Mediju pratība ir tulkojums no angļu valodas vārda „literacy”, kas savukārt sākotnēji tika definēta kā spēja lasīt un rakstīt. Vēlāk izpratne par to paplašinājās, iekļaujot tajā arī prasmi risināt problēmas tā, lai funkcionētu savā darba vietā un sabiedrībā, attīstīties un izmantot savu potenciālu. Tad, attīstoties tehnoloģijām un pieaugot mediju klāstam, politiskajā līmenī veidojās sapratne, ka prasme lietot informāciju ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa, skaidro Zelče.

„Mēdz teikt, ka informācijas un mediju pratība ir viena no dzīves meistarības sastāvdaļām,” saka profesore.

Tas tiešā veidā nosaka cilvēka dzīves kvalitāti, un tā ir saistāma arī ar valsts ekonomiskās attīstības līmeni. Šīs abas lietas ir savstarpēji saistītas.

Viņa arī norāda, ka tagad arī Latvijā mediju pratības apguve ienāk izglītības sistēmā.

Raksturojot kopumā situāciju Latvijā, Zelče norāda, ka mūsu valstī dzīvo dažādu paaudžu cilvēki ar ļoti atšķirīgām mediju lietotprasmes pieredzēm: „Vecākajā un vidējā paaudzē ir vēl cilvēki, kuru mediju pratības pamats ir padomju pieredze, kas nozīmē lasīt varas diktētus tekstus un vienlaikus arī saprast zemtekstus, un dzīvot šauras mediju pieejamības telpā. Un šādā situācijā ģimene ļoti ātri varēja savas iemaņas un prasmes nodot bērniem.”

Savukārt šobrīd mediju lietošana ir stipri individualizēts process, un, lai bērni iemācītos informāciju lietot, par to sāk gādāt skolas.

Zelče arī norāda, ka pratība tiek iekļauta cilvēka pamattiesībās. Tā tiek definēta kā mūžizglītības pamats, kura sekmīgums nodrošina veiksmīgas attiecības ar sabiedrību.