Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Eksperti: Arī Latvijai jāatbalsta Lietuvas centieni ierobežot Baltkrievijas AES

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Termiņuzturēšanās atļauju programma "mirst dabiskā nāvē"

Vilis Daudziņš: Par identitāti, atmiņu telpām un kultūru dialogu teātrī

Vilis Daudziņš: Par identitāti, atmiņu telpām un kultūru dialogu teātrī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Tā kā trešdien ir Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena – 4.maijs – un aiz kalniem nav arī 9.maijs, šodienas "Īstenības izteiksme" piedāvā noklausīties Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktiera Viļa Daudziņa priekšlasījumu "Atmiņu uzslāņojumi" – pārdomas par mūsu, latviešu un krievvalodīgo, identitāti, atmiņām un atšķirīgajām kultūrtelpām. 

Žaņa Lipkes memoriāls šoziem rīkoja lekciju ciklu, kura ideja radās, reaģējot uz Latvijā un Eiropā pieaugošo neiecietību, naidu un aizspriedumu plūsmu pret dažādu kultūru, tautību un reliģiju cilvēkiem. Šo ciklu noslēdza Daudziņa priekšlasījums "Atmiņu uzslāņojumi" par mūsu identitāti, par latviešu un krievu attiecībām, par iespējām veidot kopīgu atmiņu telpu un kultūru dialogu teātrī.

Latvijas Radio Ziņu dienests šīs atziņas novērtēja kā ļoti svarīgas, tāpēc lūdza Daudziņam tās ierakstīt arī Latvijas Radio klausītājiem. Lekcijas pilno versiju piedāvājam izlasīt sabiedrisko mediju vienotajā portālā Lsm.lv.

Vilis Daudziņš, "Atmiņas uzslāņojumi". Lekcija Žaņa Lipkes memoriālā 2016.gada 9.janvārī.

Kas esam "mēs"

"Manas lekcijas tēma tika pieteikta kā manas pārdomas par paralēlām un viena otru izslēdzošām atmiņu telpām mūsu sabiedrībā un par to, kā šī tēma tiek atspoguļota teātrī. Taču pirms ķeramies pie šīs paradoksālās situācijas aplūkošanas, kad par kādu vēsturisku notikumu – vai tas būtu holokausts, deportācijas, okupācija, uzvara pār nacismu sabiedrībā ir diametrāli pretēji uzskati. Es gribētu pakavēties pie jautājuma, kā mēs paši sevi identificējam, vai, precīzāk sakot, ko mēs domājam, kad sakām "mēs". Jo ja mēs runājam par atmiņām, mums vispirms būtu jāvienojas, kā atmiņas tās ir.     

Uz šīm pārdomām mani pamudināja saruna ar kādu spāņu valodas pasniedzēju, kura jau divus gadus strādā Rīgā. Grupu nodarbībās, protams, piedalās dažādu tautību cilvēki. Viena no pirmajām lietām, ko cilvēks iemācās citā valodā, ir nosaukt savu vārdu, savu tautību un valsti, kur esi dzimis. Ļoti ilgi mana paziņa nav varējusi pierast, ka Latvijā nacionālitāte un valsts piederība nav viens un tas pats. Viņa ievērojusi, ka latviešu studenti saka – mani sauc, teiksim, Pēteris, esmu latvietis, esmu no Latvijas. Savukārt krievvalodīgi studenti saka – mani sauc, piemēram, Sergejs, esmu dzimis Latvijā, esmu krievs. Kad viņa aizrādījusi šiem studentiem, ka tā nav pareizi, ka spāniski tā nevar teikt, jo spāniski tas skan absurdi, daži studenti apjukuši, citi apvainojušies vēl citi ņēmušies viņai skaidrot angļu valodā Latvijas īpašos vēsturiskos apstākļus, kuru dēļ Latvijā dzimušam krievu valodā runājošam cilvēkam nosaukt sevi par latvieti ir neiespējami.

Viņa man paskaidroja, ka, ja tu esi piedzimis Spānijā, vienalga kurā reģionā (varbūt izņemot Kataloniju un Basku zemi), tu par sevi saki – es esmu spānis.

