Rīgas Lielie kapi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašums, taču tai nepieder uz zemes esošie pieminekļi.
Baznīca vēlas ar Rīgas domi vienoties par īpašumu maiņu, lai iegūtu zemi, kur celt jaunas baznīcas.
Mēs gribam iet uz maiņu, nevis tā vienkārši atdot,” Latvijas Televīzijas raidījumā „100 g kultūras” apliecināja LELB Nekustamo īpašumu nozares vadītājs Arnis Bušs, piebilstot, ka līdz šim neveiksmīgās sarunas par Lielajiem kapiem vienmēr apstājušās politiskās gribas trūkuma dēļ.
Savukārt Rīgas dome Lielos kapus no baznīcas varētu nopirkt par vienu eiro, ja baznīca tik ļoti nevēlas zemi vienkārši atdāvināt.
Ļoti normāla summa, par kuru Rīgas dome varētu nopirkt,” sacīja Rīgas domes Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš. Viņaprāt, nebūtu loģiski maksāt vairāk, jo vajadzēs ļoti lielus ieguldījumus parka uzturēšanai un attīstībai.
Atstāstot līdzšinējās sarunas starp pašvaldību un baznīcu, Kļaviņš atzina, ka baznīcas sākotnējais priekšlikums pārdot teritoriju par diviem miljoniem eiro pašvaldībai nav bijis pieņemams. „Domei šāda summa noteikti nav pieņemama un arī pats princips nav vairs pieņemams,” sacīja pārvaldes priekšnieks.
Tālāk risinājušās sarunas par iespējamu īpašumu maiņu, un Kļaviņš rosinājis LELB nodot Pēterbaznīcu apmaiņā pret Lielajiem kapiem, taču šo priekšlikumu noraidīja visas iesaistītās puses. Tomēr viņš piekrita Buša teiktajam, ka Rīgai pašlaik nav politiskās gribas apmainīt īpašumus.
„Es nevaru komentēt baznīcas vēlmi nopelnīt. Risinājums būtu, ka baznīca saprastu, ka Lielie kapi ir čemodāns bez roktura, ko viņi nevar panest un kas ir smags, un vienkārši uzdāvināt Rīgas pilsētai šo teritoriju. Ir vajadzīga nevis labā politiskā, bet cita griba,” vērtēja Kļaviņš, informējot, ka pilsētai parka uzturēšanai vajadzētu vismaz 100 tūkstošus eiro gadā.
Lielo kapu atjaunošanas koncepcijas autors Eižens Upmanis piedāvāja kompromisa variantu – īpašums paliek baznīcas rīcībā, bet pilsēta uztur kapu teritoriju. Tāpat kapu uzturēšanā jāiesaistās sabiedrībai un mirušo pēctečiem, izveidojot Lielo kapu draugu biedrību.
Noklausoties piedāvātajos risinājumos, kultūrpētnieks Deniss Hanovs atzina, ka tas ir strupceļš. „Lielie kapi ir mūsu nācijas panteons, kā tas ir frančiem un citām kultūrām, kur kopj atmiņas kultūru. Mums ir tāda kolektīva, bet labi juridiski nodrošināta amnēzija. Pēc šīm abām versijām mums nav nekādu cerību, un pēc desmit gadiem man nebūs, kur vest savus studentus,” sacīja Hanovs.
Mēs varam saziedot telefonakcijā katrs pa pusotru eiro un būs tie trīs miljoni eiro, kas tik ļoti vajadzīgi arhibīskapa kungam. Bet ir jārūpējas ne tikai par Dieva vārdu, bet arī par aizgājušajām dvēselēm. Pie kristietības kultūras pieder arī kopt mirušo cilvēku pēdas šajā zemē. Ja baznīcas nevēlas vai nevar, bet domei ir krīzes situācija, tad laikam visai sabiedrībai ir jāsaprot, ka no amnēzijas mēs varam nonākt pie tā, ka mēs pazaudēsim daļu no savas identitātes,” drūmu ainu ieskicēja Hanovs.
Bušs iebilda, ka arhibīskapam nevajag trīs miljonus eiro, un runa nav par summām, bet gan evaņģēlija vēsts sludināšanu, kam vajadzīgas jaunas vietas, kur celt baznīcas.
Strupceļā nonāca arī sarunas par to, kam būtu jārūpējas par pieminekļiem, jo tie nav ne domes, ne baznīcas īpašumā. Gan Hanovs, gan Kļaviņš uzskata, ka arī baznīcai būtu par to jābūt atbildīgai.
Uz to asi iebilda Bušs: „Jūs pārmetat, ka mēs nesavedam kārtībā to, kas mums nemaz nepieder.”
Viņš uzsvēra, ka domei neviens neliedz jau pašlaik teritoriju sakopt un attīstīt. Bet Kļaviņš iebilda, ka Rīgas domei prioritāri ir jāsaved kārtībā tās īpašumā esošās teritorijas, tādēļ nebūtu pareizi „tā vienkārši iet un darīt” Lielajos kapos, ja nesakopti ir citi pilsētas īpašumi.
Savukārt Lielo kapu atjaunošanas koncepcijas autors Eižens Upmanis norādīja, ka pieminekļi pieder mirušo pēctečiem un arī latviešu kultūrvēsturiskajai apziņai. Tikmēr Hanovs uzsvēra – lai arī viņa radi neatdusas Lielajos kapos, „šie cilvēki ir arī mani mirušie... Tas ir skumjš stāsts par mūsu nespēju atcerēties”.
