Eiropā pirmais radiofons sāka darboties Londonā 1922. gadā, un jau 1925. gada 1.novembrī sāka skanēt Latvijas Radiofons, atskaņojot Džakomo Pučini operu „Madam Butterfly”.
Ieva Upīte: - Sakiet, kā Jūs vērtējat šo laiku, 1925. gadu, kādi notikumi bija Latvijā un kāda loma bija radio šajā laikā?
Eduards Liniņš: - Latvija šai laikā ir, var teikt, nupat savu valstiskumu pirmo reizi ieguvusi, izveidojusies jauna nācija. Un zīmīgi ir tas, ka Latvijas Radio sāk savus raidījumus samērā drīz pēc tam, kad tas ir uzsākts lielākajās Eiropas valstīs. Dažādās Eiropas valstīs dažādi, bet tātad divdesmito gadu vidus arī ir tas laiks, kad sāk raidīt gan komerciāli, gan publiski, nu, toreiz nepārprotami valsts raidītāji gan Parīzē, Londonā, Berlīnē, Maskavā un arī Rīgas Radiofons. Un te mēs, es domāju, redzam pirmkārt to tendenci, ka Latvija uzskatīja par ļoti nozīmīgu turēt līdzi Eiropas attīstītākajām nācijām. Tas bija valsts varēšanas apliecinājums - arī sava nacionālā Radiofona nodibināšana.
- Kā vēsturiski bijušas un veidojušās radio un valsts attiecības?
- Man nav ļoti precīza priekšstata par to, kā veidojās radio un valsts attiecības Latvijas demokrātijas periodā. Toreiz, protams, nepastāvēja tādas publiskas kontroles institūcijas, kādas mums ir šobrīd. Protams, radikāli mainās radio un valsts attiecības tajā brīdī, kad Latvija pārstāj būt demokrātiska valsts līdz ar Ulmaņa apvērsumu 1934. gadā, kad, protams, radio kā tobrīd iedarbīgākais masu saziņas līdzeklis kļūst par nepārprotamu jaunā režīma ruporu. Nu, tas viens spilgtākais paraugs mums ir Latvijas Radio fonotēkā, tātad runa, ar kuru Kārlis Ulmanis uzrunā Latvijas tautu pēc tam, kad viņš ir atlaidis parlamentu un kļuvis par autoritāru vadoni.
Savukārt 1940. gadā jaunajam režīmam nenācās masveidīgi tūdaļ nomainīt visus radio profesionāļus tāpēc, ka viņi neprastu runāt jaunā režīma, nu jau padomju režīma ideoloģiskajā valodā, - viņiem nācās tikai nolikt priekšā mazliet jaunu režīma ideoloģisko klišeju komplektu. Bet tā izjūta par to, ka ir režīma noteikti rāmji, ir režīma noteikts pasūtījums, tā jau bija iestrādāta šajā Ulmaņa diktatūras periodā - par to, kā ir jāpaslavē vadonis, kā viņš ir jāsauc par mūsu brīvības garantu un vienotības nesēju, tautas apvienotāju, tautas spēka iemiesojumu un tā tālāk. Nu, mazliet pamainījās tādas klišejas, tātad tautas vadoņa-vienotāja Ulmaņa vietā nāca visu tautu tēvs un skolotājs - ģeniālais biedrs Staļins.
- Un vēl mums bija arī vācu laiki, kuros interesanti, ka atskaņoja biežāk mūziku nekā ziņas, kādēļ Jūsuprāt, tas tā bija?
- Tā bija okupācijas vara, kurai vietējo iedzīvotāju kultūras dzīves organizēšana, sabiedriskās dzīves organizēšana bija ja ne nevēlama, tad absolūti sekundāra. Protams, Radiofons kā propagandas un informācijas līdzeklis bija ļoti tieši pakļauts šai okupācijas varai. Es domāju, tai pilnīgi trūka ieinteresētības veidot kādu sabiedriski nozīmīgāku saturu. Bet tas ir raksturīgi kara laikā arī tām radiostacijām, kuras apkalpo tieši karaspēku frontē - tur ir ļoti daudz šī izklaidējošā satura un nepārprotami ir nepieciešamība izklaidēt karavīrus, mazliet dot viņiem psiholoģisku atslodzi no tās baisās realitātes, kurā viņi pastāvīgi atrodas.
- Radio kā tehnoloģija savu uzplaukumu piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā. Kā Jūs domājat, kas visefektīvāk izmantoja radio - vācu vai padomju puse?
- Tas ir diezgan interesants jautājums. Es domāju, ka abas puses izmantoja gana efektīvi. Nu mēs zinām šo fenomenu - Maskavas Radiofona oficiālo ziņojumu diktors Levitāns, kura balss tembrs un runas maniere ļāva šādā audio formātā iemiesot karam mobilizētās padomju valsts varenības spēka, arī situācijas nopietnības un šī galējā sasprindzinājuma izjūtu.
Man nav nācies īpaši dzirdēt kādus Vācijas raidorganizācijas tālaika materiālus, tādu arī, manuprāt, ir visai maz saglabājies, bet abās pusēs nepārprotami tā ir propaganda un abās pusēs, kā mēs jau arī konstatējām, tas ir zināms saturs, kas ir veltīts karojošai armijai un nodrošina šo ļoti būtisko saikni karavīram ar viņa mājām.
- Un kā Jūs domājat, vai starp tiem materiāliem, kas mums ir palikuši fonotēkā no padomju laikiem, vai tas viss ir uzskatāms par propagandu, vai starp tiem ir arī kaut kādi parasti informācijas materiāli?
