Mežciema pansionātā Ziemassvētki ir aktīvs laiks mēneša garumā: bijuši daudzi svētku ieskaņas pasākumi. Pašdarbnieku kolektīvi rīkojuši koncertus un dāvanu akcijas. Tāpat jau paviesojušies Franču liceja un Raiņa vakarskolas audzēkņi, kurus darbinieki un pansionāta iemītnieki gaida ik gadu.
„Tiešām apbrīnojami, kā pedagogi strādā ar jauniešiem, un jaunieši labprāt nāk pie veciem cilvēkiem, jo viņi redz, ka viņi šeit ir nepieciešami. Nu jauki tie jaunieši! Kad nāk Ziemassvētku laiks, zāle ir pilna un nāk visi, kas var atnākt, un arī, kas nevar – ratiņkrēslos. Un sajūta būt visiem kopā šai paaudzei ir ļoti svarīga,” stāsta centra darbinieki.
Arī pansionāta eglīte jau bijusi pirms Ziemassvētkiem, bet šajā dienā paredzēts dievkalpojums un Krusta baznīcas jauktā kora priekšnesumi.
Mežciema aprūpes centra iedzīvotāja Valtraute stāsta, ka Ziemassvētkus viņa pavada ar tuvākajām pansionāta kaimiņienēm. Taču visvairāk svētkos viņai pietrūkstot svaigi ceptās maizes smaržas. „Ziemassvētku koncertu es noklausīšos šeit, un tad mēs iesim ciemos. Elfiņi nāks ar mazām dāvaniņām. Tad uzdzers kafiju un kādu piparkūku, konfektīti. Lai ir tā ģimenes noskaņa. Mēs mākam priecāties arī par niekiem, mums nav vienmēr vajadzīgs helikopters un nezin kas,” saka Valtraute.
Pansionāta plašajā bibliotēkā Biruta viena pati liek puzli, lai atpūtinātu rokas no zeķu adīšanas un asinātu prātu. Pensionāre Mežciema centrā dzīvo jau 16 gadus, bet jūtas labi Ziemassvētku laikā, jo bijušas daudzas izklaides: „Vakar mums iedeva smukas paciņas. noskaitījām dzejolīšus, kas mācēja. Un salavecītis bija.”
Savukārt pensionāru aprūpētāji, kas strādās arī šovakar, radīšot noskaņu ar rūķu cepurēm un, iespējams, kādām dziesmām, bet virtuvē svētku vakaram būšot sagādāts kāds gardums.
Atbalstītāju ļaudīm, kas dzīvo pansionātā, ir daudz, taču šeit vairāk gaida nemateriālus ziedojumus, proti, ģimenes sajūtu, secina Mežciema aprūpes centra vadītājs Ainārs Judeiks.
„Vajadzīgs sirds siltums. Mēs paši, darbinieki, protams, ikdienā dodam, bet tas ir mūsu darbs. Bet ir vajadzīgs, lai cilvēki nāk no malas: skolēni, no baznīcām organizācijām, arī vienkārši aktīvi cilvēki pensijas vecumā, jo visvairāk ir vajadzīgas sarunas, komunikācija. Jo darbinieki ir viens vai divi uz 20-30 cilvēkiem, un tā komunikācija ir mazāk. Pie mums nāk arī praktikanti, un vecie cilvēki atveras. Kad nāk cilvēki no malas, viņš ir runīgāks, emocionālāks, kļūst sirsnīgāks,” stāsta Judeiks.
Lai arī pansionātā svētku laikā ir daudz apmeklētāju, no 280 centra iedzīvotājiem aptuveni pusei veco ļaužu tuvinieku nav. Uz pansionātu svētkos apciemot vientuļākus iedzīvotājus var nākt jebkurš, bet iepriekš centra darbinieki aicina pieteikties.