Tātad šie cilvēki identificē sevi ar zemi, kurā dzimuši, līdz ar to arī ar visu to daudzveidīgo  kultūru, kas gadsimtu gaitā ir akumulējusies šajā zemē.

Un tad es sāku domāt – jā, patiešām, es sevi apzinos kā latvieti un, laimīgā kārtā, tāpat sauc arī valsti, kurā dzīvoju, bet, ja es sevi apzinātos kā krievu, baltkrievu, vai es spētu sevi nosaukt par latvieti? 

Krievvalodīgajos medijos, kad tiek runāts par mums visiem, tiek lietos vārds латвийцы, bet latviešu valodā? Valsts prezidents Raimonds Vējonis Jaungada uzrunu sāk ar vārdiem "Latvijas ļaudis", jo diemžēl mums latviešu valodā nav viena ietilpīga vārda, kas apzīmētu mūs visus. Teikt – "mīļie latvieši" nozīmētu uzrunāt lielāko daļu, bet ne visus. Sacīt - "dārgie Latvijas iedzīvotāji" izklausītos pēc namu pārvaldes priekšnieka apsveikuma. Teikt "mīļie latvieši un Latvijas iedzīvotāji" nepārprotami nozīmētu sadalīt auditoriju. Grūts uzdevums būt prezidentam Latvijā… 

Latvji, tautieši un Latvijas ļaudis

Dzejnieks un tulkotājs Matiass Knolls, būdams īstens latviešu kultūras patriots un popularizētājs vāciski runājošajās zemēs, pirms pāris gadiem kādā sarunā man sacīja, ka viņš ir latvis. Un ka visus Latvijā dzīvojošos un Latviju kā savu uztverošos cilvēkus vajadzētu saukt par latvjiem, gan latviešus, gan vāciešus, gan krievus, gan ebrejus. 

Jādomā, viņš bija iedvesmojies no vecā Stendera, uz kura kapu plāksnes Sunākstes kapos ir rakstīts "Še aprakts G.F.Stenders, latvis". Būdams vācietis un apgaismības ideju nesējs mūsu zemē, Stenders juta nepieciešamību sevi definēt nevis kā vācieti, nevis kā garīdznieku, bet saistībā ar kultūras un valodas telpu, kurā darbojās un kurai veltīja visu savu dzīvi. 200 gadus vēlāk Matiass Knolls, dzīvodams Latvijā un darīdams tik pat nozīmīgu darbu kā savulaik Stenders, izjūt to pašu nepieciešamību – atrast vārdu, kas viņu piesaistītu šai zemei un kultūrai. 

Latvis – brīnišķīgs piedāvājums. Visi, kas dzīvo latvju zemē, ir latvji. Latvju krievi, latvju igauņi…Latvju tauta un, atskanot himnas vārdiem "Kur latvju meitas zied", būtu uzrunātas visas Latvijas meitenes.

Un prezidents mūs uzrunātu ar vārdiem "Mīļie latvji…" (Varbūt vienīgi patskaņu trūkums un līdzskaņu mija šo vārdu nedara īpaši labskanīgu…). Toties tad viņam pavērtos lieliska iespēja izmantot uzrunas formu "tautieši", un tas jau skanētu pavisam eleganti.

Taču svarīgs nav pats vārds, bet nepieciešamība atrast vienojošo, ietverošo. Matiass nav vienīgais, kas mēģina sevi definēt sasaistē ar Latvijas kultūras telpu, kurā strādā.

Bet jautājums ir – vai šie cilvēki satop pretimnākšanu un izpratni no latviešiem? Vai latvieši viņus uztver kā tautiešus? Vidē, kurā es strādāju, bez šaubām. Vladislavs Nastavševs un Jevgeņijs Isajevs man ir tādi paši latvieši kā Alvis Hermanis un Kaspars Znotiņš. Etniskā piederība ir tikai pievienotā vērtība cilvēciskajām īpašībām un intelektuālajam potenciālam. Mūs vieno idejas un latviešu valoda, kurā mēs šīs idejas realizējam.

