Pāridarītāji bērnam Liepājas pedofilijas lietā izrādījās cietušās meitenes vecāsmātes vīrs un dēls. Pagājušajā nedēļā Dobelē sāka izskatīt kādu krimināllietu, kur par mazgadīgas meitenes izvarošanu apsūdzēts patēvs.
Par līdzīgiem gadījumiem ziņots arī iepriekš. Detalizētas statistikas par to, cik bieži Latvijā bērnu izmantotājs izrādās tuvinieks, nav, taču gan centrā "Dardedze", gan Valsts policijā atzīst - Latvija nav izņēmums un tieši tuvinieki visbiežāk pastrādā dzimumnoziegumus pret bērniem. Tieši tādēļ šos noziegumus arī ir tik grūti atklāt un nereti par tiem arī neuzzina.
"Ja cietušais par to runā, izstāsta, tad ir vieglāk, bet, ja cietušais negrib un nevar runāt, tad policija var uzzināt tikai no kaimiņiem, no lieciniekiem, no tiem cilvēkiem, kuri strādā tajā laika periodā ar bērnu," klāsta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Pedofilijas apkarošanas nodaļas priekšniece Irina Dzeva.
Policijā stāsta, ka biežāk izmantoto bērnu vidū ir meitenes, bet varmāka ir vīrietis. Lai gan ir gadījumi, kad izmantoti tiek zēni, bet pāridarītājs var būt arī sieviete.
Centrā "Dardedze", kas ikdienā strādā arī ar seksuāli izmantotiem bērniem, skaidro, ka ģimenes attiecību lokā esoši cilvēki pedofiliem ir viegli pieejami, un tā arī ir atbilde, kāpēc tieši ģimenē šādi noziegumi notiek visbiežāk. Turklāt ir jāpanāk, lai bērns nepretojas un arī te ciešās saites nāk par labu. Īpaši, ja bērns seksuālās darbībās tiek iesaistīts ļoti agri, viņš nemaz nezina, kas ir labi un kas slikti.
"Piemēram, var būt sešgadīgs bērns, kurš var būt pilnīgi pārliecināts, ka visās ģimenēs visi tēti divas reizes nedēļā vakarā pirms došanās gulēt iet pie savām meitiņām guļamistabā un aizskar viņu dzimumorgānus. Un tad, kad bērns uzzina no citiem, ka nebūt tā nenotiek, viņš ir šokā, jo viņa dzīve ir tā veidojusies, viņš no agras bērnības jau ir radināts pie šādām attiecībām, līdz ar to viņš pat nezina, ka tas ir nepareizi, ka par to kādam būtu jāpastāsta," stāsta centra “Dardedze” psiholoģe Laila Balode.
Turklāt vēl viena problēma esot apkārtējo vienaldzība, tostarp pārējo tuvinieku lokā.
"Viens, ar ko mēs šeit "Dardedzē" saskaramies, ka ģimenes locekļi neredz. Un viņi neredz pat tādas lietas, kas tiešām ir acīmredzamas. Viņi kaut kādā veidā ir tik ļoti pieraduši dzīvot tajā destruktīvajā sistēmā, ka vai nu izmainīta bērna uzvedība, vai pat tas, ko bērni saka un norāda - tas nesasniedz dzirdīgas ausis," piebilst Balode.
Nereti pieaugušajam, kas sava dzīvesbiedra vai radinieka pāridarījumus nav novērsis, arī vajadzīga psihologa palīdzība. Īpaši, ja noziegums pret bērnu pastrādāts ilgstoši, jo tas sirdsapziņai ir liels slogs, kauns un bailes. Atgūšanās pēc šādiem nodarījumiem ir arī daudz smagāka, kā, piemēram, pēc izvarošanas, kas pastrādāta ārējā vidē, ko ir gan vieglāk atklāt, gan vieglāk lūgt palīdzību.
"Bet, ja tas ir noticis ļoti ilgi, ja cilvēkam vispār ir tikai septiņu, astoņu gadu vecumā radusies pārliecība, ka tas nav pareizi, tad tas process neapšaubāmi ir daudz ilgāks. Jo dabiski, no ģimenes locekļiem mēs sagaidām atbalstu un aizsardzību un, lai to procesu dabūtu atpakaļ, tam procesam ir jābūt ilgākam," norāda psiholoģe.
Turklāt viņa īpaši uzver, ka rehabilitācija ir vienlīdz grūta, vai tā bijusi izvarošana vai netiklas darbības, un bērnam pāri nodarīt var pat nepieskaroties.