- Katrā ziņā priekšstats par to, ka viss, kas izskanēja Radiofonā, bija tikai un vienīgi propaganda, protams, nav adekvāts. Jo mums ir jāsaprot, ka tajā laikā sevišķi kultūras, mākslas un intelektuālās darbības sfērā pastāvīgi notika no abām pusēm smalka spēlīte, kurā nepārprotami pret režīmu noskaņoti, bet tajā pašā laikā šī režīma sistēmā neizbēgami iesaistīti cilvēki mēģināja, izmantojot esošo sistēmu, izmantojot tās iespējas, ko režīms viņiem deva, iedabūt tur pret valsts oficiālo politiku vērsto saturu.
Un tas notika visās darbības jomās, un tad attiecīgi jautājums, kā valsts to kontrolēja. Radio to kontrolēja pietiekoši strikti, bija nepieciešama faktiski visiem raidījumiem saskaņošana ar speciālu institūciju, kas saucās „Galvenā literatūras pārvalde”. Tad nu tur, protams, atkal iedarbojās šis pašcenzūras moments, un, protams, redaktora pienākums bija prognozēt, kas tad tur varēja izskanēt, un viņš bija atbildīgs par to, lai tur nekas nepieņemams neizskanētu.
- Un mazliet apstākļi mainījās, tuvojoties Atmodai, kad medijiem pieauga nozīme, skatoties no cilvēku skatpunkta. Pastāstiet, kāda bija nozīme tieši radio Atmodas laikā.
- Tā jau bija tā vienīgā alternatīva operatīvajai informācijai, ko varbūt jaunā paaudze īsti nav spējīga priekšstatīt, bet operatīvākais informācijas iegūšanas līdzeklis. Protams, laikraksti pastāvēja, bet nu arī jāsaka tā - pārvietojoties pa ielu, radioaparāts ir daudz ērtāks - ar ausīm uztvert to, ko tev stāsta - brīvības vārdu. Runa pilnīgi noteikti nav par informāciju. Runa ir par vēlēšanos būt šajā brīvības atgūšanas, uzdrīkstēšanās izjūtā. Pastāvīgi turēties uz šī emocionālā viļņa. Ir saprotams, ka arī šajā ziņā, protams, audio formāts ir daudz iedarbīgāks nekā drukātais vārds.
- Sakiet, ko Jūs pats atceraties no Atmodas laikiem un vai Jūs arī patērējāt radio?
- Jā, protams, man bija neliels radioaparāts, kuru es iegādājos dažus gadus pirms Atmodas, pirmkārt, lai klausīto to, ko raidīja Rietumu raidstacijas. Tas ir vēl viens ļoti nozīmīgs temats par Rietumu raidstacijām, kuras raidīja uz Padomju Savienības teritorijas. Un es arī biju šī satura kaismīgs patērētājs. Bija arī zināma riska izjūta. Un tās nebija anekdotes. Pa pilsētu pārvietojās reizēm tādi mikroautobusiņi ar aizkrāsotiem logiem, kuri no dzīvokļa logiem ar attiecīgu tehniku mēģināja konstatēt, ko tur klausās attiecīgās stundās. Lai gan tajā pašā laikā es atceros astoņdesmito gadu vidu, kas vēl bija padomju laiks, kad Jūrmalā uz kādas mājas palodzes šo „Amerikas balss” raidījumu klausījās uz visu skaļumu, ka visa iela varēja dzirdēt.
Nu, tas jau bija tāds Padomju Savienības agonijas sākuma laiks. Bet tātad, man bija šāds radioaparāts, pirmkārt tam nolūkam, bet kad Rīgas radio sāka raidīt saturu, kurš bija tā vērts, tad, jā, man tas patstāvīgi bija līdzi, bija pietiekami mazs, un es visnotaļ klausījos, ko atkal saka Dainis Īvāns vai Jānis Peters, vai Sandra Kalniete un tā tālāk.
- Tad Atmodas laikā radio bija ļoti liela nozīme, bet, kā Jūs domājat, kādas tendences radio ir mūsdienās? Ko cilvēkiem pašlaik nozīmē radio?
- Mēs sakām, ka radio ir fona medijs. Droši vien tā galvenā funkcija ir, kuru es jau piesaucu. To var uztvert fonā, paralēli darot kaut ko citu. Un tādā ziņā, manuprāt, joprojām aktuāls un pateicīgs informācijas uzturēšanas līdzeklis. Un tās galvenās funkcijas galvenokārt ir: informējošā, pirmkārt, izklaidējošā - otrkārt un izglītojošā – treškārt, un faktiski jau visveiksmīgākais ir tas saturs, kur visas trīs funkcijas ir klāt.
- Varbūt, mazliet pafilozofējot un paskatoties, radio ir tik daudz piedzīvojis... Kāda nākotnē varētu būt radio loma?
- Man gribētos domāt, ka radio joprojām saglabāsies tāds, kāds tāds ir. Es domāju, jau šobrīd radio uztveršanas funkcija ir pieejama vairumā mobilo sakaru ierīču. Nenoliedzami, es domāju, ka tas nekur nepazudīs. Tas nekur nepazudīs un nav, manuprāt tādu, es katrā ziņā neredzu tādu tehnoloģisku iemeslu, lai radio pazustu. Jo šis informācijas uztveršanas veids ir ērts, pateicīgs. Tāpēc es domāju, ka radio nākotnē noteikti būs. Protams, nekad vairs neatgriezīsies tie skaistie laiki, savā ziņā skaistie laiki, ko mēs redzam kādās vecās filmās, kur ģimene pulcējas ap radioaparātu un tad klausās vai nu operu, vai to, ko vadonis viņiem saka, vai sporta pārraidi. Visi šie mediji kļūst arvien individualizētāki, arvien marginalizētāki, katrs gūst izvēles iespējas. Un tas droši vien arī ir labi un pareizi.