Arī rakstnieks un publicists Otto Ozols pirms gada "Latvijas Avīzē" rakstīja: “Mums beidzot vajadzētu vienoties, ka visi, kas dzīvo un strādā Latvijā, ir latvieši. Amerikānis Dzordžs Stīls, ukrainis Aleksandrs Antoņenko, krieviete Marija Naumova un vēl un vēl… Viņiem visiem sirds pieder Latvijai, viņi ir latvieši. Cienot un respektējot viņu izcelsmi, tautību un valodu, ir jārunā par piederību nācijai –latviešiem. Tāpat kā Somijā ir somu izcelsmes zviedri, mēs varētu runāt par krievu vai ukraiņu izcelsmes latviešiem. Ja mēs par to Jaunajā gadā vienojamies, tad arī citas problēmas risināsies daudz ātrāk un skaidrāk."

Es varu tikai piekrist – es būtu laimīgs, ja Jeļena Prokopčuka, Deniss Hanovs, Vjačeslavs Kaščejevs, Matiass Knolls, Vladislavs Nastavševs, Hosams Abu Meri un daudzi citi brīnišķīgi cilvēki, kas dzīvo un strādā Latvijā, sauktu sevi par latviešiem. Man viņi tādi ir.

Taču, ja runājam par mūsu sabiedrību kopumā, jāsaka, ka cilvēku identificēša pēc etniskās piederības mums ir ļoti raksturīga. Turklāt, būsim godīgi, latviešu attieksme pret jebkuru svešinieku, kas runā ar akcentu, vai izskatās citādāk, vienmēr ir bijusi piesardzīga, lai neteiktu vairāk. Droši vien tā ir jebkura maza etnosa iezīme. Savdabīgs pašaizsardzības refleks. Līdz ar to pamatots ir jautājums –  vai latvieši būtu gatavi pieņemt domu, ka cilvēki, kas etniski nav latvieši sauc sevi par latviešiem?  Un vai cittautieši paši vēlētos sevi tā saukt? Un kāda būtu pašu cittautiešu attieksme pret tiem, kas sevi definētu kā latviešus? 

Izrādē “Cerību ezers” māte pārmet dēlam, ka viņš ir pārlatviskojies –  Ты олатышел. Аr to domājot viņa interesi par kultūrtelpu, kas runā citā, mātei nesaprotamā valodā un viņa ignoranci pret mātei tik svarīgo krievvalodīgo televizorpasauli. Un māti var saprast. Dzīvot sentimentālās atmiņās par Padomju Savienību, kur aizvadīta jaunība, kur piedzīvota mīlestība un pēkšni aptvert, ka viss, kas tev ir šķitis vērtīgs, tavam dēlam liekas nevajadzīgi krāmi, ir nepanesami. Savukārt dēls ir izvēlējies tādu kultūrvidi, kas ļauj viņam attīstīties, realizēties kā māksliniekam un šajā vidē viss notiek latviski.
Cilvēciski saprotama ir gan dēla gan mātes pozīcija, un tas mūsu pūliņus atrast kopīgo un uzbūvēt sabiedrību, kurā, sakot «mēs», mēs tiešām domātu visus mūs, padara vēl sarežģītākus.

Savas un citu atmiņas

Un lai labāk izprastu šīs pretrunīgās situācijas cēloņus, pievērsīsimies mūsu atmiņām – gan tām, kas pieder mums pašiem, gan tām, kuras mēs lietojam kā savas. Kā zināms, visu atcerēties nav iespējams, tādēļ cilvēka atmiņa ir selektīva un konstruējoša. Pirmkārt, cilvēks atceras to, ko vēlas atcerēties. Otrkārt, nevis tā, kā to saprata toreiz, bet, ņemot vērā vairākus apstākļus – notikušā konsekvences, savu pieredzi un citur iegūto informāciju par šo faktu un tā tālāk.

Piemēram, kopš barikāžu laika ir pagājuši 25 gadi. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai pašai nav atmiņu par Padomju Savienību.

Viņu priekštatus veido vecāku atmiņas, un ir ļoti interesanti vērot kā šīs dažādās mantotās atmiņas sadzīvo šodienas Latvijā.

