Līdz ar piemiņas vietas izveidi tiks īstenota 30 gadus sena iecere, ar kuru konkursā savulaik uzvarēja arhitekte Inguna Rībena. „Idejas pamatā ir zāle, kas ir laicīga, maiga trausla, iznīcīga, kas salauž granīta mūžīgo stingumu, varenību – it kā tā nesalaužamību,” stāsta Rībena.
„Pie reizes tā ir divu globālu Vācieša dzejas tēmu – „uzdrīkstēšanās” un „turpināšanās” vizuālā simbolika. Es personīgi nepazinu Vācieti, taču, cik zinu un lasījusi par viņu un cik esmu lasījusi viņa dzeju – viņš bija nervs, absolūts nervs. Tādēļ blakus, kur ir apglabāta Ludmilas Azarovas urniņa, ir šī baltā lode - sievišķais, miers, saules gaisma, putns uz dzejnieka pleca,” viņa klāsta.
Valsts iekārtas maiņas un finansiālu grūtību dēļ projekts ilgus gadus bija atstāts novārtā, bet nu tas realizēts ar Carnikavas novada pašvaldības, valsts un ziedotāju atbalstu.
