Sedas kultūras namā, kas te ir viena no raksturīgākajām Staļinlaika klasicisma celtnēm un tagad ieguvusi arī košu fasādi, Latvijas Radio Vidzemes korespondente Gunta Matisone tiekas ar vietējās folkloras kopas "Sudaruška" dalībniecēm. Dziesmās jaušams slāvu tautām raksturīgais temperaments, galdā tiek celts patvāris un pankūkas. Folkloras kopas vadītāja Jeļena Tēraudkalne stāsta, ka pirms pieciem gadiem izveidotais folkloras ansamblis ir gan vairāk pašu priekam, taču arī koncertu netrūkst.
"Mēs dziedam tāpēc, ka mēs nevaram nedziedāt. Tas kaut kur krājas, krājas iekšā un jānodod tālāk cilvēkiem, vajag padalīties. Un mēs ar prieku ejam, ar koncertiem mums bija pagājušā sezona bagāta, kādi 22 līdz 24 koncerti," lepojas Jeļena Tēraudkalne.
Dalībnieču vidū - gan sedēnietes, kuras jau te dzimušas, gan arī sievas, kuras bija mazi bērni tad, kad viņu vecāki atbrauca apgūt kūdras purvu. Bija tādi, kuri atbrauca labprātīgi, bija arī tādi, kuru vecākiem tas bija obligāti jādara.
Tatjana Cageļkina stāsta, ka viņu ģimenei Maskavas dzīvi nācās nomainīt pret nelielo purva pilsētiņu: "Vecākus nosūtīja uz šejieni. Katrā ziņā viņi nožēloja, ka nevarēja tur palikt, bet tur jau neko nevarēja darīt - dzimtene un komjaunatne teica, ka jābrauc. Un tā te visu dzīvi nodzīvoja."
Savukārt Raisa Bogdanova te dzimusi un augusi, tāpēc arī latviešu valoda problēmas nesagādā: "Dzīvot Sedā var, īpaši var dzīvot pensionāri, tāpēc, ka viņiem ir naudiņa, bet Seda ļoti skaista pilsētiņa. Ir labsirdīgi cilvēki, mēs neskatāmies uz tautību, visi cilvēki ir draudzīgi. Dzīvot var, vienīgais trūkums ir, ka cilvēkiem nav darba."
Nav darba - to kā galveno problēmu nosauc vai visi satiktie sedēnieši. No savulaik ap 4000 iedzīvotājiem tagad te palikusi labi ja trešā daļa. Daudz tukšu dzīvokļu. Strenču novada pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Iveta Ence vērtē, ka Seda ar šejienes dabu un klusumu ir pateicīga vieta dzīvošanai.
"Saucamās "hruščovkas" ir, paneļmājas daudzdzīvokļu, kuras, atrodot kaut kādu rekonstrukcijas un siltināšanas resursu naudiņu, tad arī varētu šeit nodrošināt diezgan labu dzīvojamo fondu apkārtējām apdzīvotām vietām. Smiltene - 30 kilometri, Valka - 24 kilometri, Valmiera - 20. Varbūt, ka jāsāk domāt tā kā Eiropā, ka tas nu gan nav attālums, lai nokļūtu uz darbu. Šī vieta kā dzīvojamā vieta var attīstīties, jo apkārtne ļoti brīnišķīga," pauž Iveta Ence.
Staļina laika apbūve tik koncentrētā veidā nekur citur Latvijā nav redzama. Jautāta, vai Sedas nākotni varētu saistīt ar tūrismu, Iveta Ence norāda: "Tā ir pārsteigums cilvēkam, kurš šinī pusē nekad nav bijis. Mēs braucam caur ļoti skaistu mežu un pēkšņi ieraugām tādu arhitektūru, kāda varbūt vēl kaut kur Krievijā ir sastopama, tas tāds pārsteigums, tāpēc to varētu nosaukt par valsti valstī, tajā ziņā tā ir unikāla. Es, piemēram, to saskatu kā kaut ko feinu, kāpēc ne, jo tā ir mūsu vēsture. Var nosodīt baronlaikus, var pieņemt tos, cildināt, var nosodīt padomjlaikus, bet tie te ir un tā ir mūsu vēsture."
Tomēr šīs sava laika liecības iet bojā, un, lai attīstītu tūrismu, nepietiek tikai ar apskates vietām. "Tūristiem ir ļoti interesanti, tikai šeit ir tas apburtais loks. Vjadzētu ar mārketingu nodarboties, mēs lēnām uz to ejam, tad ir jānodrošina arī pakalpojums, jo šeit pat nav ēdināšanas iestādes, elementāru lietu šeit nav," stāsta Strenču novada pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Iveta Ence.
Runājot par integrāciju un to, vai jūtas Latvijai piederīgi, folkloras kopas vadītājai Jeļenai ir savs viedoklis: "Ļoti laba valsts, es to mīlu. Kad mēs ar latviešiem runājam, man tāda sajūta, ka man tās vairāk žēl nekā viņiem. Viņiem visi bērni pa ārzemēm, kaut kur brauc, mani bērni dzīvos šeit. Dzimtenei grūti, ir jādzīvo šeit, ir jābūt kopā, un mani bērni dzīvos šeit."
Ne jau visi sedēnieši ir tik optimistiski par savu piederību valstij, gados vecākie cilvēki, dzīvojot savā noslēgtā vidē, valodu tā arī nav apguvuši, bet jaunajā paaudzē, domājot par iekļaušanos darba tirgū, situācija jau mainās.