Šai kontekstā man ārkārtīgi nozīmīga šķiet Krievu teātra izrāde "Neatkarības bērni". Četri jauni, talantīgi aktieri kopā ar dramaturgu Alekseju Ščerbaku un režisori Antru Leiti ir radījuši izrādi par neatkarības atgūšanas laiku. Ko par šiem notikumiem domā viņi paši, nākdami gan no krieviski, gan latviski runājošām ģimenēm, un kā šos notikumus atceras viņu mammas. Aktieri spēlē gan sevi, gan savas mammas un patiešām ir neatkarības bērni, jo visi ir dzimuši deviņdesmito gadu sākumā.

Izrāde ir veidota kā atbildes uz jautājumiem, kas laiku pa laikam parādās uz ekrāna skatuves dibenplānā. Kāda bija dzīve PSRS, kāpēc latvieši gribēja neatkarību…un tā tālāk. Jaunieši atbild lakoniski kā par jebkuru vēstures grāmatā aprakstītu notikumu. 1991.gadā sabruka PSRS un nodibinājās Latvija. Viss. Savukārt mammu atbildes ir emocionāli piesātinātas, personiskas, vienmēr saistītas ar kādu detaļu, kas tajā brīdī likusies būtiska. Piemēram, kāda mamma saka – "es nesapratu, kas notiek, bet atnāca tavs tētis vieglā šmigā un teica, ka jāmūk, jo tūlīt latvieši nāks visus krievus arestēt. Un mēs mukām, bet tad viņš aizskrēja atpakaļ uz dzīvokli paņemt šnabi, citādi latviešu marodieri izdzeršot". Otra mamma atceras – "bija tik brīnišķīga sajūta… Vīri no laukiem sabraukuši ar traktoriem, deg ugunskuri, visi jau saprot, ka pret tankiem tas nepalīdzēs, bet stāv, sargā". Cita mamma saka – "nu nē, es tur negāju, tas jau tāds jauniešu pasākums – dziesmas pie ugunskura un tā tālāk, tāpat kā Maidans. Ja gribētu, tad visus tur izšķaidītu, vienkārši Gorbačovs atļāva un viss." Un ceturtā mamma saka – "man bija šausmīgi bail, tu biji tiko piedzimusi un es sapratu, ka tagad sāksies karš."

Jāsaka, viedokļi par dzīvi PSRS, par pārmaiņu laiku, par dzīvi tagad nebija atklāti konfliktējoši, tomēr pietiekami atšķirīgi, lai kairinātu skatītāja personiskās atmiņas un liktu pieslieties vienam vai otram viedoklim. Brīžiem es sevi pieķēru pie domas, ka gribu iebilst – tā teikt, "es tur biju, es zinu, viss bija pavisam citādāk", bet jau nākamajā mirklī es sapratu, ka tāds jau arī bija izrādes mērķis. Likt atcerēties.

Jauno dotās cerības

Kaut ko līdzīgu man ir teikuši vecāka gadagājuma cilvēki pēc izrādes "Vectēvs". Tiklīdz cilvēks izdzird pazīstamu vietvārdu, precīzu kādas smaržas vai garšas aprakstu vai ir bijis klāt notikumos, par kuriem tiek stāstīts, tā paša pārdzīvotais ataust atmiņā un šis skatītājs kļūst par manu sarunu biedru.
Un tā es biju kļuvis par sarunu biedru četriem jauniešiem, kuri paši nebūdami, notikuma liecinieki, lika man atcerēties laiku pirms 25 gadiem.

