “Higiēna: pirms kāpj citiem uz galvas — jāparūpējas par pedikīru” (1981, Nr. 1).
- “Ir domas, aiz kurām vēl slēpjas — aizdomas” (1981, Nr. 1).
- “Ja nespējat pateikt patiesību — sakiet vismaz taisnību” (1979, nr. 21).
Dažām Aforista KALAMBURA publikācijām bija citādi virsraksti, piemēram, “Mīlas ačgārnības un seksa paradoksi” (1990, Nr. 9). No “Jaunā svinamo dienu projekta” (1990, Nr. 11), kas tapis laikā, kad Latvija atradās vēl PSRS sastāvā (1990, Nr. 1), izrakstīsim šādas rindas:
- Oficiālā nabadzības sliekšņa pārkāpšanas diena.
- Partijas aparāta remonta diena.
- Piesārņotā gaisa flotes diena.
- Raķešu karaspēka un artilērijas izvedamā diena.
Kurš tad slēpies aiz šādiem segvārdiem? LRB/2003 tādu nav.
Atbildi var atrast pašas “Zvaigznes” 1980. gada 6. numurā, kas iznācis martā.
“Antizvaigznes” ievadiņā ir paudums: “Sveicam mūsu autoru 60. gadskārtā! Tūlīt aiz “lodziņa” blakus ievietoti divi darbi:
IKS VONAGALS. “Ticat vai neticat”.
AFORISTS KALAMBURS. “Ačgārnības un paradoksi”.
Pirms sešdesmit gadiem — 1920. gada 15. martā — dzimis rakstnieks Jezups Laganovskis! Ap to laiku pasaulē nākušas arī literātes Ingrīda Vīksna un Valija Ruņģe, bet 1980. gadā viņas dzīvoja “aiz dīķa” — trimdā. Tātad ir tikai viena atbilde.
Un vēl viens pierādījums. Iks Vonagals ir jau labi pazīstamais Laganovskis (segvārdi jālasa no otra gala!). Diemžēl LRB (1993 un 2003) tas pierakstīts kļūdaini: J. Iksvonagals (189. un 342. lpp.).
Laganovskis dzīvoja līdz 1987. gadam.
[1] Acīmredzot parodēts Viktors Eglītis.
