Rolands un Eva tikko nolēmuši Rīgā palikt vēl vienu dienu. Uz sava tandēma riteņa viņi ir jau četrus mēnešus un katrā pilsētā ļaujas notikumu plūsmai. Iepriekšējā vakarā lietū izvizinājuši gribētājus ar riteni pie Brīvības pieminekļa un tikušies ar Rīgas domes pārstāvjiem. Satikt mēru vai kādu citu atbildīgo politiķi, kā citās pilsētās, gan neesot veicies.
Rolands: Katrā pilsētā mēs cenšamies satikt pēc iespējas vairāk cilvēku un iepazīt pilsētu. Protams, tas ir tikai mūsu iespaids, tomēr, runājot ar cilvēkiem, mēs diezgan ātri redzam, kādas katrā pilsētā ir velo infrastruktūras problēmas, izaicinājumi, kādi ir pilsētas mērķi. Mēs vienmēr cenšamies uzklausīt abas perspektīvas – gan no pilsētas satiksmes plānotājiem un pilsētas vadības, gan no nevalstiskajām organizācijām. Rīgā tas izpaudās īpaši spilgti, ka abas perspektīvas bija diametrāli pretējas.
Eva: Jā, bet tas jau vispār pilsētām ir raksturīgi – vienā pusē ir riteņbraukšanas aktīvisti, NVO, reizēm arī eksperti, otrā pusē ir pašvaldība, un viņi cīnās viens pret otru. Un tas, ko mēs ar savu kampaņu vēlētos panākt – tāpēc izvēlējāmies braukt ar tandēma divriteni – ir parādīt, ka tikai sadarbojoties kaut ko var panākt, nevis cīnoties.
Man, protams, gribas dzirdēt par jūsu pieredzi Rīgā. Kā jūs tikāt līdz šejienei un kā vispār ir te pārvietoties ar riteni?
Rolands: Tas bija diezgan liels izaicinājums, jo galvenie ceļi Latvijā un arī Lietuvā ir ļoti šauri, ja salīdzina ar citām valstīm. Daudzviet nav apzīmētu nomales joslu un mašīnas brauc ļoti tuvu.
Kad iebraucām Rīgā, nevarējām ieraudzīt pārāk daudz velojoslu. Taisnību sakot, neredzējām gandrīz nekādu velo infrastruktūru.
Eva: Līdz šim esam redzējuši vien pāris velojoslu un to jauno ielu, Barona, kur it kā būs velojoslas, bet tomēr nebūs. Manuprāt, tas nav pārāk labs risinājums, tur var sanākt bīstamas situācijas.
Rolands: Man gan liekas, ka nav tik traki, jo mašīnas var dalīt ceļu ar riteņbraucējiem, bet nevis ar tramvaju.
Rīgā pašlaik nav daudz riteņbraucēju, un, protams, atsevišķa velojosla būtu forša, bet ja mašīnas brauktu pa sliedēm, tas aizkavētu sabiedrisko transportu.
Tātad, pēc jūsu novērojumiem, Rīgā salīdzinājumā ar citām pilsētām nav diez cik daudz velosipēdistu?
Eva: Nē, nav gan…
Rolands: Polijā bija daudz vairāk riteņbraucēju.
Eva: Jā, jo Polijā ir daudz vairāk velo infrastruktūras, arī mazajās pilsētās.
Rolands: Rīgas pašvaldībā arī nezināja, cik daudz cilvēku piedalās satiksmē – viņi nevarēja pateikt, cik daudzi brauc ar riteni, cik ar mašīnām, cik ar sabiedrisko transportu. Šie skaitļi ir svarīgi, lai saprastu, ar ko tu sāc un kur tu gribi nonākt. Viņiem ir mērķis sasniegt 20% velobraucēju līdz 2030.gadam. Kad mēs jautājām, vai tas ir reāli, atbildīgā sieviete sacīja – jā, bet viņa nezināja, cik daudz velobraucēju ir pašlaik. Nezinu, kā iespējams sasniegt mērķi, ja tu nezini, no kāda punkta sāc. Satiksmes departamentā mums arī nevarēja pateikt, cik kilometrus velojoslu viņi grib uzbūvēt. Pašlaik tie ir 60 kilometri, kas gandrīz miljonu lielai pilsētai nav faktiski nekas. Kopenhāgenā ir apmēram 1000 kilometru. Protams, tas ir cits līmenis… Vīnē ir ap 400 kilometru.
Pilsētai ir nepieciešams visaptverošs velo infrastruktūras tīkls, lai būtu droši braukt ar riteni jebkurā vietā. Protams, vispirms jārada centrālās asis, bet droši vajadzētu būt ikvienā ielā.