Jā, iespējams izrādei pietrūka konflikta asuma, patiesību sakot, tur vispār nebija konflikta. Tā bija brīnišķa humānisma caurstāvota, latviešiem ārkārtīgi komplimentāra izrāde, kurā nebija ne vēsts no smirdīgajim krievu okupantiem vai pretīgajiem latviešu fašistiem, tur nebija ne aizvainojuma, ne naida un šī harmoniskā toņkārta stipri disonēja ar manām personiskajām atmiņām par kautiņiem divplūsmu skolā Ķengaragā, vai cīņu par vietu mūsu komunālā dzīvokļa vannasistabā. Stāstu redakcija bija notikusi par labu tautu draudzībai. Acīmredzot tāda bija izrādes veidotāju izvēle un es to respektēju. 
Tomēr es pieļauju, ka izrādes maigajai intonācijai ir vēl kāds skaidrojums. Lielākoties tie ir mammu stāsti un neviena mamma negrib karu, viņas vienmēr grib pasargāt bērnu, un jau stāstot koriģē savas atmiņas tā, lai bērnam tās nenodarītu pāri. Ja citādi nevar, tad vienkārši noklusē. Arī es daudzus faktus no savas ģimenes vēstures uzzināju tikai tad, kad padomju režīms jau bruka. Mammas taču saprot, ka viņu atmiņas dzīvos tālāk bērnos un ka bērni raudzīsies uz pasauli un veidos attiecības ar citiem atsaucoties uz šīm atmiņām. Ja man ir taisnība, tad izrāde "Neatkarības bērni", pat neņemot vērā visas citas kvalitātes, kas tai piemīt,  ir himna mātes gudrībai.

Tad, kādēļ šis kultūras notikums man šķiet tik sabiedriski nozīmīgs? Pirmkārt, ir redzams, ka uzaugusi jauna paaudze, kura pati grib tikt skaidrībā ar sevi – kas viņi tādi ir. Iespējams, manas pārdomas par latvjiem vai latviešu izcelsmes krieviem viņiem nemaz nav aktuālas. Viņi brīvi runā vairākās valodās, ir atvērti pasaulei, spējīgi diskutēt un ieklausīties, un izdarīt savus secinājumus.

Es, protams, negribu vispārināt, taču šo četru jauno cilvēku inteliģence liek raudzīties nākotnē cerīgi.

Otrkārt nozīmīgi ir tas, ka izrāde notiek Krievu teātrī un, ka tā uzrunās tieši krievvalodīgo publiku. Es pats biju liecinieks kā, klausoties stāstos, publikas simpātijas un līdzpārdzīvojums laiku pa laikam mijās ar neizpratni un apjukumu.

Treškārt tas ir vērtīgi pašiem aktieriem. Esmu ļoti pateicīgs Alvim Hermanim par ideju veidot izrādes par mums līdzās dzīvojošiem cilvēkiem, ko mēs aizsākām pirms 12 gadiem, jo aktierim pašam veidot dramaturģisko materiālu ir pavisam citādāk nekā strādāt ar jau uzrakstītu tekstu. Tavs tēls nav izdomāts, tas ir īsts, viņš tev ir uzticējies un turpina dzīvot tev līdzās, līdz ar to atbildības pakāpe par katru izrunāto vārdu ir pavisam cita.

Likteņu kopums

Un vēl šī izrāde pierādīja, cik iedarbīgas ir atmiņas un ka ceļš, ko savulaik mēs ar Alvi izvēlējāmies strādājot pie izrādes "Vectēvs, bija pareizs. Ar atmiņām cīnīties nevar. Tās nevar mainīt. Atmiņas ir subjektīvas, tādēļ, ja kāds saka – "es tā atceros", jebkuri argumenti kļūst bezjēdzīgi. Taču mēs varam dažādas atmiņas vai pretējus viedokļus novietot līdzās un palūkoties uz tiem no malas. Piemēram, kad es lasu Ata Klimoviča grāmatu "Personiskā Latvija", mani uzrunā ne tikai katrs atsevišķs stāsts, bet arī visu šo likteņu kopums. Līdzīgi ir izrādē "Vectēvs". Paradoksāli, ka jo lielāka ir katra atsevišķā viedokļa subjektivitāte, jo ticamāka veidojas kopaina.

Tikai ir viens nosacījums – aktieris nedrīkst vērtēt, viņš nedrīkst piesārņot tēlu ar savu attieksmi, ir jāļauj tēlam runāt pašam, vērtēšanu atstājot skatītājiem.

Un ir vienalga, vai tas, ko mēs redzam uz skatuves, atbilst mūsu līdzšinējiem priekštatiem, vai nē, tas darbojas. Izrādē "Vectēvs" es spēlēju trīs pretunīgus tēlus, kuri  zināmos apstākļos nošautu viens otru. Protams, tīri cilvēciski, kāds no viņiem man liekas simpātiskāks par otru, taču uz skatuves man nav tiesību uz savām simpātijām, es nedrīkstu miegt ar aci publikai un teikt – "re, šis ir pareizais viedoklis". Es nedrīkstu būt politkorekts, es nedrīkstu rediģēt savu tēlu atbilstoši valdošajam priekšstatam. Izrādes neviennozīmīgums provocē skatītāju uz domāšanu, uz salīdzināšanu.

