Harmsa īsproza, būdama ārēji tik nesaistīta ar sabiedriskiem procesiem, ir ārkārtīgi spēcīgs sociālās kritikas un terapijas instruments. Harmss nepiedāvā vis jaunu sistēmu un neraksta jaunu derību, viņš toties nodarbojas ar bezjēdzīgās realitātes atsegšanu.
1937. gada 31. oktobrī Harmss dienasgrāmatā raksta: “Mani interesē tikai “n i e k i”; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēna, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu.”
Harmss nesniedz pabeigtus stāstus un varoņus, ar ko identificēties, viņš sniedz mums metodi, ar kuras palīdzību var dekonstruēt šo naidīgo, vienaldzīgo mehānisko pasauli. Viņš nevis naivi saceļas pret sistēmu vai aicina uz revolūciju, bet gan rada sīku neprecizitāti, disfunkciju sistēmas mehānismā – un šī novirze liks sistēmai pašai sevi sagraut, noārdīt.
1941. gada augustā Harmss tiek arestēts un 1942. gada 2. februārī apcietinājumā, kādā psihiatriskā klīnikā nomirst no bada. 1956. gadā viņš tiek reabilitēts. Viņa sacerējumi, pat publicētie, līdz pat 20. gadsimta 60. gadu sākumam bija nonākuši pilnīgā aizmirstībā, līdz beidzot tika izdota rūpīgi atlasīta bērniem rakstīto dzejoļu izlase “Spēle” (Игра, 1962). Tikai 1978. gadā Vācijā tiek publicēti viņa kopotie raksti, bet astoņdesmito gadu beigās viņš gūst atzinību arī dzimtenē.
Latviski pirmās Harmsa publikācijas parādās astoņdesmito gadu beigās žurnālā “Avots”. 2007. gadā iznāk “Gadījumi” (apgāds “Neputns”, tulkotājs Vasīlijs Voronovs).
"Mansarda" izdotajai izlasei Harmsa darbus no krievu valodas tulkojis Haralds Matulis.