Pilsētu var saukt par drošu riteņbraucējiem tikai tad, ja ar riteņiem brauc arī māmiņas ar bērniem un veci cilvēki, jo viņiem ir visvairāk bail.
Vai Rīgā kādu redzējāt?
Rolands: Nē.
Eva: Un lielākoties cilvēki brauc pa ietvēm, kas, protams, nav tik ātri, ērti un traucē gājējiem.
Rolands: Mēs arī uz šo tikšanos braucām pa ietvi, jo uz ielām bija ļoti daudz mašīnu. Dzirdējām, ka Rīga cenšas ar to cīnīties, bet var saprast, ka cilvēki izvēlas auto, jo braukt ar riteni ir nedroši. Un tas tikai padziļina problēmu.
Teicāt, ka Rīga ir viena no tām pilsētām jūsu pieredzē, kur redzējāt vislielākās atšķirības tajā, kā pret velosipēdistu situāciju pilsētā izturas pašvaldība un kā – veloaktīvisti. Vai spējāt ieraudzīt zelta vidusceļu?
Rolands: Es jau parasti vairāk uzticos tam, ko saka nevalstiskās organizācijas… Jo pilsēta vienmēr grib labi izskatīties, viņi zina, ka mēs neesam vietējie un neko daudz nezina, tāpēc var visu ko iestāstīt.
Bet es esmu tiešām pārsteigts, ka Rīgas mērs, kurš ir amatā jau astoņus gadus un ir riteņbraucējs vai vismaz pozicionē sevi kā tādu, bet veloinfrastruktūra nav labāka. Ko tad viņš šajos astoņos gados ir izdarījis? Protams, nav runa tikai par viņu, viņam ir arī jāpārliecina cilvēki, bet vienalga tas ir savādi…
Vai jūs viņu satikāt?
Rolands: Diemžēl nē, viņš ir atvaļinājumā. Mēs satikām tikai preses sekretāru un Satiksmes departamenta sabiedrisko attiecību speciālistu. Tā kā viņa pat nebija pilsētplānotāja, var piedot, ka viņa nezināja tos skaitļus… Protams, vislabāk būtu bijis runāt ar mēru. Jo mēs lobējam riteņbraucēju intereses, bet automašīnu lobijs vienmēr ir daudz spēcīgāks un finansiāli ietekmīgāks. Pilsētu mēriem, ko satiekam, uzdodam divus jautājumus: kā jūs pārliecināt cilvēkus braukt ar riteni? Un – kādu jūs redzat nākotnes mobilitāti pilsētā? Ar pirmo jautājumu mēs gribam saprast, kāda situācija ir pašlaik, un ar otro – vai pilsētai ir vīzija un vai mērs domā ilgtermiņā, nevis tikai līdz nākamajām vēlēšanām.
Cik pilsētu mērus līdz šim esat satikuši?
Eva: Divdesmit divus.
Rolands: Jā, mērus vai vicemērus.
Kā jums vispār radās šī ideja?
Rolands: Ideja par braucienu un kampaņu radās kādā septembra svētdienā – bijām mazliet nemierā ar dzīvi Vīnē, gribējās kaut ko mainīt, nolēmām – dosimies riteņbraucienā. Tad izdomājām, ka brauksim tandēmā, lai visu laiku būtu kopā. Tad – ka šim ritenim jābūt no bambusa, jo tas ir ekoloģisks materiāls un atbilst kampaņas garam. Nolēmām, ka gribam redzēt, kas notiek Austrumeiropā, lai padarītu pilsētas draudzīgākas riteņbraucējiem. Drīz uzzinājām, ka tur ir lielākais automašīnu skaita pieaugums un daudz vairāk satiksmes negadījumu nekā Rietumeiropā. Martā aizbraucām uz Berlīnes Velosipēdu izstādi un nejauši satikām Vīnes vicemēru un devāmies nelielā viņas organizētā velobraucienā.
Eva: Un pēc šī brauciena sapratām – tas ir tik viegli! Un ka tas ir mūsu pienākums – savest kopā lēmumu pieņēmējus un iedzīvotājus.
Rolands: Mums ir tandēms, uz kura abas puses var beidzot kopā doties vienā virzienā.
Eva: Tāpēc mēs katrā pilsētā arī cenšamies viņus nofotografēt kopā uz riteņa. Rīgā gan sanāca nofotografēt tikai iedzīvotājus, jo pašvaldībā satikām tikai preses pārstāvjus, nevis lēmumu pieņēmējus…
Ko darīsiet ar savāktajiem materiāliem pēc brauciena beigām?