Piemēram, mana sievasmāte atceras vācu karavīrus, kas sargāja Ķeguma spēkstaciju no uzlidojumiem un katru nakti virs spēkstacijas cēla gaisā tīklu ar gāzi pildītiem baloniem, un katru rītu tos nolaida un ļāva Ķeguma bērniem lēkāt pa baloniem, lai ātrāk izlaistu gāzi. Esot bijis ļoti jautri. Un tad viņa atceras pirmās dienas pēc kapitulācijas, kad viņi ar brāli sēdēja sarāvušies uz gultas, jo cauri pagalmam gājusi sarkanarmiešu ķēde. Tad istabā ieskrējis viens karavīrs ar durkli, paskatījies uz viņiem, savācis galda pulksteni un aizskrējis. Esot bijis ļoti briesmīgi.

Es runāju ar cilvēku, kurš bija uzaudzis kādā Baltkrievijas ciemā netālu no Latvijas robežas un kā mazs puika pieredzēja, ka vācieši viņu kopā ar brāli aizved uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur viņiem bērnu blokā regulāri ņēmuši asinis vācu armijas hospitāļu vajadzībām, un viņš redzējis, kā viņa mirušo brālīti aiznes uz bedri. Un vēl viņš atceras, kā sarkanarmieši viņu atbrīvoja no nometnes Vācijā.

Konfliktējošās atmiņas

Katrs stāsts ir patiess, taču, atsevišķi ņemts, tas nesniedz mums patiesu ainu par kara laiku Latvijā. Tikai aplūkojot tos reizē, konfrontējot ar savām zināšanām un atmiņām, mēs varam iegūt daudzmaz ticamu ainu.

Jo jāņem vērā, ka abiem bērniem kara laikā bija 7-8 gadi un nekas pasaulē nespēs šos savstarpēji izslēdzošos iespaidus mainīt. Tas paliek uz mūžu. Un neapzināti tie tiek vispārināti un lietoti katru reizi, kad mēs satiekam cilvēku, kas runā tajā vai citā valodā. Satiktajam cilvēkam nav nekāda sakara ar pāri nodarījumu, ko kāds mums ir nodarījis pirms vairākiem gadu desmitiem, taču mūsu atmiņu nospiedums dara mūs piesardzīgus attieksmē pret šo cilvēku. Turklāt cilvēkiem kā sociālām būtnēm ir nepieciešama kopības sajūta. Tāpēc mums simpatizē cilvēki ar līdzīgām atmiņām un mums ir grūti atrast kopīgu valodu ar tādiem, kuru atmiņas konfliktē ar mūsējām.

Un tas turpinās nākamajās paaudzēs. Starp tiem, kas pulcējas pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem, diez vai ir kāds, kas būtu piedalījies Ķīšezera forsēšanā 1944.gada 13.oktobrī. Tomēr 9.maija svinības katru gadu pulcē aizvien vairāk laužu. Tie ir cilvēki, kurus vieno noteikta atmiņas telpa un viena valoda. Otra, daudz mazāka grupa, pulcējas 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Atmiņas ir diametrāli pretējas un cita valoda. Un iemesli 9. maija svinību dauzskaitlībai ir vairāki.

Pirmkārt, šie cilvēki ir atraduši lielisku simbolu savā koletīvajā atmiņu telpā. Tā ir uzvara, kas simbolizē gan padomju tautu, pie kuras viņi jūtas piederīgi, gan ciešanas un upurus, gan krievu valodu, kas viņus vieno. Otrkārt, šo svētku popularitāti ir vairojusi mūsu valsts tuvredzīgā integrācijas politika, jo laikā, kad notiek karš par cilvēku prātiem, kad citas valstis tik daudz resursu investē šajā karadarbībā, cerēt, ka viss nokārtosies pats no sevis, ir vienkārši naivi. Protams, daudz kas jau ir nokavēts, taču, man liekas, arī tagad nebūtu par vēlu piedāvāt dažāda vecuma cilvēkiem ne tikai bezmaksas, bet pat subsidētus valodas kursus.

