Komisija turpinās darbu līdz 2015. gada 11. novembrim, kad arī sniegs Saeimai gala ziņojumu, taču, lai savlaicīgi iepazīstinātu sabiedrību ar gala ziņojuma secinājumiem, komisijas mājaslapā jau tagad ievietoti atsevišķi secinājumi un priekšlikumi, „kuri jau uz esošo brīdi ir izkristalizējušies”.
Komisija secināja, ka stingras taupības laikā 2009.gadā Valsts būvinspekcija tika „bezatbildīgi likvidēta, kā rezultātā uzraudzība un kontrole kopumā būvniecības jomā tika būtiski samazināta”.
„Atbildības pārlikšana uz pašvaldību pleciem nebija pārdomāta un pārraudzīta no Ekonomikas ministrijas puses. Valsts uzraudzības vājināšanās radīja visatļautības un bezatbildības gaisotni, kas agrāk vai vēlāk nevarēja nenovest līdz asiņainai traģēdijai,” secina komisija.
Līdz Zolitūdes traģēdijas brīdim (2013. gada 21. novembrim) Latvijas valstī nepastāvēja normatīvs akts, kurā būtu iekļauts likumisks pienākums tērauda būvkonstrukcijas projektēt pēc noteikta valsts izdota likuma vai noteikuma. Plašas interpretācijas iespējas radīja riskus, kas, iespējams, noveda pie Zolitūdes traģēdijas, uzskata komisija.
Ne pašvaldību būvvaldes, ne valsts kopumā nespēj un nespēs garantēt sabiedrībai, ka ēkas un būves ir drošas, jo atbildīgās iestādes nepārbauda, vai iesniegtie aprēķini slodzēm ir pareizi un aprēķinam iekļautie dati ir iekļauti pareizi. Tādējādi ir pierādījies, ka tradicionālā pieeja, kad katrai pašvaldībai ir savs būvniecības kontroles departaments un sava individuālā pieeja jautājumu risināšanā, nedarbojas, jo nepastāv vienotas kontroles procedūras.
Valsts līmenī netiek risināts jautājums par būvizstrādājumu kvalitātes kontroli. Lai arī būvizstrādājumu kontrole tiek deleģēta Patērētāju tiesību aizsardzības centram, tomēr praksē kontrole notiek izvēles kārtībā vai reaģējot uz jau esošu problēmu, tas ir, sekām.
„Sistēma nevis novērš riskus cilvēku drošībai un dzīvībai, bet tieši pretēji - rada pārliecību, ka Zolitūdei līdzīgas traģēdijas var atkārtoties,” uzskata deputāti
Būvniecības kontrole valstī nav pietiekami noregulēta, un faktiski tā ir deklaratīva, jo pēc spēkā esošās normatīvās bāzes, pašvaldību būvvaldes veic vien formālu un pēc būtības tikai dokumentāru kontroli.
Būvniecības normatīvajos aktos nav noteikta solidāra atbildība starp būvprojekta autoru un būvprojekta ekspertu. Esošā prakse liecina, ka, sabrūkot ēkai, nav neviena, kas būtu par to atbildīgs.
„Rezultātā var novērot bezatbildīgu juridisko labirintu futbolu, kas grauj uzticību valsts pārvaldei un varai kopumā,” teikts komisijas secinājumos.
Komisija uzskata, ka arī pēc traģēdijas izstrādātais un pieņemtais Būvniecības likums vēl jāpilnveido, lai novērstu tiesību normu pārklāšanos un novecojušas normas aizstātu ar citām Eiropas un starptautiskajai praksei atbilstošām normām.
Arī būvniecības eksperts Rīgas Tehniskas universitātes docents, Zolitūdes eksperimenta vadītājs Aigars Ūdris ceturtdien intervijā Latvijas Radio skarbi kritizēja būvniecības objektos notiekošo un kontroles trūkumu.
Viņš norādīja, ka ir jūtama nekompetence, pieredzes trūkums, būtībā bieži vien objektos vērojama paļāvība uz kolēģiem – „ja tik daudz cilvēku strādā, gan jau kāds parūpēsies un sakārtos, lai viss būtu kā vajadzīgs." "(..) Kopējā paļāvība bieži vien noved pie bēdīgām sekām, daudz kas paliek neizdarīts, pieļauti trūkumi,” pauda eksperts, norādot, ka „atbild visi, un īsto atbildīgo pēc tam atrast ir grūti”.
Traģēdija Zolitūdē notika 2013.gada 21.novembrī, kad vakarā, cilvēkiem iepērkoties, sagruva Priedaines ielā 20 esošais „Maximas” veikals. Nelaimē dzīvību zaudēja 54 cilvēki, arī trīs glābēji, vienu vai abus vecākus zaudēja 23 bērni.