Rolands: Mēs veidosim izstādi Vīnē, kur oktobrī pirmo reizi viesosies Berlīnes Velosipēdu izstāde. Mēs gribētu to parādīt arī citur un iepazīstināt ar savu pieredzi lēmumu pieņēmējus dažādās pilsētās. Jo problēma vienmēr ir komunikācijā par to, kā tiek pieņemti lēmumi. Kā pilsētplānotājam tev jāspēj apkopot dažādus redzējumus un savest cilvēkus kopā.
Eva:
Savā ceļojumā, tai skaitā Rīgā, esam ievērojuši, ka cilvēki nestrādā kopā. Un mums gribētos izstrādāt tādu kā sistēmu, kā šīm iesaistītajām pusēm satikties vienā līmenī.
Mēs dzirdējām, ka Rīgā novembrī būs Velo konference, un mēs ļoti gribētu atbraukt un iepazīstināt ar savu izstādi.
Rolands: No pilsētu vadības esam dzirdējuši tik daudz argumentu, kāpēc nav iespējams uzbūvēt kārtīgu velo infrastruktūru! Ka ceļi ir pārāk šauri, ka bieži līst… Šeit, Rīgā, mēs dzirdējām argumentu, ka riteņbraukšanas sezona ir ļoti īsa, tikai seši mēneši gadā, jo te taču ir ziema! Un ka cilvēku mentalitāte vienkārši esot tāda, ka cilvēki grib braukt ar mašīnām…
Bet visi šie iegansti ir muļķīgi – ja paskatāties uz Amsterdamu vai Kopenhāgenu, viņi vienkārši to dara. Un tas nav videi draudzīgu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka tā vienkārši ir ērtāk. Arī tur cilvēkiem ir mašīnas, vienkārši viņi ar tām nebrauc pa pilsētu, jo tas vienkārši nav ērti.
Tāpēc pilsētai ir jāstāsta iedzīvotājiem, kāpēc ir nepieciešama velo infrastruktūra un kāpēc mašīnām jāatvēl mazāk vietas. Jo pats par sevi tas cilvēkiem nebūs saprotams – kā, man ir mašīna, es gribu ar to braukt un novietot tieši mājas priekšā! Bet visiem tas nebūs iespējams, tas ir jāsaprot!
Kādus argumentus jūs ieteiktu, lai pārliecinātu rūdītus autobraucējus?
Rolands: Manuprāt, ir jārunā par pievilcīgām alternatīvām. Piemēram, cik ilgi jūs sēžat sastrēgumos? Cik ilgi jūs meklējat vietu, kur nolikt mašīnu? Autobraucēji ar to saskaras katru dienu. Ar riteni tu vari apstāties, kur vien vēlies.
Bet pilsētai ir jāpiedāvā šīs pievilcīgās alternatīvas – gan velo infrastruktūra, gan ērts sabiedriskais transports. Kad tas strādās labi, tad cilvēki atstās mašīnas mājās.
Eva: Ar mani tā notika. Es esmu no Polijas, un savā dzimtajā pilsētā nebraucu ar riteni. Bet tad pārcēlos uz Vīni un redzēju turienes lielisko infrastruktūru. Biju studente, un braukt ar riteni bija gan lētāk, gan ātrāk nekā ar autobusu vai tramvaju.
Rolands: Manuprāt, spiedienam vēl ir jāaug, līdz satiksmes sastrēgumi būs tādi, ka to cilvēki sapratīs. Katrs var kaut ko mainīt, atstājot mašīnu mājās un pārsēžoties uz divriteņa. Bet, kā jau teicu, ir jābūt pilsētas atbalstam. Ja pilsēta nevada šīs pārmaiņas, tad cilvēki to nesapratīs. Bet mēs dzirdējām, ka Rīgā ir ļoti aktīva riteņbraucēju kopiena. Varbūt ar Rīgu būs līdzīgi kā savulaik ar Berlīni. Tur bija daudz vairāk velobraucēju nekā pieejamās velo infrastruktūras. Un viņi uzrakstīja petīciju, savāca vairākus simtus tūkstošus parakstu, ka pilsētai ir jārada vairāk velo infrastruktūras, un dabūja to cauri. Varbūt Rīgā ies līdzīgi.
Jo var redzēt, ka riteņbraucēju te kļūst arvien vairāk, kamēr pilsēta virzās uz priekšu maziem soļiem. Domāju, ka spiediens no apakšas tikai pieaugs.