Cilvēks, protams, ir zinātkāra būtne, tomēr, ja pilnīgi visas viņa garīgās prasības tiek apmierinātas viņa dzimtajā valodā, viņam nav nekādas nepieciešamības mācīties citu valodu pat, ja tā ir valsts valoda. Mēs esam nonākuši paradoksālā situācijā, kad latviešu valoda krievvalodīgam cilvēkam izraisa nepatiku nevis tādēļ, ka viņam nepatiktu latvieši, vai Latvija, bet gan tādēļ, ka šajā valodā ar viņu sazinās valsts drošības orgāni, ieņēmumu dienests un citas kontrolējošās iestādes.

Īsāk sakot, viss nepatīkamais un sarežģītais viņa dzīvē ir latviski, bet viss jaukais un izklaidējošais – kino, TV, mūziķu koncerti, teātra izrādes, jaunākās grāmatas  – krieviski.

Lieki piebilst, ka šī situācija uz valodas mācīšanos nerosina.

Atšķirīgās pasaules

Protams, viss, ko es tūlīt sacīšu, ir tikai hipotētiski pieņēmumi, iespējams, nav tik slikti, taču man ir aizdomas, ka līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas un intensīvu darbu pie Krievijas iedzīvotāju impēriskās pašapziņas stiprināšanas, liela daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju nolēma apmēram tā: "Negribat dot pilsonību, nu tad arī nevajag, neies jau lūgties. Būvējiet savu valsti, vēliet savas valdības, stājieties, kādās savienībās gribat, un lieciet mūs mierā. Fiziski atrasties vienā valstī un mentāli otrā mums nav nekāda problēmu. Mūsu prezidents mums pulksten 24:00 pēc Maskavas laika novēl Laimīgu Jauno gadu mums saprotamā valodā un mums viss ir kārtībā. Ja kāds latviešu gudrinieks uzskata, ka tā ir šizofrenija, tā ir viņa darīšana, viņš pat var nolasīt lekciju par šo tēmu Žaņa Lipkes muzejā, vēlam veiksmi! Nu un!? Mums no tā ne silts ne auksts."

Tā pat nav konflikta situācija, tā ir situācija, kurā viena kultūrtelpa vai atmiņu telpa ignorē otru. Un ikviens krievvalodīgs cilvēks, nonācis latviskajā kultūrtelpā, ir spiests atrisināt šo konfliktu sevī.

Jo nav jau tā, ka visi ar šo lietu kārtību būtu apmierināti. Jebkuram domājošam cilvēkam tā ir mokoša sajūta. Un šis, manuprāt, arī ir galvenais iemesls, kādēļ režisors Vladislavs Nastavševs kopā ar mums veidoja izrādi "Cerību ezers". Saprast sevi šajā zemē. Vai, kā saka lugas varonis, "ko darīt ar šīm, no pirmā skata derdzīgajām deviņstāvenēm, kas personificē mūsu visu kopīgo padomju bērnību?"

Lēmums veidot izrādi krievu valodā latviešu teātrī, protams, bija riskants. Ko sacīs mūsu publika un vai šādā veidā mēs iegūsim jaunu? Vai tie, kuri parasti iet tikai uz Krievijas lielo teātru viesizrādēm, nāks skatīties "Cerību ezeru"? Mums diemžēl nav drošas statistikas, taču jaunieši, kas strādā biļešu kontrolē, saka, ka krievvalodīgo skatītāju klūst aizvien vairāk. Teātra mājaslapā ir neskaitāmas komplimentāras atsauksmes par izrādi, taču ko īsti domā krievvalodīgie skatītāji, vai viņi identificējas ar izrādes varoņim, mums nebija skaidrs un mēs nolēmām pēc kādas no izrādēm uzaicināt skatītājus uz sarunu. Pēc izrādes beigām palika gandrīz visa publika. Izrādījās, ka tie krievvalodīgie skatītāji, kas pastāvīgi nāk uz mūsu teātri, uztver šo izrādi līdzīgi kā latvieši – kā mākslas faktu, kā izrādi par mātes un dēla attiecībām, kamēr tie skatītāji, kas, pateicoties subtitriem, pirmo reizi bija atnākuši uz mūsu teātri, uztvēra to kā politisku izrādi. Viņi bija dzīvojuši pārliecībā, ka Latvijā par to tik atklāti nemaz nedrīkst runāt.

Un tas tikai lieku reizi atgādina, ka mēs bieži vien dzīvojam pilnīgi atsķirīgās pasaulēs un īstas diskusijas vietā izmantojam stereotipus viens par otru.

Cilvēki starpstadijā

Gluži kā gadījumā ar "Neatkarības bērniem", sarunas intonācija bija ļoti inteliģenta un samiernieciska un, lai arī kā mēs mēģinājām diskusiju ievirzīt provokatīvākā gultnē, varēja just, ka cilvēki apzināti izvairās no tādām tēmām, kas varētu aizskart citus. Nav jau brīnums – cilvēki, kas nāk uz teātri, ir inteliģenti cilvēki, spēj iejusties, spēj iztēloties, kā jūtas otrs.

Mūsu saruna notika latviski. Pirmie runātāji no publikas savas replikas sāka, piesakot savu etnisko izcelsmi, līdz ar to viss mūsu simpozijs pieņēma šos spēles noteikumus un izrādījās, ka puse no runātājiem bija krievvalodīgie vai no jauktām ģimenēm. Visi, kas piedalījās diskusijā, teica, cik tas ir lieliski, ka kāds par to runā, jo tā sajūta, ka beidzot būtu jāizrunājas, ir visiem, gan krieviem, gan latviešiem, tikai kaut kā neērti sākt. Piemēram, viens no skatītājiem sacīja, ka viņš ir krievs, pastāvīgs mūsu teātra apmeklētājs, ka izrāde esot brīnišķīga, taču viņš esot sevi pieķēris pie domas, ka pēc izrādes “Latviešu mīlestība” noskatīšanās viņam bija sajūta, ka viņš labprāt draudzētos ar visiem tās varoņiem, bet viņam ir šaubas, vai latvieši gribētu draudzēties ar “Cerību ezera” tēliem. Tomēr neesot tie varoņi pārāk simpātiski. Kāpēc viņam tā likās, grūti pateikt. Viena meitene no krievu ģimenes brīnišķīgā latviešu valodā sacīja, ka viņas draugu loks ir ļoti plašs un nedz izcelsmei, nedz valodai tur nav nekādas nozīmes. Viņa bija atvedusi uz izrādi savus vecākus, kuri latviski nerunāja, taču bija ļoti saviļņoti par redzēto, jo viņi bija svēti pārliecināti, ka šī tēma Latvijā ir tabu, un ka par krievu un latviešu attiecībām šeit publiski nedrīkst runāt.

Diskusija beidzās tikpat jaukā gaisotnē, kā iesākusies, un sapratu, ka īstais izrādes adresāts jau nav šie cilvēki zālē. Ar viņiem viss ir kārtībā. Īstais adresāts ir tie, kuri pat nenojauš, ka ir tāds Jaunais Rīgas teātris, kur runā par viņiem. Tie ir cilvēki, par kuriem izrādes varone Alla saka – "потерявшееся люди" – pazaudējušies cilvēki. Kuri sabrūkot PSRS, pēkšņi vairs nespēja noorientēties jaunajā pasaulē un jau 25 gadus ir iestrēguši dīvainā starpstāvoklī. Un kā lai viņus uzrunā, es nezinu.

Kad es jautāju sava varoņa prototipam, inženierim Mišam no Novosibirskas, kas ir teātris, viņš teica: "Teātrim ir jāpārsteidz, teātrim ir tā jāsapurina cilvēks, lai viņš ieraudzītu pasauli ar citām acīm."

Man šķiet, teātris to jau dara un, ja izrādīsies, ka mēs ar savām izrādēm esam kādu izpurinājuši laukā no šī starpstāvokļa un viņš ir ieraudzījis pasauli citām acīm, mēs būsim laimīgi."

.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti